Partnerattiecību tiesiskais regulējums ir jautājums, kurš joprojām raisa debates it visā demokrātiskajā pasaulē. Šķiet, ka par to arvien vairāk tiek runāts arī pie mums. Jau šobrīd ir aptuveni skaidrs argumentu loks, kurš šajā diskusijā tiks vērsts pret partnerattiecību tiesiskā regulējuma iespēju. Varam tos īsi caurskatīt, lai vēlāk pie tiem vairs nebūtu jāatgriežas. Nekā jauna šeit visdrīzāk nebūs.
Vispirms, partnerattiecības apdraudot tradicionālo ģimeni, kura ir nostiprināta Satversmē. Ja pāriem ļaus nelaulāties, bet reģistrēt partnerattiecības, tas graus laulības institūciju. Šis arguments līdzinās apgalvojumam, ka motociklu atļaušana apdraudēs automašīnu statusu. Turklāt principā tas teic, ka divu cilvēku brīvprātīgai, ilgstošai un likumiski nostiprinātai savienībai kā tādai vispār nav nekādas vērtības – ja vien to nesauc par laulību. Tiem, kas nevēlas precēties, nekādas savienības nav pieļaujamas – lai dzīvo, vienalga, kā. Tādā veidā patiesībā tiek netieši degradēta pati laulības institūcija, apgalvojot, ka šādām savienībām, ar kurām divi cilvēki valsts un sabiedrības acīs uzņemas viens pret otru saistības, patiesībā nav nekādas vērtības. Turklāt šis arguments ir empīriski aplams, jo valstīs ar civil union iespēju nav vērojams tradicionālo laulību skaita kritums.
Otrs arguments, protams, ir viendzimuma partnerattiecības. Būsim godīgi – politiskā aspektā šis ir galvenais klupšanas akmens partnerattiecību regulējumam. Galvenais bubulis šeit, protams, ir bažas, ka viendzimuma partnerattiecību jebkāda veida legalizācija novedīs pie geju laulību kvazi-legalizācijas. Iespējams, dažu tiesu judikatūrā tādas paralēles tiešām pastāv. Taču ir pilnīgi aplami apgalvot, ka valstīs, kurās ir pieļautas viendzimuma partnerattiecības, neizbēgami tiek legalizētas geju laulības. Geju laulību tēma ir krietni plašāka par šeit aplūkojamo. Turklāt man šķiet, ka šeit ir runa ne tik daudz par laulības svētumu vai kādām kristīgām vērtībām, bet gan par principiālu nespēju atzīt, ka mums, heteroseksuāļiem, līdzās dzīvo pilntiesīgi cilvēki – geji –, nevis kaut kādi slimi, perversi un dezorientēti zemcilvēki, kurus vajag ārstēt ar elektrošoku. Jo, ja mēs to atzītu, būtu grūti izskaidrot, kādēļ šī mums tik svētīgā laulības institūcija ir tik ļoti ekskluzīva. Taču tā ir plašāka diskusija, kurai nav sakara ar partnerattiecībām. Empīriskie argumenti, kas tiek piesaistīti minētās tēzes atbalstam, lielākoties ir diezgan diskutabli. Daži no tiem ir teju komiski, piemēram, par to, ka geju laulības samazināšot jau tā katastrofāli zemo dzimstības līmeni. Nez kādēļ ASV, kur ir salīdzinoši liels procents atklātu geju un daudzos štatos jau legalizētas geju laulības, dzimstība ir krietni augstāka nekā homofobiskajā Austrumeiropā.
Taču visai šai argumentācijai, protams, ir tikai ierobežota ietekme. To vajadzētu saprast arī visiem partnerattiecību likumdošanas piekritējiem. Runa šeit nav par spēcīgāko argumentu. Gluži pretēji, runa šeit ir par varu, par politiskās elites tiesībām vienpusīgi noteikt, kas ir labi un kas – ne. Un te, lūk, sākas interesantais. Latviešiem patīk sevi salīdzināt ar Ziemeļvalstīm, kur it visur jau ir legalizētas geju laulības. Taču iemesli, kādēļ Latvija nav Zviedrija, lielajam vairumam mūsu liberāļu nav īsti skaidri. Šīs atšķirības pamatā nebūt nav jautājums par gejiem un Austrumeiropiešu šķietami iedzimtā "homofobija" iepretim Rietumu šķietamajai "tolerancei", bet gan attieksme pret valsti. Vairumā Rietumu demokrātiju politiķu pozitīva attieksme pret partnerattiecībām izriet no vienkāršas atziņas: valsts uzdevums ir padarīt cilvēkiem dzīvi labāku un vienkāršāku. Tādēļ, ja valsts var kādai iedzīvotāju grupai padarīt dzīvi labāku un vienkāršāku, vienlaikus nekaitējot nevienam citam, tad valstij tas ir jādara – piemēram, legalizējot partnerattiecības. Ar šāda regulējuma pieņemšanu valsts vienkārši izpilda tehnisku uzdevumu dzīves atvieglošanai. Tuviem cilvēkiem šādi ir iespējams regulēt mantojuma, apmeklējuma un citas tiesības, kuras parasti saista tuviniekus. Taču mūsu reģionā tā vis nedomā. Pie mums valsts uzdodas par galveno morālo autoritāti, un pilsoņi tai ir vajadzīgi vienīgi tādēļ, lai palīdzētu faraonam celt piramīdu. Indivīds un viņa vajadzības nav nekāds kritērijs, lai pieņemtu politiskus lēmumus. Viens šāds, ļoti vērienīgs projekts tiek realizēts mūsu Austrumu kaimiņvalstī, kur jau diezgan skaidri tiek teikts, ka atsevišķā cilvēka vajadzības ir nieks iepretim diženajai piramīdas būvniecības iecerei. Tādēļ arī pazīstamais Krievijas domes deputāts Milonovs mūsu Saeimā pavisam droši justos kā mājās.
Lai gan partnerattiecību iniciatīvas izredzes ir visai šaubīgas, visi mūsu politiķi, protams, nav autoritāri homofobi. Nebūt ne; tālu no tā! Lielākā daļa no viņiem vienkārši ir pārliecināti, ka pati Latvijas sabiedrība ir pārāk homofobiska, lai jebkuras šādas iniciatīvas nepazudinātu to autoru. Nav ko liegties – tajā ir daļa taisnības. Taču politiskā prakse nav vienīgi nemitīga gulšanās apakšā sabiedriskajai domai. Tā ir arī līderība – proti, spēja pārliecināt pilsoņus arī par nepopulārām pozīcijām. Savukārt tiem, kuriem tieši ksenofobijas un homofobijas vairošana sabiedrībā ir galvenais politiskās izdzīvošanas instruments, gan derētu reizēm atcerēties Evaņģēlija vārdus:
"Vēl viņš [Jēzus] saviem mācekļiem teica: "Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk. Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem."" (Lk 17:1-2)
Tas tā, no rubrikas "Kristīgās vērtības".
Balsot par Kopdzīves likuma pieņemšanu Latvijā iespējams portālā Manabalss.lv
6