Par Ievas Melgalves grāmatu "Mājas bez durvīm", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016
Piekrītot rakstīt par Ievas Melgalves jaunāko grāmatu, esmu pamanījies nostādīt sevi drusku neērtā situācijā – ar Ievu iepazinos pirms dažiem gadiem literārajā seminārā "Aicinājums", kur viņa kā recenzente centās man ieskaidrot, kas ir un kas nav kārtībā ar manis paša prozu. Tagad man – jaunam sprukstiņam, kāds esmu, – jācenšas kas saturīgs pateikt Ievas grāmatas "Mājas bez durvīm" sakarā. Protams, no šī goda varēju arī atteikties, vienīgi ļoti gribējās izlasīt Ievas grāmatu un saprast, cik neērta šī situācija īsti būtu.
"Mājas bez durvīm" ir turpinājums 2013. gadā iznākušajam (un Latvijas Literatūras gada balvai nominētajam) fantāzijas romānam "Mirušie nepiedod"; jaunajā grāmatā darbojas vairāki pirmās daļas varoņi, tāpat tiek turpināti jau aizsāktie sižeta pavedieni. Lai šie fakti par daudz nebiedētu potenciālos lasītājus, apstiprinu, ka šoreiz var ticēt uz grāmatas ceturtā vāka minētajam, ka "to var lasīt arī tad, ja neesat lasījuši pirmo grāmatu", – Ieva, aizmāršīgajiem (vai slinkajiem) par prieku, vajadzīgajos brīžos atgādina būtiskākos pirmās daļas notikumus. Tiesa, uzskatu, ka, pie šīs grāmatas ķeroties, izdevīgākā situācijā ir tie, kas pirmo nav lasījuši. Par to, kāpēc, – vēlāk.
Romāna galvenā varone ir burve Vega, un stāstījums norit pirmajā personā no viņas skatpunkta. Ievas radītajā pasaulē maģija izpaužas burvju spējā manipulēt ar citu emocijām, domām un atmiņām, tāpēc lasītāja padziļinātai klātbūtnei Vegas prātā ir būtiska nozīme. Ar šī modeļa palīdzību Ieva Melgalve iegūst pašas radītajiem burvjiem līdzīgu varu pār lasītāju – lasītājs redz, jūt un zina tikai tik daudz, cik Vega. Tā, piemēram, magu cietumā Grāā (kur Vega nokļūst kā aizdomās turamā trīs sieviešu slepkavībā) teksts lēkā līdzi nepastāvīgajai Vegas attieksmei pret ieslodzījuma biedru burvi Remu, savukārt tekstam līdzi lēkā arī lasītāja attieksme pret Remu. Brīžos, kad sarežģītajā psiholoģiskajā spēlē, kas noris starp abiem burvijem, Rems muļķo Vegu, mēģinot izkļūt no cietuma, Melgalve vienlaikus muļķo lasītāju, kurš šo viltību atklāj tikai reizē ar Vegu. Šādu piemēru tekstā ir daudz, un uz šo paņēmienu balstās daļa romāna pamatā esošās detektīvintrigas (atrast īsto sieviešu slepkavu pēc Vegas izkļūšanas no cietuma). Katru reizi, kad Vega pieņem jaunu versiju par notikušo vai notiekošo, to ir vairāk vai mazāk spiests darīt arī lasītājs, jo tam lielākoties nav gana daudz informācijas, lai Vegas spriedumu varētu apšaubīt. Norādes uz detektīva atrisinājumu Melgalvei grāmatā izdevies iepīt ļoti plūdeni, un tāpēc, lai arī risinājuma meklējumos iet secen tādu apmēru pēdu jaukšana kā pirmajā grāmatā, jauni pavērsieni lasītāju gaida vēl pie pašām beigām.
Tomēr izvēlei stāstījumu veidot no Vegas perspektīvas ir arī trūkumi – Vega, savā raksturā būdama izteikti pusaudzīga (aizvainota neiederīgā cietēja ar spēcīgu taisnīguma apziņu), var būt nogurdinoša kompānija, ja lasītājs spiests nemitīgi iedziļināties viņas emociju piruetēs. Šādu piruešu ir daudz, jo burvju spējas rodas no tā, ka burvji jūt dziļāk par vienkāršajiem cilvēkiem. Dažbrīd liekas, ka Melgalve, visu to padarīšanu dēvējot par maģiju, tikai blefo un ir vienkārši maķenīt hiperbolizējusi termina "emocionālā inteliģence" būtību un pašķaidījusi to ar enerģētisko vampīru konceptu. Šajā maģijas tuvībā un izprotamībā lasītājam arī slēpjas daļa grāmatas valdzinājuma – maģija nav vis zilzaļi zibšņi, latīniski vārdi un ievingrināmas kustības, bet pavisam reāli un izprotami procesi.
Atgriežoties pie Vegas – tas, kas šķiet patiesi interesants šī tēla sakarā, ir viņas pagātne. Šo to ir iespējams nojaust un izlasīt pirmajā grāmatā, tomēr Melgalve noklusē nesalīdzināmi vairāk nekā izstāsta. Tas kaitina, jo neļauj līdz galam izprast Vegas un pārējo burvju atšķirību cēloņus. Te autore, liekas, ir pati iekritusi lasītājam raktajā bedrē – Vega attiecīgās atmiņas prātā ir nobēdzinājusi labi dziļi, tāpēc, rakstot no Vegas perspektīvas, viņai arī nerodas iespēja tās atklāt.
Šī problēma skar arī Melgalves konstruēto intriģējošo burvju pasauli, kas piedāvā plašas iespējas stāsta attīstībai, – lasītājs uzzina ļoti maz par maģijas principiem un robežām, sabiedrības un pasaules vēsturi, tehnoloģisko attīstību, konfliktu starp burvju un vienkāršo cilvēku šķirām, jo Vega ir neizglītota burve, kuru, atskaitot izdzīvošanu un naidu pret citiem burvjiem, maz kas interesē. No tā cieš arī lasītprieks – pirmajā grāmatā cerība uzzināt kaut ko vairāk par Vegu vai burvju pasauli ir vismaz tikpat spēcīgs dzinulis lappušu pāršķiršanai kā detektīvintriga, bet "Mājās bez durvīm" jau diezgan drīz top skaidrs, ka pēkšņa spēles principu maiņa, kas rezultētos lasītāja izglītošanā ziņkārīgi kņudošajos jautājumos, nedraud. Interesanti, vai Melgalve atļausies šādu taktiku piekopt arī sērijas turpinājumā, jo sižeta sēkla, kuru viņa paspējusi iedēstīt grāmatas beigās, solās dīgt ražena – bruonu tauta veido karaspēku, Vega dodas uz bruonu galvaspilsētu, lai par to izdibinātu kaut ko vairāk, bet vienkāršie cilvēki, izrādās, nav nemaz tik bezpalīdzīgi un samierinājušies ar savu pakļautību burvjiem. Jācer, ka gaidāmie sižeta pavērsieni dos iespēju Vegas tēlam nobriest, citādi lasītājs tā arī paliks iesprostots Vegas prātā kā mājā bez durvīm.
Sākumā minēju, ka, manuprāt, pie šīs grāmatas ķeroties, izdevīgākā pozīcijā ir tie, kas pirmo daļu nav lasījuši vai ne pārāk labi to atceras. Tas tādēļ, ka Melgalve "Mājas bez durvīm" būvējusi pēc tiem pašiem principiem kā "Mirušie nepiedod" – minimāli ieskicēta pasaule un mīlestības līnija, cietums, Vegas nespēja iekļauties sabiedrībā, neatšifrējamās emocionālās traumas un ciku caku vijumos iztamborēta detektīvintriga. To ir aizraujoši lasīt vienreiz, interesanti izpētīt otrreiz, bet spēju iedomāties tikai vilšanos, ja tas pats mani sagaida arī trešajā grāmatā. Vienkārši ļoti gribas, lai Ieva Melgalve realizē iespējas, ko ir pati sev radījusi.
0