Raksti
21.05.2021

Tik neaizmirsti paklanīties

Komentē
7
Saglabā

Rakstot par karalisko ģimeni, visgrūtāk sadzīvot ar to, ka rakstīt nav iespējams, nenolaižoties līdz viņu līmenim. Jau pirmā teikuma beigās jūtos ieberzies, jo "karaliskā" būtu jāliek pēdiņās. Galu galā tā ir tikai ģimene. Viņi nav ne ar ko īpašāki un neatšķiras no manis vai tevis. Un viņi nekādā gadījumā nav labāki par mums, ja neskaita visus tos mītus, kuri balstīti maldos, ka ir gan.

Ne bez pamata karaliskās dzīves reportierus žurnālistikas pasaulē uzlūko ar nicinājumu. Zemāk vairs nav kur krist – tik zemu nekrīt pat automobiļu apskatnieki. Arī horoskopu autori ne. Karaliskās dzīves reportieri ir profesionāli pielīdēji, dēles, kuras piesūkušās citām dēlēm. Pat ja viņiem kādreiz bijusi reāla karjera žurnālistikā, pieskaņošanās karaliskās ģimenes ritmam paceļ viņu lielummāniju absurdākajos augstumos.

Neuzskatu sevi par ļaunu vai naidpilnu cilvēku, taču, kad runa ir par Saksijas Koburgas un Gotas dzimtu jeb Vindzoru dinastiju, jeb "karalisko" ģimeni, jūtu zināmu riebumu. Nepārprotiet – man viņi neriebjas kā indivīdi. Kā indivīdi viņi ir pārlieku pliekani, pārlieku haute bourgeois, tāpēc nespēj manī iekustināt nekādas īpašas emocijas. Riebumu raisa domas par monarhiju un morāli. Visa tā draņķīgi sarakstītas ziepju operas gaisotne un bezgaumīgie, ar dimantiem rotātie audumi ir tikai kronis visam.

Daudzi latvieši varētu būt pārsteigti, ka vairums Apvienotās Karalistes iedzīvotāju ir negatīvi noskaņoti pret monarhiju. Es uzaugu "karaliskajā" Glosteršīrā, kurā Vindzoru klanam pieder daži ļoti jauki namiņi, par kuriem esmu samaksājis es (un man līdzīgie). Pateicībā par šo dāsnumu mums ik pa laikam ļauj nopirkt biļeti uz tiem un tur nobaudīt pārmērīgi dārgu tēju un cepumus.

Man nekad nav gribējies to darīt, un mana saskarsme ar karalisko ģimeni aprobežojas ar divpirkstu "V" sveicienu [1] prinča Čārlza automašīnai ik reizes, kad to ieraugu. Starp citu, uzskatu, ka viņa māsa princese Anna (kura man patīk pat vairāk nekā pārējā ģimene, jo viņas sliktais noskaņojums, šķiet, nekad nepāriet) ir vainojama pie tā, ka izgāzos braukšanas eksāmenā. Todien man nepaveicās – pa ielām vizinājās viņas autokolonnas procesija. Biju nolēmis izrādīties eksāmena vadītājam, parādot policistam žestu (šoreiz ne rupju), kas demonstrēja manas satiksmes zināšanas. Pacēlu roku līdz pusei un pavērsu plaukstu uz ārpusi – tas nozīmē "Grasos braukt taisni".

Eksāmena beigās sev par pārsteigumu uzzināju, ka esmu izkritis. "Jūs mājāt princesei Annai," sacīja eksāmena vadītājs. Tas, ka nenokārtoju eksāmenu, neradīja manī tik daudz riebuma kā fakts, ka, viņaprāt, man patīk karaliskā ģimene. Braukšanas pārbaudi nokārtoju ar otro reizi – tuvumā nebija neviena dinastijas pārstāvja, kurš varētu mani sabotēt.

Atskaitot to, vienīgā reize, kad man spīdēja saskarsme ar karalisko ģimeni, bija dažus gadus iepriekš. Biju skauts, un man Vindzoras pilī pienācās saņemt kaut kādu apbalvojumu. Nonācu jauniešu grupiņā, kurus pikts, bet arī visai uzjautrinošs un jauns jātnieku gvardes leitnants sapulcināja staļļa pagalmā. Viņš mācīja mūs maršēt. Ja par to padomā tagad, uzticēt viņam maršēšanas apmācību bija visai īpatnējs lēmums, jo, kā liecina tās nosaukums, zirgu gvarde pārsvarā sēž uz zirgiem.

Pēc kādas stundas, kuras laikā uzzināju, kā atšķiras amerikāņu un britu stila salutēšana un kāpēc maršēšanas laikā ir svarīgi turēt īkšķus paralēli bikšu vīlēm, mēs izgājām parādē cauri Vindzoras pils iekšpagalmam. Tā nu es tur maršēju ar nevainojami pozicionētiem īkšķiem, raudzījos uz pils arhitektūru un prātoju par to, kā tad, kad atnāks revolūcija un karalisko ģimeni "pārcels uz pašvaldības dzīvokli Brikstonā" (mana tēva ieteikums), ikviens šeit varēs brīvi klaiņot.

"Tu viņu redzēji? Vai redzēji?" citi skauti man jautāja, kad pēc šādas absolūtas laika izšķiešanas bijām izgājuši no pagalma un nonācām pie autobusa.

"Redzēju ko?" es vaicāju.

"Nu, taču karalieni!" viņi spiedza. "Viņa skatījās pa vienu no logiem!"

 "Nemanīju," es atbildēju.

Līdz pat šim brīdim esmu drošs, ka tā karaliene patiesībā bija halucinācija, kuru izraisīja viņu naivie, salkanie monarhijas fanātiķu prātiņi, līdzīgi kā latgaliešu zemniekzēns varētu apgalvot, ka redzējis Jaunavu Mariju, lai izpatiktu saviem vecākiem. Taču tāda iespēja pastāv – lai gan es karalieni noteikti neredzēju, viņai, iespējams, bija tā privilēģija un gods redzēt mani.

Ziemassvētku vakars bija vienīgā diena gadā, kad mūsu mājas piemeklēja šķelšanās karaliskās ģimenes dēļ. Mana vecmāmiņa jūsmoja par karalienes māti, jo viņas bija viena gadagājuma, taču viņai tīri labi patika arī pati karaliene. Savukārt mana krustmāte bija drīzāk grūpija visai karaliskajai ģimenei – no tām, kura ar lielu prieku vicinātu no plastmasas darinātu Karalistes karodziņu ikvienam tuvāko triju jūdžu rādiusā, pat ja viņš būtu tikai desmitais rindā uz troni. Pulksten trijos Karaliene televīzijā uzstājās ar Ziemassvētku uzrunu tautai, kas nozīmēja, ka manai vecmammai, gluži kā karalienei, kura iesēžas tronī, bija laiks pārcelties uz galveno klubkrēslu. Tikmēr mana krustmāmiņa, atgādinādama galma dāmu, uzriktējās uz ķeblīša un noliecās uz ekrāna pusi, lai uztvertu ikvienu Viņas Augstības izteiktā vārda niansi. Šie pūliņi bija veltīgi, jo vēstījums allaž bija bezjēdzīgs un muļķīgs: "Mums šis gads bija tikpat grūts, cik jums." Tā, protams, vispār nebija taisnība. Var teikt "grūts", runājot par pazaudētu darbu vai nespēju atļauties kvalitatīvus zobārsta pakalpojumus, bet "grūts" var teikt arī, atsaucoties uz jau piektajiem rezidences remontdarbiem, kuri kavējas, un uz samazinātu aptekšņu skaitu. Es pat ticu, ka mana vecmāmiņa un krustmāte bija drošas, ka runu sarakstījusi pati karaliene.

Kamēr mūsu ģimenes monarhijas piekritēju frakcija aizgrābjošā sajūsmā klausījās dažādās variācijās no sērijas "Es un mana ģimene…", mana māte parasti gatavoja tēju un cepa kūciņas, bet tēvs pieteicās nomazgāt traukus vai izgāja ārā uz piecpadsmit minūtēm pret sienu pamētāt bumbu un padomāt atzinīgas domas par Oliveru Kromvelu. Jau no agras bērnības es sapratu, ka Anglijas pilsoņu karā es ar vecākiem stingri atrastos "apaļgalvju" pusē.

Tam, ka mēs diezgan skaidri paudām savu attieksmi un neskatījāmies karalienes uzrunas, nebija īpašas nozīmes. Kad sapulcējāmies pie tējas un kūciņām, vecmāmiņa un krustmāte tāpat mums visu atstāstīja līdz pēdējam sīkumam.

Arī mūsdienās daudzi, nonākot karaliskās ģimenes kaitnieciskajā gravitācijas laukā, uzsāk žilbinošu priekšnesumu. Egalitārisma un demokrātijas piekritēji pēkšņi pārtop par maziem korgiju šķirnes kucēniem, kuri laiza šīs privileģētās, taču kopumā trulās ģimenes pēdas.

Dīvainā kārtā izskatās, ka tieši tās valstis, kuras vissmagāk cīnījušās, lai atbrīvotos no monarhiem, tagad ir tās, kuras monarhiju apjūsmo visvairāk. Amerikāņi, kuru senči lēja asinis, lai tiktu vaļā no britu valdniekiem, tagad burtiski dievina monarhus, aristokrātus un feodāļus visās viņu absurdajās izpausmēs – par to liecina, piemēram, seriālu "Troņu spēle", "Dauntonas abatija" un "Kronis" popularitāte. Šķiet, ka monarhijas pievilcība slēpjas patikā pret fundamentālu vulgaritāti un alkās pēc melodrāmas, kura monarhijā allaž ir vairāk cieņā nekā izsmalcinātība. Lai to saprastu, pietiek atcerēties Donalda Trampa nepacietību apmeklēt Bekingemas pili, lai apceltu joprojām dzīvos aristokrātus.

Latvijas teritorijā ietilpstošās zemes gadsimtiem ilgi atradās dažādu caru īpašumā. Latvijas jaunā vēstniece Apvienotajā Karalistē 27. aprīlī video formātā iesniedza karalienei savu akreditācijas vēstuli (vienkārša formalitāte). Šim notikumam par godu viņa bija uzģērbusi nejēdzīgu, karaliskām saviesībām piedienīgu kostīmu, kas man jo īpaši atgādināja manu krustmāmiņu, kuru bijām iesaukuši par Hiacinti. Jaunā vēstniece šo notikumu nodēvēja par savas "diplomātiskās karjeras īpašāko brīdi".

Taču kāpēc gan ģērbties kā VIŅIEM? Piedienīgāk būtu uzvilkt latviešu tautastērpu, tādējādi reprezentējot savu valsti. Ja vien nav sākusies jauna modes tendence, kas nosaka, ka vēstniecei Indijā, nododot akreditācijas vēstuli, jāvelk sari, bet vēstniecei Saūda Arābijā – abaija, no kuras laukā rēgojas tikai acis. Galu galā arī Saūda Arābija ir karaliste, pat ja ne tā mīlīgākā.

Nu jūs redzat – esmu nolaidies līdz karaliskajam līmenim, kurā cilvēka vājās domas tiek uzskatītas par dziļi svarīgām. Labi, iespējams, neesmu tomēr kritis tik zemu kā paši monarhi. Galu galā – man pietika prāta nepieminēt princi Endrjū.

[1] Rupjš žests.

 

No angļu valodas tulkojusi Justīne Vernera.

Miks Koljers

Miks Koljers (Mike Collier) ir Lielbritānijā dzimis rakstnieks un žurnālists. Autors romāniem "Ceturtais lielākais Latvijā" ("The Fourth Largest In Latvia"), "Iz Baltikas" ("Up The Baltick") un stāstu...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!