Telpa

Viņš vērsa plašumā lokus — visaptverošs
prāts
Pār bezgalīgo viļņu klusumu;
Viņš lidoja, caururbjot neizmērojamo
tumsu
Ar atspoles balto un mēmo

Staru, kas noaudīs telpas
Drānas... Nedrošas laivas atraidīts,
Uzspurdzis no lūgšanā saliktām rokām,
Viņš lido — uzzināt, ko liktenis tam nes

Un vai ir piepildīta svētā Derība.
Viņš lido — uz mūžiem piedoto, pīšļos
Satriektās pasaules drupu sūtnis,
vēstnesis,
Pārlūkodams zudušo Naidu...

Viņš lidoja paša iezīmētās debess
Uguņu zirnekļainā pinuma,
Un, tāpat kā ceļinieks, kurš auž
pret avotu sev ceļu,
Auda laika pavedienu.

Un, izpletis spārnus — sudraba telti
Pār tumsas zilgmojošo klēpi,
Viņš — mūžu mūžos lai neizdzēš
Laiks viļņu pēdas! —
Atstāja topošo gadu atmiņā
Laivā atnesto zaru.

Bulta, laivas spējā bura,
Sapņa sudrabotā migla,
Stars, izgaismojošs ceļā
Melno un mēmo stingumu,
Atspole, kas auž pār melnu vilni
Gaisīgas drānas.

Viņš redz — Naids, kas apbedījis dzīvi
Viļņu mirušos palos,
Zudis, — un slejas jaunu,
Piedotu laiku robežas.

Bet viņš nespēja atgriezties vēlreiz —
Ziedlapa varenu vēju krustojumā,
Kuri atkal vienojušies kopējā straumē
Pār sākotnējā Vārda plūdiem.

Atdzejojis Leons Briedis.