Par grāmatām
15.03.2018

Tīģeri, skorpionu mucas un šoklādspudiņč ar pūkrējum

Komentē
0

Par Barbru Lindgrēnes grāmatu "Loranga", tulkojusi Mudīte Treimane, apgāds "Liels un mazs", 2017

Pirmoreiz Lorangu pieminam dzirdēju pirms laba laika, kad tikko biju iepazinusies ar puisi, ar kuru vēlāk apprecējos. Kādā jautrā pēcpusdienā, ko pavadījām ar abām viņa māsām, atklājās kāds pārsteidzošs fakts – es neko un nekad nebiju dzirdējusi par "Lorangu, Masarīnu un Dartanjanu". Un tad sākās milzīga spurgšana un ķiķināšana, klaigāšana par šoklādspudiņu ar pūkrējum, žirafi atkritumu kaudzē, pīkstošām līdakām, pūcēm pastkastītēs, tīģeriem un saldu popmūziku. Tas viss izklausījās tik valdzinoši, ka es nekavējoties pieprasīju uzrādīt lietisko pierādījumu, proti, grāmatu, kurā visas šīs blēņas izlasāmas. Pagāja krietns laika sprīdis, varbūt pat mēnesis, līdz sīkā, 1994. gadā izdotā grāmatiņa atradās. Un es uz līdzenas vietas iemīlējos. Vēlāk atkal un atkal dažādās kompānijās uzpeldēja runas par "Lorangu, Masarīnu un Dartanjanu". Vairākiem lasītājiem grāmatiņa bija noklīdusi (vai, kā apgalvoja pāris negantāk noskaņoto, droši vien to viņiem bija nospēris kāds draugs, kas tagad to turot zem spilvena, pieķēdētu pie gultas). Daži vispār par to bija dzirdējuši vien stāstus (vai neko, un tas ir piedodams). Pa Rīgu pat klīda kaut kas urbānajai leģendai līdzīgs, proti, esot tāds dzīvoklis, kurā grēdām vien glabājoties kastes ar neizpārdotajiem "Lorangas, Masarīna un Dartanjana" eksemplāriem. Vajagot tikai internetā atrast telefona numuru, uz kuru zvanīt, tad varēšot dabūt. Nezinu nevienu, kuram to numuru būtu izdevies atrast, bet, tā kā mums grāmatiņa bija, es par to pārlieku galvu nelauzīju.

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā desmit gadi, apgāds "Liels un mazs" (man par milzīgu prieku!) ir izdevis "Lorangu", veselas divas grāmatas vienos vākos – gan iepriekšminēto "Lorangu, Masarīnu un Dartanjanu, gan arī "Lorangu, Lorangu". Loranga ir Masarīna tētis, "Loranga ir superlabs tētis, viņš neko neņem galvā!", viņam patīk sacensties un uzvarēt, viņa mīļākais apģērbs ir peldmētelis, savukārt galvā viņš nēsā tējkannas sildītāju. Viņš dzīvo mājās un spēlējas ar Masarīnu, klausās saldu popmūziku un pat nedomā meklēt darbu un "sabojāt labākos gadus". Masarīns ir mazs, sarkans, tukls puika, "viņam ir mazas, mazas mīļas acis, lielas sarkanas ausis un noļukuši vaigi", viņš daudz ēd bulciņas, guļ, spēlējas ar Lorangu un dara visu ko citu. Masarīns neiet skolā, jo pēc tā nav nekādas vajadzības ("Kāpēc viņam jāiet skolā un jāmācās milzum daudz blēņu?" Loranga kliedza. "Un bulciņas? Kurš tās ēdīs? Es jums jautāju!"). Viņi abi dzīvo mājā, kur katra telpa ir citā krāsā, un netālu malkas šķūnītī dzīvo Dartanjans ("Ko?!" iekliedzās Emma, kad pirmoreiz izdzirdēja šo vārdu. "Tas gan ir traks vārds!"), Lorangas tētis, "īsts rakaris, ne tētis – vecs kā pasaule un ne gluži savā prātā. Ārkārtīgi liels čīkstulis, kas ārkārtīgi baidās no baciļiem; jā, labāku tēti nemaz nevar vēlēties!". Malkas šķūnītī viņš dzīvo tieši tāpēc, lai varētu norobežoties no pārējiem un izsargāties no baciļiem. Taču ik pa laikam – visai bieži! – Dartanjans iedomājas sevi par kādu citu. Viņš ir bijis cauruļu labotājs, indiānis Briežpēda, krāsotājmeistars Petešons, suns, popmūzikas dziedātājs Popdartāns, stūrmanis Kārlsons, maiznieks, dārznieks, dakteris Jānsons, zaglis un premjerministrs. Vienu reizi Loranga un Masarīns pat noturēja viņu par skorpionu mucu. Vēl grāmatā parādās zaglis Gustavs, dusmīgais večuks, desu večuks un Dartanjana mātestēvs, kurš ir tik vecs, ka dzīvo mežā kokā un spēj tikai kūkot. Nemaz nerunājot par tīģeriem, kuri uz laiku iemitinās šķūnī, līdakām, kuras pīkstēdamas dzīvo baseinā, kas ir izveidojies garāžā pēc tam, kad žirafe bija noēdusi garāžai visu jumtu (žirafe dzīvo atkritumu kaudzē, un viņai garšo arī, piemēram, gultas), un sarkanajām pūcēm, kuras mēdz salīst dusmīgā večuka vēstuļu kastītē. Stāsti par šo dīvaino ģimenīti ir bezgala līksmi, nebēdnīgi, paradoksāli, absurdi un pērļu pilni. Reiz man ienāca prātā doma, no kuras es vairs netieku vaļā, – tas viss ļoti atgādina to, kā bērni spēlē "mājās". Kad nav nekādu noteikumu, jo tā taču ir rotaļa, nav nekādu ikdienas pienākumu, nav jāraizējas par naudu, var notikt vistrakākās lietas, drīkst ēst saldējumu un šokolādes pudiņu, kad vien iegribas (ja vien vakar jau nav apēsts pēdējais), var iet peldēties, kad vien iegribas (un mazliet atpūsties baseina malā, kad atceries, ka peldēt patiesībā nemāki), cietumā nemitīgi ir brīvdienas un tamlīdzīgi. Arī tie daži brīži, kad viņiem kaut kas noiet greizi, liek domāt par līdzīgām situācijām, kādas tika piedzīvotas bērnībā, pagalmā rotaļājoties ar citiem bērniem. Kad pēkšņi nobīsties, ka varbūt ir pārkāpta kāda robeža, varbūt tagad ir jau bīstami. Piemēram, kad Loranga joka pēc iesūta Dartanjanu šķūnī pie tīģeriem un pats, smieklus valdīdams, noslēpjas virtuvē pie loga. Taču, kad Dartanjans kādu laiku nenāk laukā, Lorangas un Masarīna seja kļūst balta kā papīra turza, un Loranga čukst: "Mēs varam apbedīt viņu zem ozola blakus tēvatēvam, kur pavasaros aug vijolītes." Taču nekas ļauns, izrādās, nav noticis, un trakās rotaļas var turpināties.

Matīss "Lorangu" lasīja savā nodabā, un neko daudz es no viņa nespēju izdibināt, bet kaut kāda ķiķināšana no istabas dzirdama bija. Savukārt es un Emma divarpus mēnešus katru vakaru šo grāmatu lasījām un pārlasījām. Tas mums bija pavisam īpašs laiks, jo Emma tikko sāka mācīties lasīt. Man šķiet, ka "VAU" uz grāmatas vāka ir pirmais vārds, ko viņa ir izlasījusi. Pie gandrīz visām ilustrācijām (kuras zīmējusi pati autore) lieliem, iesācējiem labi salasāmiem burtiem ir pierakstīts kāds citāts: Emma sāka tos visus lasīt (un divarpus mēnešu laikā iemanījās itin labi). Tā nu mēs pārmaiņus lasījām viena otrai priekšā, un es vai kusu aiz lepnuma un aizkustinājuma. Jāatzīst, esmu briesmīgi apmierināta, ka manai meitai patīk grāmata, kura man pašai ir tik mīļa. Emmas mīļākais citāts ir papagaiļa Frites atkārtotais "Gustav! Gustav! Vecais kraķi!", bet vairāk es par to neko neteikšu, jo kaut kam taču jāpaliek arī neizstāstītam.

Tā kā man ir mazliet žēl, ka neizdevās izzināt Matīsa domas par "Lorangu", es pajautāju, kādu šo grāmatu bērnībā, apmēram Matīsa vecumā, redzēja viņa tēta māsa. Lūk, ko viņa pastāstīja: "Galvenais, ko atceros no "Lorangas", bija pārsteigums, ka šitā arī var rakstīt, pilnīgi brīvi un bezrūpīgi, dažbrīd pat pilnīgā randomā, un tas bija kā malks svaiga gaisa. Tagad lasot, grāmata liekas nedaudz psihedēliska, bet bērnībā bija ļoti aizraujoši, ka naratīvs neseko parastajiem noteikumiem, kur darbībām ir sekas un visam apakšā ir kaut kāda morāle, ko tev grib iebarot. Nelikās, ka grāmatu ir rakstījis pieaugušais. Man ļoti patika viņu visu vieglā attieksme pret dzīvi – vienkārši ļaujies plūdumam, un viss būs kārtībā. Tas mani iedvesmoja un mierināja, jo es biju ļoti raižpilns bērns." Vēl liekas, ka šī ir no tām grāmatām, kuru lasot nav pilnīgi nekādas jēgas uzdot jautājumu: "Bet vai tā var būt?" Ja nu kādam tomēr ienāk prātā tamlīdzīgu jautājumu uzdot, Lorangam pēc atbildes kabatā ilgi nav jāmeklē. ""Vai šī patiešām ir īsta žirafe?" viņš laiku pa laikam jautāja, lielām acīm lūkodamies viņos. "Vai tās nedzīvo siltajās zemēs?" – "Tas man nav zināms, katrā ziņā mums viena ir," atteica Loranga."

"Lorangas" autore Babru Lindgrēne (1937) ir sarakstījusi vairāk nekā 100 grāmatu bērniem un jauniešiem, kā arī dažas pieaugušajiem. Protams, ieraugot šo uzvārdu, daudziem rodas jautājums – vai viņa ir Astridas Lindgrēnes radiniece? Atbilde: nē, nav. Tomēr zināma saistība ar šo tik populāro bērnu literatūras autori viņai ir. Astrida Lindgrēne strādāja apgādā, kurā viņai bija jāvērtē dažādu autoru iesūtītie darbi. Pirmo pasaku Barbru viņai aizsūtījusi 13 gadu vecumā, bet tā neesot bijusi sevišķi laba, un Astrida to atsūtījusi atpakaļ līdz ar uzmundrinošu mierinājuma vēstuli. Barbru bijusi sajūsmā – viņa taču bija saņēmusi vēstuli no pašas Astridas Lindgrēnes, un manuskripts bija ielikts smalkā aploksnē ar vaska zīmogu! Taču izšķirīgo vēstuli no Astridas jaunā autore saņēma septiņus astoņus gadus vēlāk, kad bija aizsūtījusi uz apgādu dažas nodaļas no cita darba un vēlējās uzzināt, vai viņai ir kāda jēga turpināt rakstīt. Astridas 1964. gada decembrī sūtīto atbildi Babrbu glabājot visu mūžu, un tā esot viņas vienīgā mācību grāmata, tā iemācījusi visu svarīgāko par to, kā rakstīt bērniem. Kādā intervijā Barbru, lūgta pastāstīt par vēstulē dotajiem ieteikumiem, noīsināja tos līdz trim punktiem: "1. Nevajag ieviest tik daudz galveno personu. 2. Katrā lappusē nav jāčum un jāmudž no notikumiem. 3. Atmetiet to gaužām garlaicīgo Klāsa Hermana tēlu." Astrida Lindgrēne arī turpmāk sekoja Barbru rakstnieces gaitām, un es nespēju šeit nepieminēt to, ko viņa teikusi par "Lorangu": "Lasot ik reizi esmu pārsteigta par šīm lieliskajām trakulībām. Ne Loranga, ne Masarīns, ne Dartanjans nepasaka nevienu jēdzīgu vārdu, bet viņi būs mani draugi uz mūžu." Abas rakstnieces saista arī fakts, ka Barbru ir saņēmusi prestižo Astridas Lindgrēnes piemiņas balvu (ALMA), kas tiek dēvēta par bērnu literatūras Nobela prēmiju.

Kādā intervijā Babru stāsta, ka visu rakstīšanai nepieciešamo viņa smeļas no realitātes, jo fantāzijas viņai neesot: "Man piemīt zināma spēja izmantot citus, nočiept sev vajadzīgo. To es esmu uztrenējusi, taču savas fantāzijas man nav." Un citā intervijā: "Es rediģēju realitāti, cik nu labi spēju." Piemēram, Barbru atklāj, ka Lorangas prototips bijis viņas vīrs. Viņam paticis allaž rīkot dažādas sacensības. "Viņš bija ieņēmis galvā, ka puikām ir svarīgi jau mazotnē iemācīties zaudēt. Taču notika tikai tas, ka viņi vairs negribēja sacensties." Un iespējams, ka Lorangas nepatikai pret skolu kājas aug no autores pašas pieredzes. Viņas stāstītais par skolas gaitām, šķiet, vismaz kaut kādā mērā ir aktuāls daudziem bērniem un vecākiem. "Tā (skola, kurā Barbru sāka skolas gaitas, – aut.) bija veclaicīga skola, ārkārtīgi patīkama. Dārzā ganījās karaļa aitas. Mūs tur ļoti lutināja. Taču tad uzbūvēja jaunu skolu, un mani pārņēma bēdas un depresija. Tajā es jutos ieslodzīta. Bija sajūta, ka esmu nokļuvusi cietumā, un man ir atņemta visa brīvība. Es kļuvu tik ļoti nelaimīga. Biju radusi būt brīva un rotaļāties, un darīt visu, kas vien ienāca prātā. Kad tā vairs nevarēja, es jutu, ka vairs nevaru tur palikt. Man bija jātiek projām. Tā nu es vienkārši izgāju no klases un milzīgi ilgi nenācu atpakaļ. Mana mamma mani saprata. Viņa pati bija visai bērnišķīga. Un man bija arī ārkārtīgi laipns skolotājs. Mamma ļoti ilgi palika mājās ar mani. Es tikai gulēju istabā un lasīju, un negribēju darīt neko citu. Pēc kāda laika mēs sākām iet pastaigāties. Sākumā tikai mazu gabaliņu, tad arvien tālāk un tālāk. Kādu dienu mēs gājām garām skolai, un mamma pajautāja, vai mums nevajadzētu ieiet iekšā un apsveicināties ar skolotāju. Tā mēs arī izdarījām. Galu galā es atkal sāku iet skolā."

Laiku pa laikam man ienāk prātā kāda pasena jūnija nakts (dažus gadus pirms tam, kad iepazinu Lorangu un uzzināju par viņa iemīļoto galvassegu), kad gaisma un kaut kādas neskaidras ilgas nedeva miera, es paņēmu riteni un no centra aizbraucu ciemos pie draugiem uz Šmerli: cerībā, ka arī viņi negulēs. Viņi negulēja, mēs iedzērām tēju un papļāpājām. Kad grasījos braukt atpakaļ, bija kāds brīdis pirms saullēkta un visai dzestrs, un draugi man cepures vietā iedeva tējkannas sildītāju – no sarkana samta, izšūtu zeltainiem brokāta diegiem. Minos mājup, brokāta diegi plīvoja gar degunu, kļuva arvien gaišāks, un dzīvei nevarēja saskatīt itin nekādas vainas. Man šķiet, šādu sajūtu sniedz arī "Loranga". Kā nesen gadījās izlasīt komentāru sadaļā pie zviedru animācijas filmas, kas veidota pēc grāmatas motīviem: "OMG, Loranga is LIFE!"

Rakstā izmantotās intervijas:

 

https://www.svd.se/astrid-lindgrens-rad-var-de-enda-jag-lyssnade-pa

http://www.nt.se/familj/barbro-lindgren-vill-bara-gora-pa-sitt-satt-10255530.aspx

https://www.svt.se/kultur/bok/barbro-lindgren-astrid-larde-mig-skriva

 

Jolanta Pētersone

Jolanta Pētersone ir tulkotāja no norvēģu un zviedru valodas, reizēm arī no krievu. Tulko gan lieliem, gan maziem. Brīvajā laikā palīdz augt diviem bērniem un sapņo par grāmatu lasīšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!