Foto - Ģirts Raģelis
 
Proza
06.12.2012

Tenkas. Fragmenti

Komentē
0

par brīnumainajām pārvērtībām

piedzērušās meitenes iespundēja ledusskapī jauno dzejnieku krišjāni zeļģi, tas ledusskapī sēdēdams saēdās krabju salātus un, kad meitenes atvēra ledusskapja durvis, no tā izkāpa jaunais dzejnieks artis ostups. meitenes saprata, ka nu vairs nav labi, un iegrūda ostupu atpakaļ ledusskapī, mazliet pagaidīja, kamēr tas ledusskapī atkal saēdās krabju salātus, un tad tik vēra vaļā. šoreiz pa durvīm izkāpa jaunais dzejnieks arvis viguls un gribēja jau kaut ko teikt, bet nepaspēja, jo meitenes viņu atkal iegrūda atpakaļ ledusskapī. arī viguls tur, protams, saēdās tos pašus nelaimīgos krabju salātus un, kad meitenes atvēra ledusskapi beidzamo reizi, no tā izkāpa šausmīgi neapmierināts dzejnieks kārlis vērdiņš ar tukšu salātu bļodu rokās, pateica, ka grib ēst, un aizskrēja mājās. tur viņš satika īsto kārli vērdiņu, kurš nekādos ledusskapjos nebija līdis, un abi, sapriecājušies par satikšanos ar sevi, aizgāja dauzīt rakstniekam arvim kolmanim logus.

par ivetu ratinīku

reiz slavenajai literatūrkritiķei ivetai ratinīkai aptrūkās naudas, un viņa nolēma piepelnīties ar sava izskata pārdošanu. viņa aizgāja uz kādu reklāmas aģentūru, pieteicās rezervē, pēc neilga laiciņa saņēma piedāvājumu un arī nofotografējās — nekustamo īpašumu firmas remarks reklāmā, kuru izvietoja gogoļa ielā uzmilzīga brandmūra un uz kuras bija redzama milzīga starojoša iveta ratinīka, neskuvies vīrietis un plušķains suns, visi trijatā ģimeniski izgāzušies uz tumšzila dīvāna, bet apakšā sauklis, tipa, pērciet! tomēr mākslinieks panno tapšanas laikā bija ivetas seju tik ļoti noretušējis, ka slaveno literatūrkritiķi varēja pazīt tikai pēc rokām, kājām un kopējā veidola, tāpēc viņa mierīgi varēja dzīvot tālāk, neuztraukties ne par kādām sliktajām publicitātēm, atgriezties pie saviem pētījumiem un disertācijām, un vēl staigāt svilpodama ar visiem saviem simts latiem kabatā, jo neviens gailis viņai pakaļ vairs nedziedāja. beigās iveta ratinīka par šo atgadījumu savā dzīvē vispār aizmirsa.

par biezpienmaizi un sardeli

reiz kaut kādā skrundā vai aizputē benitai un marīnai nebija naudas, bet abām baigi gribējās ēst, un marīna saka benitai, baigi gribas ēst, bet nav naudas, un benita viņai atbild, jā, baigi gribas ēst, un man arī nav naudas, un tad marīna aiziet pačurāt, bet benita fiksi bufetē iekšā un nopērk biezpienmaizi, un, kad marīna iznāk no tualetes, benita stāv un nevar parunāt, jo viņai visa mute aizbāzta ar biezpienmaizi, bet liepājas teātra aktieri savukārt, kuri tai pašā laikā tai pašā skrundā vai aizputē bija izbraukumā un visu naudu jau bija nodzēruši, apstājās blakus tai pašai bufetei, un pujāts saka zakovicam, baigi gribas ēst, bet nav naudas, bet zakovics saka rozenbergam, baigi gribas ēst, bet nav naudas, bet rozenbergs aiziet pačurāt tai pašā tualetē, kur čurā marīna, tikai vīriešu nodalījumā, bet tur jau noslēpies galanders, kuram arī nav naudas, un drudžaini mēģina apēst sardeli.

par lauku dzejnieku

nabaga dzejnieks galvaspilsētā, nodarījis visus savus degošos darbus, autenē gaidīja transportu un skatījās, kā balodis lok ūdeni no peļķes, kurā atspīdēja milzīga aizdevējfirmas reklāma. kā tad tas tā ir, ka viss ir iekš visa, domāja dzejnieks, aizdevums caur krāsām – milzīgajā reklāmā, reklāma caur fizikas likumiem – ūdenī, ūdens ar visu reklāmu – baloža vēderā, bet balodis caur manām acīm – manā apziņā. pasēdēja tā dzejnieks, padomāja vēl, paskatījās vēl un no šīs sēdēšanas, skatīšanās un domāšanas pēkšņi sajutās gan padzēries, gan māksliniecisks, gan bagāts. tad viņa apziņā, paldies dievam, ienāca mikroautobuss, dzejnieks no viena apziņas stāvokļa ierāpās otrā, un tas viņu beidzot nogādāja mājās saldajās mājās.

par ulmani

reiz kādā karstā dienā bargais ieraudzīja, ka viņa mežrozīšu krūmā kaut kas sēž, bet bargais nezināja, kas tas tāds. bet tas bija ulmanis. uzmanīgi piezadzies klāt, bargais notupās pie sava ugunssārtiemziediemzied krūma un sāka ulmani pētīt, un sarunāties ar viņu. bet ulmanis neatbildēja. tikai sēdēja un skatījās virsū, galvu grozīdams. – armīn !– bargais skaļā balsī bļāva pāri visam pagalmam, lai var dzirdēt arī mājas iekšienē, bet, kad armīns parādījās ap stūri, teica – atnes fotoaparātu, te krūmā kāds sēž! – un sēdēja jau arī. sēdēja un negrasījās kaut kur skriet. armīns atnāca, ulmani nobildēja gan no tuvuma, gan no tāluma, iedeva bargajam aparātu, arī tas sabildēja, bet ulmanis tikai sēdēja uz zara un skatījās uz viņiem. beigās viņi viņu tur arī atstāja, jo sāka baigi gāzt lietus. divas reizes nogāza tā, ka cīkst, bet vienalga, kad abi pēc tamiznāca pagalmā, ulmanis joprojām sēdēja krūmā. – varbūt viņam kaut kas kaiš? – bažīgi teica armīns. – varbūt tas krūms ir šausmīgi mājīgs, mēs jau visu neredzam un nezinam! – teica bargais un klusībā padomāja, ka ieracis taču pie mežrozītes saknēm smiltiņas no dievadotās pēterburgas ksenijas kapa.

par pēdējo cālēnu

zooloģiskajā dārzā tīģerus baroja ar dzelteniem cālēniem. kopēja atnesa kasti ar cālīšiem, izbēra tos krātiņā uz grīdas, un viņi tur čiepstēdami skraidīja šurpu turpu, bet tīģeris pastaigājās starp tiem un pa vienam uzlaizīja. pieēdies cālēnus, tīģeris apkrita uz viena sāna, nolika vaigu pie zemes un labsajūtā aizvēra acis. sprīža attālumā no viņa nāsīm stāvēja pēdējais dzīvais cālēns. no tīģera nāsīmnāca tik stipra elpa, ka cālēnam plīvoja spalviņas. tas vairs nečiepstēja, tikai stāvēja, trīcēja, šūpojās savās tievajās kājiņās no viena sāna uz otru un saoda brālīšus tīģera elpā. pašūpojās tā kādu brītiņu, kamēr mazā sirsniņa neizturēja, viņš apkrita uz viena sāna un–plokš!–beigts bija.

par santu un krītošajām zvaigznēm

bija augusts, un santa un bargais gulēja zālītē. bargais teica, tūlīt sāks krist zvaigznes, vajadzēs kaut ko vēlēties, bet santa teica, es nekad neesmu redzējusi, kā krīt zvaigznes, un tad tās sāka krist, un santa pirmo reizi dzīvē redzēja, kā tās krīt, bet viss, ko viņa tajā brīdī vēlējās, bija – kaut es ieraudzītu, kā krīt zvaigznes!

par māru zālīti

deviņdesmito gadu beigās patriotiskajā tautas dzejniecē mārā zālītē uz kādu laiku bija iemiesojies slavenā pareģa finka gars, kura iespaidā viņa ne no šā, ne no tā dzimtajā ciematā slampe nopirka milzīgu zemes gabalu un aizlaida to pilnīgā atmatā.

par to, ka viss nokavēts

pēkšņi ekrāns aizmiglojās, un uz tā parādījās milzīga krievu aktrises fainas raņevskas seja. savā galvā viņš izdzirdēja pavēli – TOUCH THE SCREEN! TOUCH THE SCREEN! sajutis nepārvaramu tieksmi pieskarties, viņš pielēca no dīvāna, pieskrēja pie televizora un, piespiedis visus desmit pirkstu galus ekrānam, sāka saukt aktrises vārdu, bet aizmirsa tēvvārdu. – faina aleksandrovna... faina aleksejevna... faina mihailovna! – viņš mēģināja trāpīt, tomēr neviens no tēvvārdiem nebija īstais, starp pirkstiem un ekrānu jau sāka šķīst dzirksteles, un viņš ar šausmām saprata, ka viņam dotās pāris sekundes izbeidzas, tūlīt tūlīt un ekrāns atkal aizmiglosies, raņevskas seja pazudīs, un viņš līdz tās uzvārdam tā arī netiks, viss nokavēts, un tā arī notika.

Tēmas

Rihards Bargais

Rihards Bargais ir latviešu dzejnieks un rakstnieks, dzejoļu krājumu "Mīļvārdiņi" (2003) un "Labi" (2005), īsprozas krājumu "Tenkas" (2012) un "Plikie rukši" (2017) autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!