Teritorija un tās iedzīvotāji

Latvijas vēsturi var uzrakstīt vienā grāmatā, var sarakstīt 17 sējumus, bet ikdienas lietošanai tā ir jāuzraksta uz vienas lapas. Attiecībā uz Latvijas 100 gadu svētkiem, mēs nevaram akcentēt vairāk par 3 notikumiem un personībām, citādi šim scenārijam nebūs satura. Cilvēks nespēj koncentrēt savu uzmanību uz vairāk par 3 objektiem vai faktiem, tāpēc būs tikai trīs un viss, kas ar to saistīts.

Vispār tas ir paradokss, 16. gs. kad pārējā Eiropā tauta ieguva brīvību un rūpnieciskās revolūcijas ietekmē sāka konsolidēties nācijas, bijušā Livonijas teritorijā kara, reliģisko un politisko juku rezultātā notika tieši pretējais, manta tika izlaupīta, sadalīta un tauta paverdzināta, scenārijs ļoti līdzīgs PSRS sabrukšanai.

Nu par marksisma ietekmi tautas ģenēzē, varbūt ka par stipru teikts, tomēr šķiriskā apziņa "mēs arāju tauta" ir iesakņojusies stipri un pamatīgi. Un nav nekā sliktāka ja kalps izliekas par kungu, nevis cenšas saprast ko nozīmē atbildība un pienākums pret padotajiem kas īstajai aristokrātijai tika ieaudzināts no bērna kājas. Diemžēl kapitālisms aizmēza šo atbildību, un latvieši radās jau kapitālisma laikmetā.

Visi minētie darbi arī ir manis minētās šķiriskās apziņas manifests. Kur ir mūsu varoņi? Kur kuršu vikingi, no kuriem dāņi bailēs trīcēja? Viens pats Pumpura "Lāčplēsis" un arī inficēts ar pretimstāvēšanas, nevis kopā stāvēšanas sērgu. Galu galā kur teiksim Andrejs Peniķis, kuršu karaļu pēctecis, kurš, vadot jātnieku – novadnieku pulku, varonīgi piedalījies Livonijas karagājienos un veicinājis ar 1502.gadā gūto uzvaru Smoļinas kaujā pret krieviem. Kāpēc mēs neizmantojam šo bagātīgo materiālu savas pašapziņas celšanai, vienīgi jāatzīst ka mēs šeit nesam vienīgie.

Un atkal 700. gadu verdzības mīts, ko savām politiskajām interesēm izmantoja Baltijas muižniecība lai pamatotu savas 16. gs. vidū Livonijas sabrukšanas rezultātā prihvatizētās tiesības, un zemnieku nebrīves sākums arī no šī paša laika. Jautājumā par latviešu un arī igauņu nācijas izcelsmi vai pārvāciskošanu, lielu kļūdu, kas atsaucās viņu liktenī, izdarīja baltieši, bet tas sakņojās bailēs no konkurences sakarā ar savu pašu vēsturiski un juridiski ne visai korekto tiesību avotu. Respektīvi, pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas guberņās 19. gs sākumā, baltu literāti speciālā konferencē sprieda ko ar to darīt. Dot zemniekiem vācu skolu vai ko citu. Balti aizgāja pa segregācijas ceļu izveidojot latviešu skolas, tādējādi radot zemnieku kārtai papildus grūtības kārtu barjeru pārvarēšanai bet arī priekšnoteikumus jaunu nāciju dzimšanai. Kad šādas politikas ietekmē jaunās nācijas, kuru ģenēzes pamatā bija jau ieliktas zināmas marksisma idejas, jau bija stabilas, vēlākie nokavētie mēģinājumi jau bija tik nokavēti un lemti neveiksmei. Lai gan Baltijas hercogiste, man pašam, vēlāko notikumu kontekstā liekas diezgan simpātiska. Lai gan no otras puses, ja nekas vēstures plūdumā nemainītos šeit varētu būt arī Austrumprūsijas variants. Diemžēl iespēja palikt pašiem par sevi ( un tie būtu savādāki cilvēki ar citu valodu) ir palaista garām sendienās dažādu savtīgu apsvērumu dēļ. Šodien mums ir divas gan svešas gan tai pašā laikā savējās ideoloģijas un nometnes, ārpus kurām palikt nav iespējams.

Tur jau tā lieta ka cīņā PRET kaut ko esam patiesi lieliski, diemžēl tas viss pazūd pa savtīgajiem privāto interešu apcirknīšiem kad jācīnās PAR. Tad dominē privāti risinājumi, pēc devīzes paša krekls tuvākais un kas pirmais brauc, tas pirmais maļ, dievs dod to pušelnieka tīrumiņu un tamlīdzīgas prātulas. Rezultātā "Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību.....". Var lamāt tos kas uz šo apstākli norāda par kangariem vai niedrām, nemaz neiedziļinoties ko tad par piemēru kaut A. Niedra īsti gribēja tautai un kā viņs tika izmantots. Kā sava laika latviešu "spices" vīri atspieda īstos darba darītājus un neielaida valstī potenciālos konkurentus. Mūsu nelaimēs varam vainot tikai sevi, jo paštaisnums novedīs, ja jau nav novedis pie jaunām nelaimēm.

Lūk lūk! "Pulcējaties zem Latviešu karogiem kopā ar diženo Krievijas tautu", bet Krievijas tautai īstenībā bija uztaisīt uz kaut kādiem čuhnām, lūk arī dabūjām latviešu sarkanos strēlniekus, Ļeņina sargus. Toties Livonija mūs nevar gandarīt, jo tā aizstāvētu likuma vara, tai skaitā īpašuma tiesības (labs jautājums, gan kā pie tā īpašuma tie īpašnieki nokļuva. Kad zviedri savulaik sāka uzdot šo jautājumu, šeit ātri iestājās Krievzeme, kas šādu jautājumu jau vairs neuzdeva). Savukārt marksisti izrādījās latviešiem par daudz marksisti. Jo negribam jau kopā dzīvot, gribam atņemt tāpat kā marksisti, bet pēc tam atņemto savilkt pa saviem kaktiņiem, tad cītīgi sargāt, un brēkt par īpašuma svētumu. Tā tas bija pie valsts tapšanas, tāpat pie atjaunošanas un nekas nav mainījies arī šobrīd. Mēs esam tik labi, tik pareizi. mēs esam tā cietuši, bet principi un cilvēki, kas zem šī mūsu paštaisnuma paliek mūs neinteresē.

Latviešiem, lai saglabātu cietējas tautas statusu, ir kaitīgi skatīties kaut nedaudz plašāk par balts un melns. Ja paskatāmies ārpus skolu mācību grāmatu izkastrēto versiju aktuāls paliek jautājuma par pašu latviešu, kaut daļēju atbildību savās nelaimēs. Nenoliedzot ka citi pret latviešiem daudz netaisnību veikuši, tomēr latviešu runasvīru lēmumi bieži noved pie pavisam citiem rezultātiem nekā gaidīts. Kaut vai jaunlatviešu piesliešanās slavofilu frakcijai Krievijas politikā par spīti vācbaltu autonomijas politikai. nebūt nekalpoja latviešu valodas un īpatnību nostiprināšanai, bet gan pie vācu atbalstīto latviešu skolu slēgšanas, krievu skolu ieviešanu ar no rakstnieku darbiem pazīstamajām plāksnītēm kaklā "я говорил по латышки". līdz pat 1905. gadam. Arī šī gada notikumi nav viennozīmīgi vērtējami un tā tas ir ar visiem vēstures pagriezieniem, kaut vai Pētera Stučkas neizdarīta politiski liktenīgā kļūda, nesadalīt muižas, bet gan saglabāt tās kā vienotu saimniecisko mehānismu, kas sakņojas saimnieciski loģiskos apsvērumos vispār Latvijas republiku padarītu par nenozīmīgu Krievijas pilsoņu kara epizodi, kā Petļuras Ukrainu, vai Aizkaukāza republikas.

Ko mēs spriestu, piemēram, lasot vēstures literatūru par Francijas senatni, kurā tiktu aplūkoti tikai zemnieku un pilsētu strādnieku sadzīve, kultūra un sūrais 1200 gadu verdzības jūgs, visnotaļ ignorējot zemes politiskās, sociālās un intelektuālās elites vēsturi, jo tā ir "sveša", tb ienācēju franku, nevis vietējo gallu izcelsmes? Gan jau nospriestu, ka autori ir zajadlije marksisti, traki komunisti, kas savas ideoloģijas vadīti, mēģina mākslīgi rādīt izkropļotu vēstures ainu.

Savukārt tas, ka Latvijas vēsture tiek uztverta un rakstīta tikai un vienīgi kā "latviešu tautas" (zemnieku un strādnieku, sīkinteliģences) vēsture, maksimāli ignorējot zemes vēsturisko sociālpolitisko eliti kā "ne mūsu", tas šķiet visnotaļ dabiski un normāli.

"Piemēram, šodienas kanonā mēs neatradīsim tādus vārdus un uzvārdus kā Bernhards Dīriķis, ......"
=================================================================================
SPĪDOLA / (Liek aizvilkt priekškaru teltij, aiziet no durvīm smiedamās.)
Jūsu brāļus un māsas ved atpakaļ drīz - / Jums Roma verdzību atnesīs!
- Raiņa "Uguns un nakts" ir kanonā, taču no skolu programmas tas ir pamatoti izmests. Strādā "neredzamā rokā", strādā Latvijas vēstures pārrakstītāji - pamatoti nodot aizmirstībā arī Bernharda Dīriķa vārdu un darbus. Speciāli priekš Zander' kunga, kurš te aicina romānus rakstīt - fragments no A.Deglava "Rīga":
"Pulkstenis bija nositis vienpadsmit priekš pusdienas. Varenais vicegubernators Julijs fon Kube jau sen bija savā kabinetā un strādāja pie Latviešu biedrības slēgšanas lietas, kura viņam ļoti interesēja. (..) Dīriķis krēslā sakustējās. "Ir arī izglītoti un mācīti latvieši, ekselence!" Viņš to sacīja diezgan stingrā balsī.
"Izglītoti latvieši?! Tas ir kas jauns! Es domāju, ka "izglītots latvietis" ir neesoša lieta. Jo, tiklīdz tas ir izglītots un kultūru tas sevī uzņēmis....ir vācietis..."
" Mēs dzīvojam Krievijā, ekselence, ja atļaujat piezīmēt."
Kube viņu asi un ilgi uzlūkoja....."

"...Stāsts vairāk ir par to, ka Livonijā iekļautās tautas pakāpeniski gribēja padarīt par vāciešiem."
D.Beitnere-LaGalla, kultūrsocioloģe. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-paldies-globalizacijai-saruna-ar-dagmaru-beitneri-fragmenti.d?id=34904003#ixzz3evzqTWvA
- 1915.- 1917.gg. Vācijas okupētajās teritorijās pārvācošana sākās paātrinātā tempā (sk. Kurlovičs G., Tomašūns A., Latvijas vēsture pamatskolām, 177.- 178.lpp.) - pēc 1919.g.22.maija sarīkotās asinspirts Rīgā (>3 000 nošauto bez izmeklēšanas un tiesas), mūsu senčiem pietika vēl spēka aplauzt pārvācošanas spēkus - patriek visus tos fon golcus, bormontus-avalovus u.c. niedristus.
Saņēmam starptautiskās tiesas spriedumu par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu:
"Daudz grūtāk gāja ar agrāro jautājumu, īpaši pēc tam, kad 1. Saeima 1924. gada aprīlī pieņēma lēmumu nemaksāt par muižniekiem atsavināto zemi. Tā paša gada jūnijā vācbaltiešu frakcijas līderis parlamentā barons Vilhelms Firkss (1870 – 1933) paziņoja, ka sūdzēsies TS it kā par netaisnīgo agrāro reformu, kas nozīmējot vācu minoritātes tiesību rupju pārkāpšanu. Lai aizstāvētu Latvijas radikālo agrāro reformu, valdība izveidoja speciālu augsti kvalificētu Saeimas deputātu juristu komisiju. Par ekspertu pieaicināja arī vēsturnieku Arvedu Švābi (1888 – 1959), kas sagatavoja vēsturisku pārskatu par agrāro attiecību vēsturi Latvijā. Atbildē TS bija kategoriski noraidīts apgalvojums, ka reforma it kā būtu bijusi vērsta pret vācu minoritāti. Ar to tomēr lieta vēl nebeidzās. Ženēvā vajadzēja skaidroties vēl un vēl. Tikai 1927. gada martā TS izmeklēšanas komisija beidzot paziņoja, ka Latvija nav pārkāpusi starptautiski garantēto minoritāšu aizsardzību. Līdz ar to vācu muižnieku sūdzība bija cietusi fiasko."
http://sludinajumi.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=327129:valstu-virsvalsts-latvija-tautu-savienb-90&catid=153:aktuli

Jūsu šlaikai (līkcepures, kangari, kaupo, niedras, dankeri ) savējo ideoloģiju uzspiest vairākumam nekad nav izdevies un neizdosies. Tukšs numurs - gluži kā pļāpāšana par "ģenēzes pamatā bija jau ieliktas zināmas marksisma idejas". Tādu pat Zanders neizmanto, kur nu vēl Rietum-krātijas intelektuāļi, kuriem kāda apjēga par "sāpīgākajiem" punktiem Latvijas vēsturē:
"Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību....." V.Matīsa, Skolotāju kongress 2009. http://www.izglitiba-kultura.lv/viedokli/vertibu-krize-skola-un-sabiedriba

"Bajāriņa zirgi tek / Pa visām atmatām; / Mana brāļa kumeliņš / Ne pa ceļu nedrīkstēja /
Ne bez pamatota iemesla viens LU "melnais profesors"L.T. aicināja "Dainu skapis - lai izkrīt pa logu!":
" Sivēns sili neizēda, / Ka tas kāju neizcēla; / Bajārs kausu neizdzēra / Ka nabagu neapsmēja /
Tā sistēma, kas pašlaik pastāv - to jau tikai "kapitālisms" vai "demokrātija" pilnībā neraksturo - te vēl kaut kas cits, vēl neapjēgts pastāv. Arāji izzūd, kaut kādi erzac- kungi parādās - tai pašlaik saredzamajā "bildē" daudz kas no vēlīnajiem viduslaikiem, kurus J.Danševskis "Mežvidus ļaudis" un A.Upīts "Laikmeta griežos" spilgti aprakstīja - vismaz tā secināju lasot Daces Dzenovskas "Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm."
http://providus.lv/article_files/2340/original/Dzenovska_2012_Aizbrauksana_eversija.pdf?1357893036

Lūk, lūk aktuāls materiāls Raiņa&Aspazijas jubilejas gadā:
"Mēs paši septiņus gadsimtus esam nesuši šis reakcionārās muižnieku kliķes jūgu, kura, kaut arī skaitā pavisam niecīga - 1% no visiem iedzīvotājiem, - ar savu organizētību pratusi līdz šim laikam saglabāt īsti viduslaicīgas privilēģijas. Šī vācu-baltu muižniecība un tās vadītā vācu pilsonība (vācu-baltu zemniecības nav), kopā tikai 150000 cilvēku jeb 3% no iedzīvotāju kopskaita, ir tie, kas sevi dēvē par baltiešiem un kurus valstskanclers maldīgi apzīmē par tautu.
Mēs, latvieši, atbrīvošanu prasām ne kā atraušanu no Krievijas, bet gan kā brīvu nacionālu attīstību uz latviešu valodas un īpatnību pamatiem, kāda mums iespējama visas Latvijas (Kurzemes un Vidzemes, un Vitebskas latviešu daļas) politiskas autonomijas ietvaros un krievu valsts savienībā.
Latvijai atraušana no Krievijas nozīmētu atraušanu no ekonomiskās dzīves nosacījumiem. No modernā attīstībā ierautas, kulturāli un saimnieciski augstu stāvošas zemes Latvija tiktu nospiesta līdz agrāram novadam, ko Vācija tikai ekspluatētu un kas turklāt vēl būtu pakļauts varmācīgai vācu kolonizācijai un latviešu zemes atsavināšanai."
PROTESTA REZOLŪCIJA PRET NODOMĀTO LATVIJAS PIEVIENOŠANU VĀCIJAI
http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Publ/2.htm

Ko nu par jaunlatviešu aktivitātēm 19.gs. otrajā pusē satraukties - tāpat jau zanderisti A.Deglava romānā "Rīga" aprakstīto nelasīs, pamatskolas līmenī Latvijas vēsturi nezinās. Pat jaunstrāvnieki maz kādu šodienas intelligent šlakas pārstāvi satrauc - lielākas problēmas ir ar Brīvības cīņām, kad tika izjaukta vācbaltiešu iecerētā Baltijas konfederācijas (Livonija-2) izveidošana. Ai, ai, kā negribas atcerēties tos "gaisa jaucējus" - tos "mūžības skartos", kuru slava baigi rīvē kantis šodienas pakļāvīgajiem liberastiem. Taču atcerēties vajadzēs - grozies kā gribi, bet vārdus no iespaidīgajiem tekstiem un dziesmām izmest vēl ilgi neizdosies, lai kā par kādiem tur "cietēju tautu" nevaimanātu:
".......Un mēs neesam vieni: dienu no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies kopā ar diženo krievu tautu. Ticiet Krievijas nesalaužamai varenībai, ticiet latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies zem savas tautas karoga, zem divgalvainā ērgļa spārniem."
Pulcējaties zem latviešu karogiem! Kārlis Skalbe, 1915.