Ukraiņu rakstnieks un kinematogrāfists Oļegs Sencovs 2014. gadā tika aizturēts okupētajā Krimā, nepatiesi apsūdzēts terorismā un 2015. gadā Krievijas militārajā tiesā viņam piespriesti 20 gadi cietumā. 2018. gada 14. maijā viņš pieteica badastreiku, pieprasot atbrīvot visus netaisni ieslodzītos ukraiņus Krievijā. Badastreiks tika pārtraukts 5. oktobrī pēc draudiem uzsākt piespiedu barošanu. 25. oktobrī viņām piešķirta Eiropas parlamenta Saharova balva par domas brīvību. PEN International līdz ar citām starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām pieprasa nekavējoties atbrīvot Oļegu Sencovu un publicē viņa stāstus dažādās pasaules valodās. Stāsts "Testaments" izdots apgāda "Laurus Press" krājumā "Stāsti" 2015. gadā. Latviski tulkojis Ilmārs Šlāpins.
Mēs visi nomirsim. Un arī es diemžēl neesmu izņēmums. Visiem gribētos padzīvot ilgāk, un arī te es, par laimi, neesmu izņēmums. Nē, man negribētos pagarināt savu dzīvi, nodzīvot līdz 100 gadiem un pēdējo ceturtdaļu no tiem uzturēt sava nespējīgā organisma eksistenci ar dažādiem stimulatoriem un preparātiem. Es gribētu ilgāk padzīvot jauneklīgu, pilnvērtīgu dzīvi, saņemt no dzīves prieku vai dāvāt to citiem, staigāt vai labāk skraidīt, naktīs gulēt vai negulēt, un lai to izlemtu es, nevis mans organisms kopā ar manu ārstu.
Tādu dzīvi es gribētu padzīvot ilgāk. Bet tas nav iespējams. Mēs visi nomirsim. Mēs visi pēc nāves pārvērtīsimies pūstošā gaļas gabalā kas aprakts pāris metrus zem zemes. Mūs ēdīs tārpi, bet mūsu labi audzinātie radinieki nāks pie mūsu kapiņiem, taisīs skumjas sejas, stāvēs iepretim krustam vai piemineklim un skatīsies uz mūsu portretiem, pavisam aizmirsuši, ka krusts tiek likts pie aizgājēja kājām un tagad visa sērojošā saime draudzīgi stāv uz viņa galvas un aizkustināti vēro viņa portretu granītā. Tad tiek sameklēti līdzpaņemtie dzērieni, visi tiek cienāti, mirušo ieskaitot, lai gan no viņa jau maz kas palicis, tik vien kā ziediņi zied. Patoss un aizspriedumi, nevajadzīgas pagāniski-reliģiskas tradīcijas un sholastika.
Es negribu, lai man kāptu uz galvas, pat pēc manas nāves ne, negribu savu pēcnācēju atmiņās palikt kā portrets uz granīta gabala, negribu, lai uz mana kapa tiktu rīkotas dzīres, es vispār negribu sev pievērst uzmanību ne tagad, ne pēc savas nāves. Es negribu, lai man būtu kaps.
Bērnībā, četru gadu vecumā, es biju sava vectēva bērēs. Parasti tik agrā vecumā bērni sevi neatceras un reti patur atmiņā pat visspilgtākos notikumus. Taču es atceros šīs bēres. Atceros pavisam maz. Taču atceros galveno: kā es stāvu pie kapa malas, uz smilšu čupas, kopā ar pārējiem radiniekiem. Bet pēc tam, pēc bērēm, man pateica, ka vectēvu neviens vairs neraks ārā, ka viņš ir nomiris un tas ir uz visiem laikiem. Visu bērnību mani vajāja murgi, naktīs un vakaros es redzēju melnu kapa šķērsgriezumu un tajā guldīto ķermeni baltā līķautā. Tas bija vectēva ķermenis, taču es iztēlojos un sapratu, ka agri vai vēlu tas būšu es. Nekad nevediet savus bērnus uz bērēm!
Bērnībā baidījos, ka nomiršu. Tagad nebaidos – tagad zinu, ka nomiršu. Bērnībā baidījos no tumšā kapa, tagad es vienkārši negribu tajā gulēt.
Mēs visi nomirsim. Katrs nomirs savā veidā. Kāds klusi un mierīgi, kā aizver bērnistabas durvis, kurā tikko aizmiguši bērni. Kāds – kliedzienos un ciešanās kā dzemdību laikā. Es nezinu, kā nomiršu es, taču nepavisam negribu nomirt sirmā vecumā gultā, žāvājošos radinieku ielenkumā.
Kādam cilvēkam reiz pajautāja, kā viņš gribētu nomirt, un viņš atbildēja: "Ar kliedzienu "Urā!", automātu rokās un asinīm pilnu muti." Es arī tā gribētu, tas ir skaisti, tas ir vīrišķīgi. Bet tā nesanāks. Tik skaisti varoņi mirst tikai filmās un grāmatās. Dzīvē viņi čurā asinis, kliedz no sāpēm un piemin māti.
Es negribu, lai man būtu kaps. Es gribu, lai mani sadedzina. Nē, ne inkvizīcijas sārtā, bet parastā krematorijā. Lai sadedzina, bet pelnus lai izkaisa jūrā. Vēlams, Melnajā, vēlams – vasarā, un lai spīdētu saule un pūstu spirgts vējiņš! Bet ja tas būs rudenī un lietū, arī neslikti. Neies taču gaidīt līdz vasarai, ja nomiršu novembrī. Atnāks vēl viesi un jautās: "Kas jums tur vāzītē?" "Tur ir mūsu vectētiņš, vasaru gaida." Jā, un vāzīti arī, lūdzu, jūrā – nevajag no tās taisīt fetišu. Citādi pēc gada atnāks viesi, citi viesi: "Kas jums tā par vāzīti?" "Tur mūsu vectētiņš bija," - svinīgi atbildētu radinieki. Nu, tad jau vēl arī manas zeķes un apakšbikses izkariniet pa visu māju – manas mīļākās un tās, kuras uzvilku pēdējo reizi.
Es gribu, lai mani sadedzina. Pelnos. Un lai pelnus izkaisa. Virs jūras. Vasarā, ja nomiršu vasarā. Tikai kaisiet pa vējam, lai pelnus ienes jūrā, nevis turpat uz klāja, citādi vēl kāds īpaši asprātīgs mazdēls nokomentēs: "Mūždien ar to veco kaut kādas klapatas!"
Un lai pūš vējš un aiznes manus pīšļus jūrā! Bet, ja būs lietus, arī nekas – visi teiks: "Labu cilvēku glabājam, ja reiz līst." Neglabājam – sējam pa vējam!
Un ja būs lietus un pelni nedaudz pielips pie urnas, arī nekas. Tiesa, tas pats asprātīgais mazdēls ieskatīsies urnā, ieraudzīs tur šķipsnu pielipušu pelnu un teiks: "Jā, vectētiņš vēl cenšas turēties pie dzīves maliņas!" Bet tas nekas – urnu arī iemetiet jūrā. Lai nepaliktu! Lai nekā nepaliktu! Tikai atmiņas. Un darbi. Un draugi. Un jūs. Un tad es vienmēr būšu ar jums.
0