Raksti
24.01.2020

Tikai refleksija

Komentē
1
Saglabā

Par Italo Kalvīno grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, "Jāņa Rozes apgāds", 2019).

Šī Italo Kalvīno grāmata ir īsta manta, kura pārsteigs, pat ja no postmodernisma jau sen esat noguruši. No pēdējā laika itāļu prozaiķiem Kalvīno izaicinājumu varētu pieņemt gandrīz tikai Umberto Eko. Var piekrist kādam Kalvīno fanam, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas attieksme pret romāniem un to lasīšanu vairs nevarēs palikt gluži tāda pati kā agrāk. Kalvīno daiļradē par virsotni tiek uzskatīta grāmata "Barons kokos", kuru reiz palapoju krieviski, bet pirms diviem gadiem Sicīlijā nopirku itāliski, būs jāpieķeras un jāizlasa. Otro vietu pārsvarā dala "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" un "Neredzamās pilsētas" (to latviski tulkojusi Dace Meiere).

Tikko biju izlasījis pirmo teksta fragmentu no paredzamā (patiesībā neparedzamā) izdevuma latviešu valodā, ienāca prātā, ka šī nu reiz ir grāmata, kuru būtu gribējis sarakstīt es pats, taču diemžēl to jau ir izdarījis Kalvīno pirms četrdesmit gadiem.

Tas pirmajā acu uzmetienā. Taču, tālāk lasot, sapratu, ka savērpt ko tādu, pakļaujot lasītājam visu pasauli, es tomēr nevarētu. Biju domājis tikai par piecpadsmit romānu sākumiem (šajā grāmatā to ir desmit), un sava teksta ievadu reiz cēlu priekšā Prozas lasījumos kā garāku minimu, solidarizējoties ar Aleksandra Geņa mēģinājumiem esejās apcerēt dažādu darbu pirmos teikumus un rindkopas.

Nu bija jāļaujas Italo Kalvīno darbam, kurā zaigoja desmit romānu sākumi. Pirmā romāna (nosaukums tāds pats kā visai grāmatai), trešā romāna "Raugoties no stāvas kraujas" un vēl pāris citu romānu sākumi ir dievīgi un liek gaidīt daudzsološus turpinājumus. Taču nekā. Mulsinoši apraujas… Grāmatā saskatīju šādas tādas līdzības ar sevi pašu kā lasītāju. Sāku lasīt, uz pāris dienām grāmatu aizņēmies, vēl pirms biju to dabūjis no "Satori" redakcijas. Kad sieva aizgāja uz redakciju pēc otras grāmatas, pirmo biju jau atdevis. Otrā grāmata kā parasti atšķīrās no pirmās, lai gan nepieredzējušam lasītājam tā neliktos.

Ļoti bieži nespēju izšķirties, kuru no grāmatas eksemplāriem iegādāties, tik atšķirīgi man tie šķiet. Gribas ņemt pirmo, lai arī lappusēs jau vīd grāmatas iepriekšējo šķirstītāju atstātās asociācijas, un varētu likties, ka tas grāmatu būs sabojājis. Bibliotēkā lasītāji grāmatai laupījuši nevainību jau sen, tur ir citi noteikumi, taču te – nesen, un nav zināms, vai starp grāmatu un šķirstītāju kas vispār "bija vai nebija". Pārējie eksemplāri, kuriem vēl ir plēve, šķiet neparocīgi, un, kad pārdevēja vienai grāmatai plēvi pēc mana lūguma noņem, redzu, ka tiešām neparocīgi. Tā es bieži cīnos starp četriem pieciem eksemplāriem, pārkrāmējot kaudzīti no vienas puses uz otru un atpakaļ, kamēr pārdevējas un citi pircēji sāk aizdomīgi uz mani skatīties. Tad ņemu to pašu pirmo eksemplāru, lai cik reižu citi cilvēki būtu to šķirstījuši un likuši atpakaļ, samaksāju un dodos prom.

Taču šajā gadījumā bija citādi. Otrajai grāmatai pat nosaukums bija mazliet garāks (par vienu vai diviem vārdiem). Uz vāka bija rakstīts "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks". Pirmās grāmatas nosaukumā noteikti nebija vārda "Ja..", par "reiz" vēl varētu pastrīdēties.

Sāku lasīt otro eksemplāru it kā pavisam citu grāmatu atkal no sākuma. Bet tad saslimu, un spiediens acīs bija mainījies tā, ka parastās brilles nederēja un palasīt nevarēju. Pēc Ziemassvētkiem nācās sākt lasīt grāmatu trešoreiz, un daudz kas bija piemirsies, jo reizēm, pat otrā dienā lasot, gadās konstatēt, ka to lasīju jau vakar. Kā esejā "Bloknots: lasīšana digitālajā laikmetā" raksta Svens Birkerts: "..un man ar daiļliteratūru tā notiek gandrīz vienmēr – pirmās atkrīt sižeta detaļas, un tas notiek tik ātri, ka dažu mēnešu laikā būs palikušas tikai vispārīgas kontūras. Pieķeršu sevi satraucamies, ja grāmata tiks pieminēta viesību sarunās, jo jutīšu pašsaprotamas bažas: vai tiešām ar tīru sirdsapziņu varu sacīt, ka romānu esmu lasījis, ja neatceros, kas tajā notika, kā tas beidzās? Patiesi, ja par mērauklu izmantoju sižeta atcerēšanos, tad jāatzīst, ka neesmu izlasījis tikpat kā neko, kaut lappuses esmu šķīris desmitgadēm ilgi. Ja kaut kas ir palicis prātā, tad tā ir vairāk vai mazāk konkrēta tonālā atmiņa, pārliecība, ka esmu bijis autora valodas pasaulē, un to pavada kāda grūti notverama viņa vai viņas psihes izpratne." [1]

Man nepatīk, ja romānos ir vairākas paralēlas sižeta līnijas, kuras visbiežāk notiek dažādos laikos. Parasti saista viena sižeta virzība, bet paralēlos lasu ar piespiešanos, lai arī tie droši vien iederas autora nodomā. Tāda nepatika man ir kopš 1979. gada (togad iznāca šī Italo Kalvīno grāmata), kad manās rokās nokļuva jau paveci, šķiet, 1970. gadā izdoti žurnāla "Moskva" numuri ar turpinājumos publicēto Mihaila Bulgakova leģendāro romānu "Meistars un Margarita". Arī tur ir vairākas paralēlas sižeta līnijas, no kurām viena mani beidzot aizveda pie Bībeles – tik spēcīgs bija romāns, ka nevarēju to atstāt pusceļā, kā droši vien būtu darījis ar mazāk nozīmīgiem romāniem.

Taču – ko lai dara šajā gadījumā? Ja normālos apstākļos izvēlos, piemēram, nepabeigt vai tikai iesākt romānu, tad šeit man tādas iespējas nebija. Varēju vienīgi prognozēt, ka nekas garš te tiešām nebūs un pēc pāris lappusēm (maza intriga par lappušu skaitu, vienalga, ir) viss jau beigsies. Tad uzdevu sev jautājumu, vai gribētu šo romānu lasīt tālāk, kazi, nākamā romāna ievads būs interesantāks. Nesamulsu, kad aprāvās pirmā romāna sākums, kurš man patika labāk nekā otrā sākums, – tad vēl bija labi, bet, kad nebija iespējas turpināt arī citus romānus, no kuriem viens otrs man patika vairāk, domāju: vai būtu tos lasījis uz priekšu? Bija jāsamierinās ar priekšspēli. Taču, neņemot vērā to, ka darbs sastāv tikai no romānu ievadiem, rakstnieks rada sajūtu, ka uz pasaules nekā daudz vairs nav palicis – uzticamā lasītāja vai lasītājs, vējš un tuksnesīgs klajums.

Jau minētajā esejā Birkerts secina: "Romāna lasīšana prasa divkāršu pārcēlumu – vispirms lielāku apziņas pārslēgšanos un tad arī konkrētāku pielāgošanos. Pirmā ir mešanās iekšup, padošanās premisai "lai top cita veida pasaule". Bez šī soļa speršanas nav iespējams ieiet nevienā romānā. Otrais pārcēlums ir saistīts ar attiecīgā darba dotajiem lielumiem." [2] Uz šo Kalvīno grāmatu to var attiecināt tikai daļēji, jo, tikko iekļūstam stāstā, mūs izmet no tā ārā vai pārmet uz citu.

Šī grāmata liek noticēt, ka lasīšana var ja ne pakļaut pasauli, tad to aizstāt gan. Iespējams, ka grāmatu mīļiem tā liekas bieži, bet man tā bija gandrīz vai pirmoreiz pēc ilgiem gadiem – agrāk tiešām bieži iegāju tekstā tik dziļi, ka grūti bija atgriezties. Sākot ar "Kapteiņa Granta bērniem", jaunībā turpinot ar "Burvju kalnu", "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un daudzām citām grāmatām, piemēram, Karlosa Kastaņedas aizraujošajiem meklējumiem kopā ar Donu Huanu (vēl rotaprinta izdevumā).

Tomēr ne visi šajā grāmatā lasa. Kādam, kurš nelasa grāmatas, patīk lasītāji – tas ir Irnerio. Uzsverot, ka Irnerio grāmatas nelasa, autors vēl vairāk akcentē lasīšanas procesu. Irnerio: "Es tik labi esmu iemanījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli: lasīt mums iemāca jau bērnībā un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko mums liek priekšā. Sākumā arī man bija pagrūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas sanāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni otrādi – vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd."

Tāpat kā divas māsas – atšķirīgās lasītājas (Ludmilla (ar diviem "l"), kurai lasīšana ir mērķis, un Lotārija, kurai lasīšana ir līdzeklis, lai ietērptu izlasīto citā kontekstā) – Irnerio migrē virs desmit romānu saviļņotās okeāna virsmas kopā ar vēl dažiem tēliem. Vēlāk izrādīsies, ka viņš grāmatas tomēr lieto – pieziež tās ar sveķiem, veido savdabīgus objektus un izstāda kā mākslu.

Ir žēl, ka nevarēju izvēlēties spēles noteikumus, taču, no otras puses – vai es pats tos šādus būtu izdomājis? Gribas atgriezties romāna sākumā un konspiratīvi samainīt koferus, kad kāds tēls pienāk un pasaka paroli: "Zenons Elejietis!" Tajā brīdī vēl ir cerība, ka autors arī tālāk izlīdzēsies ar detektīva elementiem, tāpat kā Umberto Eko gadu vēlāk 1980. gadā iznākušajā romānā "Rozes vārdā", piešķirot stāstam vēl papildu dimensiju un vairojot lasītāju interesi. Taču nekā – šajā ziņā "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" ir daudz modernāka grāmata. Nu jau no tās atkal neko daudz neatceros, tikai tonalitāti un atsevišķas detaļas. Taču iesaku, ja jau trīsreiz lasīju... Kad izlasīsiet grāmatu, sapratīsiet mani. Ja reiz Dace Meiere vasaras naktī... Ja viņa iztulkoja no itāļu valodas, vai mēs nevaram izlasīt? Šī grāmata ne tikai atdosies jums – tā paliks atmiņā kā gandrīz nosapņota sieviete.


[1] Esejas. Svens Birkerts. Tulkojis V. Kasims. Rīga: Neputns, 2019.

[2] Turpat.

Aivars Eipurs

Aivars Eipurs ir vairāku dzejas un prozas grāmatu autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!