Tikt galā ar bailēm

Pagaidām īsti neizdodas formulēt jēdzīgus, ja tā var teikt, domāšanas rīkus, lai saprastu, ko nozīmē par ikdienu kļūstošie jēdzieni "radikalizācija", Islāma valsts kā pretinieks, terora draudu līmenis.

Apzinoties, cik riskantas ir jebkuras vēsturiskas alūzijas (kaut vai tāpēc, ka tās izriet no runātāja, rakstītāja zināšanu neizbēgami ierobežotā apjoma), apmulsums, kādā liela daļa Rietumu sabiedrības  (teksta autoru ieskaitot) nonākusi, mēģinot tikt skaidrībā ar jēdzieniem "islāms", "radikālais islāms", "ekstrēmisti", "teroristi" un to savstarpējām attiecībām, atgādina apjukumu Krievijas sabiedrībā drīz pēc Pirmā pasaules kara sākuma.

Ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, kuru attieksmē pret pasauli būtiska sastāvdaļa ir t.s. grēkāža fenomens vai vismaz slieksme uz vispārinājumiem. Tādēļ nepārsteidz, ka sākās Vācijas kā valsts un tās politikas identificēšana ar vāciešiem kā tautu. Tomēr jāatzīmē, ka vispārinājumus un mitoloģiju kā domāšanas metodi izvēlējās arī liela daļa Krievijas inteliģences. Piemēram, 1914. gada 6. oktobrī Maskavas reliģiski filozofiskā biedrība, kurā bija tādi spoži intelektuāļi kā Vjačeslavs Ivanovs, Sergejs Bulgakovs, savā sanāksmē aizrunājās līdz tēzēm, kuras viskodolīgāk izteica cits labi zināms filozofs, Nikolajs Berdjajevs: "Ja Vācija ir militārisma idejas nesēja pasaules mērogā, tad Krievija – miera idejas nesēja... Krievijai ne pirmo reizi jāpilda nesavtīga misija. [..] Krievijas misija ir no vācu drauda aizstāvēt ne tikai slāvu tautas, bet visu kulturālo pasauli." Utt. Iebraukšana "civilizāciju sadursmes" konstrukcijas auzās ar pilnu švunku.

Bažas par to, vai tikai Krievijā dzīvojošie un strādājošie vācieši nav drauds, vai viņi nav saistīti ar Vācijas politiku, ieguva vispārēju raksturu, un aizdomās turamo nodarbošanās, iesakņotības līmenis vairs nebija arguments attieksmes formulēšanā. Rezultātā mēs redzam tādas epizodes (par kurām it kā varētu pasmaidīt, bet patiesībā to nevar) kā cīņa pret "potenciālajiem ienaidniekiem" provinces guberņās. Piemēram, Kazaņas guberņa 1914. gada nogalē raportēja Maskavai, ka viens vācietis un viens austrietis izslēgti no vietējās Putnkopju biedrības, divi vācieši izslēgti no vietējās Rēķinvežu biedrības, trīs vācieši un viens austrietis – no Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, divdesmit divas vācietes izslēgtas no... Vācu sieviešu biedrības utt. Ja līdzšinējā priekšstatu struktūra izļogās, maisam, kā saka, gals vaļā. Un "citādo", "bīstamo" kategorijā sabiedrība sāk kādu ierindot, tā teikt, "katram gadījumam".

Problēma ar vēstures piemēriem ir arī tā, ka šāds skatījums ir distancēts, vērtējošs ar zināmu pārākuma sajūtu. Tajā pašā laikā es gluži viegli varu iedomāties šādu dialogu (ja vēlaties, viegli šizofrēnisku viena cilvēka "ietvaros"):

"Ja mēs sāksim izturēties aizdomīgi pret musulmaņiem, tieši tas jau tiem teroristiem vajadzīgs! Atgrūšana, vispārinātu apvainojumu izteikšana var veicināt viņos pretreakciju, meklējot savu pašidentifikāciju ekstrēmistu nometnē." – "Pilnīgi piekrītu, bet... Kāpēc man jāriskē, minot, kas šiem līdzcilvēkiem galvā, jo, brutāli izsakoties, "pēc tam" jau būs par vēlu un mana niansētā pozīcija neko vairs nedos."

Nejauši cilvēki tiek sadurti Londonas metro, "klusi kaimiņi" Kalifornijā izrādās islāma teroristi un nogalina 14 nevainīgus cilvēkus, policijas reidi dažādās Eiropas valstīs, kuru ietvaros tiek atrastas liecības par gatavotiem uzbrukumiem, – un tas viss dažu nedēļu laikā.

Īsi sakot, es pilnīgi saprotu paaugstināta stresa līmeni, kuru Latvijas iedzīvotāju gadījumā nemazina tas, ka mēs neesam teroristiem "interesanti". Jo, pirmkārt, daļa no mums apmeklē arī "interesantās" vietas, otrkārt, šī pastāvīgā draudu sajūta, pat ja tā neskar mūs tieši, demoralizē ar savu nesaprotamību, ja tā var teikt, netaisnīgumu. "Par ko?!"

Citiem vārdiem sakot, liela daļa no mums iekšēji akceptē traģisku "nejaušību" kā "nelaimes gadījumu": satiksmes negadījumi utt. Bet mums ir ļoti grūti pieņemt "nejaušību", kas tāda it kā nav, jo tā notiek tāpēc, ka kaut kādiem personāžiem ir nozombētas smadzenes un viņi nogalina ar savu loģiku. Tas vairs nav "tā diemžēl gadās...".

Vai mēs tomēr varam formulēt kādas tēzes, lai racionalizētu šo situāciju? Lai gan neviena no tām, visticamāk, nemazinās emocionālā diskomforta sajūtu, pieļauju, ka varam.

Pirmā: paradoksālā kārtā nozīme (vaina?) ir tieši specdienestu un policiju pūliņiem. Izsakoties tieši, šī profesionālā kopiena, šķiet, ir nogulējusi daudzas lietas un nu cenšas iedzīt nokavēto. Tas, protams, ir labi, bet arī rada tādu satraucošu epizožu blīvumu informatīvajā telpā, ka veidojas priekšstats par neskaitāmiem "šeit un tagad" perinātiem terora aktiem. Ja kratīšanas un aizturēšanas būtu "izstieptas", nevis "saspiestas" laikā, iespējams, nešķistu, ka Rietumi čum un mudž no slēptiem teroristiem.

Otrā: lai cik absurdi un nepieņemami tas skan, mārketinga un PR mehānismi attiecas arī uz, sauksim to tā, terora, baiļu industriju. Ja Islāma valsts interesēs ir konstruēt savu zīmolu kā ietekmīgu un pievilcīgu, šī grupa mīļuprāt par "savējiem" pasludinās teju vai ikvienu psihopātu, kurš kaut kādu iemeslu dēļ sāk slaktēt apkārtējos. Šī saikne darbojas arī pretējā virzienā – sevis asociēšana ar grupu psihopātam palīdz ievietot sevi plašākā, nozīmīgākā kontekstā, piešķirot psihopāta rīcībai (vismaz viņa paša skatījumā) lielāku jēgu.

Trešā: pagalam novalkāta ir tēze, ka šis ir laikmets, kurā daudzi cilvēki meklē pašidentitāti. Problēma, šķiet, ir tā, ka mēs ar pašidentitāti saprotam kaut ko varbūt smieklīgu, nepatīkamu, jocīgu, bet ne, ja var lietot šādu kategoriju, ļaunu. Nu, vieni pozicionē sevi kā kāda sporta veida kvēlus fanus, citiem svarīga identitātes sastāvdaļa ir piederība kādas filmas vai datorspēles apjūsmotāju kopienai, vēl kāds aizraujas ar ekstravagantu diētu vai teoriju par debesu ķermeņu ietekmi uz cilvēku. Šādas identitātes kādam var likties kaitinošas, bet tās ir, tā teikt, nekaitīgas. Šķiet, mēs neesam ņēmuši vērā, ka pašidentitāte var būt arī kaut kas radikāli, agresīvi noliedzošs.

Ja mēs to ņemam vērā, paveras iespēja izsprukt no bezjēdzīgā strīda par tēmu "vai islāms ir agresīvs". Citiem vārdiem sakot, ja mēs principā saprotam, ka var būt maksimāli destruktīva pašidentitāte, ka tā ir primāra, tad mēs varam arī secināt, ka reliģijas izvēle destruktīvās pašidentitātes izpausmei jau ir sekundāra – tikpat labi tā var būt kristietība, budisms utt.

Racionalizēšana "neatceļ" nedz reāli pastāvošos riskus, nedz neizbēgami emocionālu reakciju uz tiem. Un tomēr mums vajadzētu savu baiļu analīzē tiekties tālāk par "pretinieka", "uzbrucēja" figūras iezīmēšanu. Ja mēs paliekam šādā līmenī, atkal iesprūstam jēdzienu "musulmanis", "terorists" pārcilāšanā, salīdzināšanā un pielīdzināšanā. Ir jāmēģina saprast mehānisms, kādā strādā bailes, iebiedēšana, panika. Ir skaidrs, "kāpēc" mums ir bail: kuram gan nav bail no nāves (savas un citu), sāpēm? Refleksija nepieciešama par to, kā šīs bailes tiek uzturētas gandrīz vai pastāvīgas klātesamības intensitātē, vai šeit nenotiek kāda manipulēšana.