Par Jichoka Baševa Zingera grāmatu "Šoša" (izdevniecība "Dienas Grāmata", 2022, tulkojušas Irēna Birzvalka un Māra Poļakova)
Jichoks (Aizeks) Baševis Zingers (Singers) (Isaac Bashevis Singer, 1903–1991) ir uzrakstījis romānu par ebreju kopienas dzīvi pirmskara Varšavā, tās bohēmā, un vienlaikus tas stāsta par galvenā varoņa Ārona Greidingera gaitām gan tagadnē, gan pagātnē, piedāvājot ieskatu viņa atmiņās. Zingers rāda mums ceļojumu starp vairākām pasaulēm un kultūrām, un tieši ar to šis romāns, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs un izziņu bagātinošs. Vērtīgi ir grāmatas beigās atrodamie ar ebreju kultūru saistīto jēdzienu skaidrojumi un arī tulkotājas pēcvārds.
Man šķiet, ka šis JBZ (šādi autora vārdu saīsina tulkotāja Māra Poļakova) romāns ir ne tikai par Ārona mīlestību uz sen aizmirstu un pēcāk nejauši atrastu bērnu dienu draudzeni, nedaudz citādo, dīvaino, trako, ķerto pamuļķīti Šošu, bet arī par to, kā mēs ar savām gaitām un jūtām dalām sev un citiem pieejamo telpu.
Vispirms te var runāt par sava ķermeņa kustīgo ēku (būvi). Jēzus teica: "Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu." [1] Arī Pāvils rakstīja: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev." [2]
Visu pasauli var uzlūkot kā lielu māju ar dažādām istabām, kurās nemitīgi tiek vērtas vaļā un ciet durvis, būvētas un jauktas starpsienas. Pilsētas un valstis tajā ir sava veida spārni un stāvi. Romānā lasām: "Tēvs mums pastāvīgi atgādināja, ka šī pasaule ir gaitenis, kurā jāstudē Toire un jādara krietni darbi, lai pēc tam, kad cilvēks ir ticis līdz spožajai viņpasaules pilij, viņu tur jau gaidītu balvas. [3]" Bet no tālākā teksta un paskaidrojumiem kļūst skaidrs, ka viss ir vēl daudz sarežģītāk. Pasaules ir daudzslāņainas un pastāv vairākos līmeņos, kā tas ir arī skandināvu mitoloģijā. [4]
Kad ēkas īsteni "sabūvējas" kopā, tad rodas kaut kas nesagraujams, bet vēlākās piebūves, vēlākās (d)ēkas vairs nespēj šo konstrukciju izjaukt. Lasot Māras Poļakovas pēcvārdu, var noprast, ka daudz kas no romāna tēliem nāk tieši no paša JBZ biogrāfijas.
Mazliet uzzinām par mīlestību, kas paliek neizprotama, neizskaidrota. Bet solījumu nedrīkst lauzt. Šis Dieva dāvātais žilbuma brīdis: "… jo pie tevis ir dzīvības avots, tavā gaismā mēs ieraugām gaismu. [5]" Dzīvības avots mūs ieceļ sakrālā pasaulē, aciles pasaulē. Aciles, uzzinām no 52. piezīmes, ir izstarojumi, emanācijas, tur aug Dzīvības koks, tīrs dievišķums. [6] Un vispār arī jūtas šai romānā var metaforizēt kā būvi, un tas literatūrā ne reizi vien ir darīts, piemēram, Rūmī dzejolī (gazelē) "Kāda māja?", kur aprakstīts mīlestības nams bez gala un bez robežām, šis nams ir viscaur noreibis, uz to ceļu atradušais nedrīkst palikt uz sliekšņa, bet tam ir jādodas iekšā – kā lauvu mežā, kur durvju aizbīdnis ir viņa ilūzijas, tomēr jāpiesargās šo mežu nenodedzināt. [7]
Ja vieniem perversā egoismā liekas, ka pasaule ir viņiem radīta un citiem tajā vajag pierauties, izceļas konflikti. Cieš vājākie vai tie, kas mazākumā. Aiz to "Šoša" ir arī Jizker (Jizkor) buch jeb holokausta piemiņas grāmata. Atmiņu telpa mūsos, kas jānodod tālāk. Tā ir arī Augstā Dziesma jidišam: "trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība, [8]" ar trim mirušām valodām uzaugušais JBZ piemin, kad saņem Nobela prēmiju literatūrā. Atsaucoties uz Paulu Cēlānu, šīs valodas vārdi iet cauri slūžām. [9]
Kad satiekas dažāda arhitektūra (ne tikai nācijas, atsevišķas "būves", dzimumi), reizēm uzšķiļas psihedēlija. Varbūt atšķirīgi "dizaini" saiet uz īso. Ārona atmiņās mīļotā persona rādās reizē mirusi un dzīva. Dārzs ir vieta rotaļām, kas reizē ir arī kapsēta. Asociācijas: islandiski "kirkjugarður", 'baznīcas dārzs'. Arī islandieši, senos rakstos lasām, izspieda (izkāva?) tos, kas salu bija ieņēmuši pirms viņiem, – īrus (Papar – mūki vientuļnieki). Baznīcas dārzā ir lekni augi: "Es ar Šošu pastaigājos mežā, kurā auga milzu koki, kas sniedzās līdz debesīm. [10]" Atmiņas pie Ārona nāk sapnī.
Man negribas atstāstīt romāna sižetu, tikai pateikšu, ka tas ir ārkārtīgi aizraujošs, un ikviens, kurš šo romānu sauc par neinteresantu vai nelasāmu, var pieiet pie spoguļa, kur, visticamāk, ieraudzīs patrulu un pret citādo diezgan noslēgtu radījumu.
Šim tulkojumam ir ļoti interesanta priekšvēsture: Irēna Birzvalka vispirms "Šošu" tulkojusi no Ņinas Brumbergas krievu tulkojuma (1991), kas veikts no angļu tulkojuma (1978), kura tapšanā ir piedalījies pats JBZ (autorizēts tulkojums), bet Māra Poļakova ir salīdzinājusi to arī ar jidiša oriģinālu, kas ar nosaukumu "Nešome-ekspedicijes" turpinājumos publicēts laikrakstā "Forverts", jidiša preses stūrakmenī. [11]. Tādējādi Māras Poļakovas darbs ar "Šošu" kombinē jidiša oriģināla un autorizētā tulkojuma interesantākās iezīmes, atjaunojot no angļu tulkojuma izravētās pārāk eiropeiskās atsauces un kultūrspecifiskos elementus, kā arī paturot sākotnējā Irēnas Birzvalkas tulkojuma veiksmīgākos risinājumus, [12] tāpēc gribas nosaukt šo izdevumu par unikālu notikumu latviešu tulkotās daiļliteratūras vēsturē.
[1] Jaunā Derība (JD), Jņ 2:20.
[2] JD, 1Kor 6:19.
[3] Zingers, Jichoks Baševis. Šoša. Rīga: Dienas Grāmata, 2022, 10. lpp.
[4] Sk. Vsp (Zintnieces pareģojums) 2, Eddas dziesmas. Tulk. Uldis Bērziņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2015, 9. lpp., sk. arī komentāru 253.–254. lpp.
[5] Vecā Derība, Ps 36:10.
[6] Šoša, 334. lpp.
[7] Rûmî. Cette lumière est mon désir. Le Livre de Shams de Tabrîz. Paris: Gallimard 2020, 48.–52. lpp.
[8] Šoša, 359. lpp.
[9] Skat. Cēlana dzejoli "Slūžas". Cēlans, Pauls. Melnās pārslas. Atdz. Jana Vērdiņa. Rīga: Neputns, 2022, 20. lpp., sk. arī komentāru 52. lpp.
[10] Šoša, 19. lpp.
[11] Turpat, 347. un 364. lpp.
[12] Sīkāk lasiet tulkotājas pēcvārdā.
6