Reiz man politologu studenti ar nedaudz ironisku smaidu norādīja, ka es viņiem dodu tekstus, kuri sarakstīti 80. gados, proti, tie esot veci. Viņi gribēja iepazīties ar jaunāko, kas sasniegts politikas teorijā. Kaut kādā ziņā viņiem bija taisnība. Tā kā mana pamatspecialitāte ir filozofija – joma, kurā, piemēram, Platona "Valsts" netiek uzskatīta par novecojušu tekstu, tad man vienkārši neienāca prātā, ka pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem rakstīta grāmata kādam varētu šķist aizvēsturiska. No otras puses, ne tikai filozofija, bet arī politiskā vai sociālā teorija nedarbojas pēc vienkāršota progresa principa – nav tā, ka jaunākais pētījums automātiski padara nebūtiskus visus iepriekšējos. Konkrētie studenti neapzinājās, ka vismaz teorijas laukā jaunākus tekstus lielākoties grūti saprast, ja nav vismaz aptuvena priekšstata par vecajiem. Vēl būtiskāk – pat ja tu izurbies cauri kādai aizraujošai teorijai, ir viegli nepamanīt tās trūkumus, ja vien nav zināšanu par alternatīvām un citu domātāju teikto. Šāda tekstu lasīšana veicina naivu dogmatismu.
Teiktais īpaši būtisks ir Latvijas kontekstā. Varbūt esmu kaut ko palaidis garām, bet, manuprāt, politiskās un sociālās teorijas jomā Latvijas neatkarības laikā nav bijis nevienas īstas diskusijas. Ar diskusiju es domāju nevis pasākumu, bet nopietnu, argumentētu strīdu par principiem – vienalga, vai par to, kā saprast sabiedrību, vai – kā to padarīt labāku. Ir bijuši politiski strīdi, bet ne teorētiski. Arī pašreizējā maigā spēkošanās starp nosacīti konservatīvo un nosacīti liberāli kreiso viedokļu paudējiem argumentācijas precizitātes un dziļuma ziņā ir bērnudārza līmenī. Arī pārdomu izteikšana slejā, protams, nav teorija.
Cēloņi varētu būt daudzi, tai skaitā politiskās kultūras pieticība, droši vien arī humanitāro un sociālo zinātņu statuss sabiedrībā. Bet sava nozīme ir arī padomju mantojumam. Nebija tā, ka neviens neko nezināja par ārpus marksisma-ļeņinisma notiekošo, bet nopietnas diskusijas ideoloģisku iemeslu dēļ nebija iespējamas. Un, kad burbulis, kurā dzīvojām, plīsa un padomju marksisms vienkārši tika atmests kā arhaisks, vajadzēja apgūt ne tikai aktuālo, bet praktiski visu no Platona līdz mūsdienām. Mēs vēl aizvien neesam pabeiguši šo darbu. Biheiviorālistu un institucionālistu, strukturālistu un poststrukturālistu, liberāļu un komunitāristu strīdi – tie visi mums vēl aizvien ir ārēji strīdi. Mēs tajos vairs nevaram piedalīties, jo kaut kādā ziņā tie vairs nav aktuāli, bet mums ir arī grūti piedalīties jaunajos, jo neesam tajos nokļuvuši dabiskā domas attīstības ceļā.
Manuprāt, tas labi novērojams politiskās un sociālās teorijas latviskojumu vēsturē. Tajos nav secības vai loģikas. Lielākoties tikai drumslas no dažādiem laikiem un dažādiem domātājiem. Vienlaicīgi visplašāko spektru var savākt no 20. gadsimta 60.–80. gados rakstošajiem autoriem – Fuko, Bodrijārs, Debors, Burdjē, Hābermāss, Liotārs, Rolss, Volzers, Čakravorti-Spivaka, arī Batleri var pie viņiem pieskaitīt. Viņu latviski tulkotie teksti labi iekļaujas starpzonā – tos nevar saukt par jauniem, būtībā tie jau sen ir labi aprobēti pat akadēmiskajā vidē, bet vienlaicīgi to ietekme uz mūsdienu diskusiju ir tieša, bez starpniekiem.
Grāmata, kuru izdevniecības statusā nesen izdevusi "Bolderāja", var teikt, ir nākamais solis. Runa ir par Tiqqun tekstu kopumu ar nosaukumu "Blūma teorija", kas oriģinālā iznācis 2004. gadā. Runa nav par to, ka teksts ir jauns, jo skaidrs, ka daudziem sešpadsmit gadi ir old school pazīme, un nevar teikt, ka ar šīs nelielās grāmatas tulkojumu esam kaut kā beidzot panākuši Francijas intelektuālās dzīves vilcienu, bet tomēr lasītājs nonāk pasaulē, kura acīmredzami vēl nav stabila, nav ieguvusi garozu un kurā lasītājs tiek ielaists uz paša atbildību. Vienlaicīgi teksts neslēpj savus mītiskos vecākus – Marksu, Fuko, Deboru, Agambenu. Un tie ir personāži, kuri jau runā latviešu valodā, ieskaitot Agambenu, kura rakstu krājums tūlīt iznāks Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā. Un tas vēl nav viss…
"Tiqqun" ir žurnāla nosaukums, domubiedru grupas segvārds un apzīmējums tādam kā sevis un sabiedrības pārveidošanas projektam, koncepcijai, kuru gan nav iespējams pāris teikumos definēt. Pats vārds "tiqqun", cik man izdevās noskaidrot, ir paņemts no jūdaisma terminoloģijas un nozīmē kaut ko salabot, arī izlabot netaisnību un pasauli, kura saplīst ļaunuma iespaidā. Žurnālam iznāca divi numuri 1999. un 2001. gadā, bet arī pēc tam, kad žurnāls beidza pastāvēt, "tikunieši" izdeva vairākus programmatiskus tekstus, un viens no tiem ir "Blūma teorija". Žurnāla autoru loks ir apmēram zināms, bet visi teksti tiek publicēti ar "Tiqqun" vārdu, kas būtībā nozīmē – anonīmi. Arī latviešu tulkojuma autoru kolektīvs sevi piesaka ar pseidonīmu Mozus Dobruška.
"Blūma teoriju" var pieskaitīt marksistisko teoriju tradīcijai, komentētāji lieto arī jēdzienu – radikālie kreisie. Neņemos spriest par teksta un autoru novietojumu radikāluma skalā, un patiesībā arī jēdziens "kreisie" ir kā labirints, kurā viegli apmaldīties, tomēr grāmata nepārprotami kritizē kapitālistisko sabiedrību un meklē jaunas dzīves prakses, kas indivīdam dotu iespēju pretoties šīs sabiedrības izsmalcinātajiem kontroles un atsvešināšanas mehānismiem. Te gan uzreiz jābrīdina, ka mums ir darīšana ne ar klasisko marksismu, bet ar teoriju, kas ietilpst ideju tīklojumā, kurā Marksa teksti ir tikai viens no avotiem. Tāpat autori runā par revolūciju, bet tā nav revolūcija, kuru Markss pravieto "Komunistiskās partijas manifestā", bet nenotikusī kultūras revolūcija, ko gaidīja 1968. gada studenti. Kā rēgs tā klīst pa kreiso intelektuāļu tekstiem, rosinot patiešām būtiskas un interesantas versijas par to, kāpēc šķietamā brīvība kapitālismā ir tikai šķietama, kāpēc jebkurš mēģinājums tai pretoties izgāžas un jebkurš dumpinieks tiek atrunāts. "Blūma teorija" piedāvā savdabīgu pretošanās praksi. Blūms ir cilvēks, kurš plūst pa dzīvi/kapitālistisko sabiedrību, it kā ļaujoties tai, bet tieši ar šo ļaušanās aktu izjauc tās lietu kārtību, "kļūst neprognozējams". Te ir milzīgs daudzums filozofisku atsauču, bet, protams, arī uz Džeimsa Džoisa darba "Uliss" varoni Leopoldu Blūmu un Debora situacionisma idejām par pretošanās praksēm ikdienas dzīvē.
Jāsaka, šī ir viena no tām grāmatām, kurai var tuvoties dažādi. To iespējams lasīt intuitīvi, un tajā netrūkst tēlainības un daudznozīmības, kas pati par sevi padara tekstu atvērtu atšķirīgiem lasījumiem. Vienīgi teorijas nesamaitātam lasītājam noteikti būs jābrauc pāri skaidrām atsaucēm uz Deboru, Agambenu, Fuko un citiem. Patiesībā es nespēju izdomāt, kā lai formulē savu izpratni par grāmatā rakstīto, nesākot ar šo atsauču skaidrojumu. Šis teksts tiešām paredz arī priekšzināšanas, bet, kā jau teicu, tās ir priekšzināšanas, kas jau ir piedāvātas latviešu valodā. Visbeidzot es aicinātu novērtēt teksta nopietnību. Blūma tēls ir ironisks, bet tā autori, pēc visa spriežot, nejoko. Vismaz man šķiet, ka viņi neliekuļo, kad šausminās par sabiedrību, kurā dzīvo, un kad soli pa solim, uzmanīgi atrunājoties, mēģina uzbūvēt kādu reālistisku pretošanās/dzīves prakses modeli. Vai mums viņiem jāseko? Tas ir sarežģīts jautājums. Tas ir kā filmā "Matrikss" – nav grūti parādīt kā nožēlojamu personu cilvēku, kurš izvēlas nevis skarbo realitāti, bet iluzoru vīna glāzi, bet, manuprāt, mēs varam palaist garām arī ko būtisku. Kāpēc šī ilūzija – šajā gadījumā kapitālistiskā sabiedrība – cilvēkiem tomēr šķiet pievilcīga, par spīti visiem tās trūkumiem? Marksistiskajā tradīcijā ir kaudze gatavu atbilžu uz šo jautājumu, bet, manuprāt, ar atbildi nevajag steigties. Laiks teorētiskām pārdomām.
5