Socioloģiskās aptaujas tradicionāli liecina (ne tikai Latvijā), ka uzticēšanās līmenis politiķiem, partijām, parlamentam, valdībai u.c. varas struktūrām ir zems. Mēs esam ļoti skeptiski – dažkārt tik ļoti, ka tas tiek uzskatīts par problēmu. Nereti seko debates par šīs plaisas cēloņiem, tomēr par kopējo diagnozi domstarpību nav. "Jūs mums te makaronus uz ausīm nekariniet, tāpat cauri redzam..." Tomēr vai nav tā, ka mūsu attiecībās ar varu ir daudz paļaušanās un uzticēšanās, kam ar racionālu novērtējumu maz saistības?
Tiešais iemesls šai murmulēšanai ir situācija ar pielaižu izsniegšanu (vai neizsniegšanu) darbam ar valsts noslēpumu. Atzīšos, ka cienu SAB – institūcijas, kas šos jautājumus lemj, – vadītāju. Personīgi gan Maizīti nepazīstu, bet esmu par viņu dzirdējis daudz labu atsauksmju. Tātad: ja Maizītis pasaka, ka pielaide nav izsniegta, man jautājumu nav. Jo to taču saka Maizītis. Paklau, bet izklausās galīgi neloģiski... Kaut vai tāpēc, ka šī uzticēšanās paredz, ka Maizītis ne tikai pats ir godprātīgs, bet viņš arī paļaujas uz saviem padotajiem, kuri arī ir godprātīgi, par ko liecina tas, ka... Jā, kas tieši? Kas ir soģis soģim? Amerikāņi, kuri taču nepieļautu, ka mūsu specdienestos strādā negodprātīgi cilvēki? Tātad jāpaļaujas uz amerikāņiem. Sevišķi pārliecinoši neizklausās.
Te var pilnīgi pamatoti uzdot pretjautājumu: bet kādi būtu ierosinājumi? Mēs fiziski nevaram visu izpētīt paši, paši pārliecināties un pārbaudīt. Jāuzticas profesionāļiem. Pašsaprotami, tātad nav vērts te skaldīt matus. Piekrītu, tikai tad arī jāatzīst, ka mūsu attiecībās ar varu ir pārpārēm aizkustinošas ticības labajam. Tas savukārt ir pretrunā ar iesākumā minēto neuzticību.
Šī tēma, protams, nav jauna. Jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados to burvīgi izvērsa vācu sociologs Ulrihs Beks, aprakstot mūsu attieksmi pret ekspertu spriedumiem par kaut kā bīstamību vai, tieši otrādi, nekaitīgumu. Ja eksperts saka, ka viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā, jo paši mēs to zināt nevaram. Ticības lieta, tā teikt. Un, cik noprotams, Bekam tas nelikās smieklīgi vai mazsvarīgi. Piemēram, piesārņojums. Tātad eksperti mums saka, ka piesārņojums, kaitīgas vielas – gaisā, ūdenī, pārtikā utt. – "nepārsniedz normu". Un mēs varam nelauzīt galvu, jo tā saka eksperti. Bet – "pateicoties pieļaujamiem lielumiem, noteikts piesārņojuma apjoms kļūst par normu. .. Tas, kurš nosaka ierobežojumus piesārņojumam, ir piekritis tā pastāvēšanai kā tādai. .. Tad tas, kā pieļaujamo lielumu sarakstā nav, kļūst svarīgāks, par to, kas tajā iekļauts. Jo tas, kas nav iekļauts, netiek uzskatīts par piesārņojumu". Un tā tālāk. Izklausās slikti, jo īsas refleksijas rezultātā jāsecina, ka mums var iestāstīt jebko.
Šodienai tuvāks piemērs. "Krievijas agresijas draudu līmenis ir ļoti zems." Skaidrs, dzīvojam tālāk. Lai gan pats apgalvojums saturiski ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo neko nepaskaidro. Un kas ir "vidējs līmenis"? Bet tā mēs nejautājam, jo galu galā kompetenta amatpersona, par kuras citām izpausmēm esam gauži sliktās domās, teica, ka tas ir "ļoti zems". Mums ir bezgala daudz, ko teikt un iebilst, ja amatpersona apgalvo, ka, piemēram, "Latvijas ekonomika attīstās", savukārt citus apgalvojumus mēs pieņemam bez jautājumiem. Lai gan savā būtībā tie ir līdzīgi. Tātad ir dzīves sfēras – turklāt pietiekami svarīgas –, kurās mēs atzīstam savu zināšanu trūkumu un paļaujamies uz citu spriedumu. Tā tas ir bijis, ir un būs, jo kādas gan alternatīvas – apšaubīt visu? Pie tā arī varētu palikt.
Bet varbūt ir dažas prātā paturamas lietas, kas nemainītu kopējo "bildi", tomēr palīdzētu saglabāt domāšanas skaidrību, kas nav tas pats, kas īgna visa apšaubīšana. Piemēram, 21. gadsimta cilvēks sevišķi neatšķiras no indivīdiem krietni senākā pagātnē savā slieksmē ārējo atribūtiku uztvert kā ja ne garantiju, tad vismaz uzticamības līmeni būtiski paaugstinošu faktoru kāda paustā patiesumam. Piemēram, cilvēks virsnieka formastērpā. Reti esmu skatījies videomateriālus par t.s. paranormālajām parādībām, tomēr esmu ievērojis, ka šo versiju autori cenšas kā viņu viedokli atbalstošus ekspertus pieaicināt militārpersonas. Jo – par viņiem visādi var spriest, bet nav šaubu, ka armijas cilvēks nav nekāds mistiķis vai fantazētājs. Viņš taču ir armijas cilvēks! Tātad, ja versiju atbalsta armijnieks, tai drīzāk ir jātic. Līdzīgi ar viedokļa paudēja saistību ar zinātni. Ja runātājam titros pierakstīts, ka viņš ir, piemēram, zinātņu kandidāts, tas ir būtiski. Nu, nevar ar zinātni saistīts cilvēks stāstīt blēņas! Īsi sakot, ir profesiju saraksts, piederība kuram izraisa uzticību par cilvēka spriestspēju un nodomiem. (Un otrādi – amati, kas gandrīz automātiski izraisa šaubas: politiķi, juristi utt.) Kopumā tas viss ne ar ko daudz neatšķiras, no, teiksim, viduslaiku cilvēka ticības, ka garīdznieks atbilstoši "profesijas aprakstam" daudzos jautājumos kļūdīties nevar – tāpēc, ka nevar. Respektīvi, būtu noderīgi profesiju neuztvert kā garantiju. Tas nav aicinājums uz aizdomīgumu – runa ir par iecietīgu paturēšanu prātā, ka ikviens ir tikai cilvēks ar saviem "tarakāniem galvā".
Profesiju absolutizēšana izpaužas arī citādi. Ir nācies dzirdēt komentārus, ka, piemēram, jau piesauktā politika ir tik specifiska nodarbošanās, ka "normāls cilvēks tāpat nekad neuzzinās, kā tur patiesībā ir". Tādējādi ar nepatiku nākas vien akceptēt kaut kādus (ne visus, protams) profesijas pārstāvja apgalvojums. Manuprāt, tik traki nav. Protams, zinātnē specializācija dažkārt ir sasniegusi līmeni, kas liedz "no malas", izmantojot vien paša veselo saprātu, izvērtēt zinātnieka pausto, tomēr politiskās varas vai valsts pārvaldes mistificēšana ir lieka. Piemēram, jau skartais ārējo draudu jautājums. Pirmā reakcija ir akceptēt, ka man nav pieejas specdienestu ziņojumiem, es netiekos ar dažādām ārvalstu VIP personām, līdz ar to nevaru spriest. Tomēr patiesībā nepiekritīšu, ka politiku var saprast un prognozēt tikai tie, kuri tajā tieši piedalās. Vienam palīdzēs vēstures zināšanas, citam – paša dzīves pieredzē balstīta izpratne par cilvēka rīcības motīviem vispār, vēl citam mūsdienu ekonomisko sakarību zināšana. Savukārt, ja atgriežamies pie raksta sākumā minētās tēmas par pielaidi valsts noslēpumam, akceptēju, ka nekāds veselais saprāts SAB lēmumu izprašanā nepalīdzēs. Bet – nekas man nevar liegt izdarīt citus secinājums. Pirmkārt, ja paveras nevis uz tiem, kuriem pielaide liegta, bet tiem, kuriem tā piešķirta, rodas interesanti secinājumi par šo pielaižu jēgu. Otrkārt, pats fakts, ka amatpersonu (tātad to, kuri ietekmē mūsu dzīvi) vērtējumā tiek apriori uzturēti 99,99 % vēlētāju nezināmi kritēriji, tas, ka no civiliedzīvotāja tiek prasīta vai nu reliģiska ticība specdienestiem, vai arī atsacīšanās saprast to darbību, kaut ko liecina par šiem dienestiem. Lai kā arī mēs cienītu Jāni M.
2