Recenzija
02.08.2016

Tikai ne tev

Komentē
1
Saglabā

Recenzija par Dorotas Maslovskas lugu "Starp mums viss labi", no poļu valodas tulkojusi Zane Štāla, izdevis apgāds "Mansards", 2016

Lai saskaitītu, cik daudz lugu Latvijā tiek izdotas gada laikā, nav pat vajadzīgi visi vienas rokas pirksti. Tāpēc jo sevišķi intriģējoša šķiet plašsaziņas līdzekļos ar īpašības vārdu "tracinošā" apzīmētās poļu dramaturģes Dorotas Maslovskas lugas "Starp mums viss labi" iznākšana latviešu valodā. Īpaši pagodināti par šo faktu, protams, var justies visi poļu kultūras pārstāvji un mīlētāji Latvijā, kuru gan nav ļoti daudz, toties viņu jūtas ir tīras un spēcīgas. Pašas autores un viņas pārstāvētās paaudzes attiecības ar savu polisko identitāti gan ir, maigi izsakoties, sarežģītas. Lai gan lugā Polija attēlota kā pelēka postpadomju zampa, kas Eiropai spēj piedāvāt vienīgi savu lēto darbaspēku, pati Maslovska šo darbu uzskata par zināmu izlīgumu ar dzimteni: "[..] šeit es apliecinu, ka esmu poliete, apstiprinu šo savu trūkumu – šodien pilnīgi apsmieto, ar dubļiem sajaukto, vismaz manā paaudzē par liktens pļauku uzskatīto poliskumu." Savu pirmo romānu "Poļu–krievu karš zem sarkanbaltā karoga", kas 2007. gadā izdots arī Latvijā, Maslovska sarakstījusi 19 gadu vecumā, būdama reizē nikna un garlaikota, jo nācies pabeigt vidusskolu. Var viņu saprast. Tomēr pretēji tradicionālajām tendencēm jaunā meitene neraksta par nelaimīgas mīlestības radītajām brūcēm sirdī, bet pievēršas tādām tēmām kā savas valsts vēsture un tās atstātās sekas uz mūsdienu sabiedrību. Pirmais romāns – un arī Maslovskas tālākā daiļrade – guvis sabiedrības un kritikas ievērību, atnesot autorei dažādas balvas un tulkojumus citās pasaules valodās.

Jau pats nosaukums "Starp mums viss labi" raisa priekšnojautas par iespējamu ironijas klātbūtni tālākajā tekstā, jo ir skaidrs, ka par skaistu un harmonisku cilvēku līdzāspastāvēšanu neviens literatūru neraksta. Lugas darbība notiek hiperbolizēti lumpeniskā vidē ar netīrumiem un bezjēdzīgiem priekšmetiem aizaugušā vienistabas dzīvoklī Polijā. Pamattēlu sistēmā izmantots postpadomju literatūrā iecienīts paņēmiens, radot triju paaudžu sieviešu – karu pārdzīvojušas vecāsmātes, komunismā augušas mātes un mežonīgā kapitālisma izlolotas meitas – uzskatu un pieredzes sadursmi. Kā precīzi izteikusies pati autore, viss lugā ir "diezgan baismīgi pārspīlēts". Apātiska vecenīte invalīdu ratiņos, kas nebeidz vārīties par savām skaistajām pirmskara atmiņām, pārstrādājusies un nabadzīga māte, kura "lutina" ģimeni ar ēdieniem, kas pagatavoti no lētiem veikala "Tesco" produktu pārpalikumiem, un mazā meitenīte metāliste, kas mētājas ar internetā sagrābstītiem svešvārdiem un nemitīgi ironizē par savu nožēlojamo eksistenci. Visas trīs sievietes runā pāri, garām un neieklausoties cita citā, tikai vietumis ļaujot veidoties dialogiem, un arī šajās retajās reizēs tie lielākoties izriet no jautājuma: "Ko tu tur atkal muldi?" Ģimeni mēdz apciemot arī kaimiņiene Božena, kura nepārstāj atkārtot, ka ir resna cūka, kas pietusnī visu dzīvokli, un vispār viņai izskata dēļ nevajadzētu rādīties sabiedrībā, jo katram ir tiesības izvēlēties, kādu iemeslu pēc vemstelēt. Ja neskaita vecmāmiņu, kuras attiecības ar realitāti ir diezgan pastarpinātas, pārējās trīs sievietes sarkastiski demonstrē pastāvīgi pārspīlētu prieku par savu nabadzību, lietojot tādus izteikumus kā "kaut tik izturētu līdz atvaļinājumam, kura man nebūs" vai: "Bija makulatūras spainī. Par velti, tāpēc teicu, ka nopirkšu, kāpēc ne, varu to atļauties."

Lugā ar vērienu iezīmējas arī dažādas postpadomju valstu ikdienas reālijas – piemēram, veciem cilvēkiem raksturīgā lietu krāšana lielos apmēros, šķietami gatavojoties kādai apokalipsei, kurā pēkšņi noderēs vairākkārt lietoti jogurta trauciņi, plastmasas maisiņi un sakaltušas maizes garozas. Tāpat tiek skarta jūtīgā emigrācijas tēma, kā arī tādi kapitālisma elementi kā tievu ķermeņu kults, zviedru veikalu tīkla "Ikea" mēbeles katrā sevi cienoša vidusšķiras pārstāvja dzīvoklī un nabaga paverdzinātie ķīnieši, kas spiesti strādāt 18 stundas diennaktī, lai eiropiešiem par prieku "taisītu no mazām bumbiņām kazenes". Spilgts vēlamā un esošā disonanses simbols ir sieviešu dzīvesstila žurnāls ar jau atkal ironiski pārfrāzēto nosaukumu "Tikai ne tev", caur kuru dāmas var ielūkoties skaistajā pasaulē, kas uz viņām neattiecas, jo viņas to diemžēl nevar atļauties. Žurnāls lugas darbības laikā ceļo no rokas rokā, līdz sasniedz mazo meitenīti metālisti, kura lasa mātei priekšā izdomātu horoskopu, uz beigām priecīgi pavēstot: "Tavs laimes akmens: nierakmens."

Lugas otrajā cēlienā uzrodas jauni varoņi, iezīmējot radošu, bet visumā nelaimīgu un neveiksmīgu cilvēku dzīves spožumu un postu. Tāds ir, piemēram, vīrietis, kurš raksta scenāriju filmai "Zirgs, kas jāja ar zirgu", kura viņa galvā vēl pirms pabeigšanas jau saņēmusi visas balvas, kā arī narciss aktieris, aiz kura ārēji skaistā dzīves ietvara slēpjas apmēram tikpat nožēlojams saturs kā tas, kas atrodams iepriekšminēto triju sieviešu pusdienu katliņā. Arī epizodē, kurā aktieris sniedz interviju prezentētājai, viņš reti ieklausās jautājumos, atbildot ar sarunas gaitu nesaistītos, taču sev svarīgos monologos. Prezentētājas jautājumi turpretim ir pārspīlēti bezjēdzīgi un absurdi, autorei acīmredzami ironizējot par glancēto žurnālu tukšajām intervijām: "Bērnībā jūs noteikti bijāt maza auguma, un tas ar laiku mainījās, īpaši kļūstot vecākam?"

Pretēji klasiskās dramaturģijas principiem konflikts lugas attīstības gaitā nesabiezē, un arī beigās nekāda veida atrisinājums piedāvāts netiek. Kā viss ir sūdīgi iesācies, tā arī turpinās jeb, kā teikts pašā lugā, "visur valda miskaste, kas savā būtībā atgādina īstu miskasti". Tēli ir tik pārspīlēti un robusti, ka pret viņiem ir grūti just empātiju, kamēr autores sarežģītās attiecības ar mūsdienu Rietumu pasauli, savu valsti un identitāti – tieši pretēji – laužas laukā pa visām lugas vīlēm. Arī šeit atkal labi noderētu citāts no lugas: "No vienas puses, neesmu nekas, bet, no otras puses, piemēram, neesmu arī poliete." Taisnības labad jāpiebilst, ka arī mūsu mīļajai Rīgai nav ticis veltīts gluži tas glaimojošākais raksturojums: "[..] ņēmām un apvēmāmies, kā pie mums saka – uz Rīgu aizbraucām." Taču kopumā luga ir neparasta, precīza, ironiska un asprātīga. Būtu interesanti redzēt vai, tiekot atrisinātai darbībā uz skatuves, tā tiešām spēj aizskart tik ļoti dziļi, kā tas 2012. gadā Varšavā notika ar Zani Štālu, kurai šī grāmata, starp citu, ir debija tulkošanas mākslā. Pagaidām "Starp mums viss labi" bija tikai visai aizraujoša pieredze smadzenēm, kas sirdi tomēr atstāja praktiski neskartu.

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!