Foto: Wikimedia Commons.
 
Karš Ukrainā
11.04.2023

Tēlojot upuri

Komentē
2

Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei sniegtais ziņojums par Krievijas naida runu, nolasīts 2023. gada 14. martā. Runa publicēta Timotija Snaidera blogā un latviskā redakcijā pārpublicēta ar viņa atļauju. No angļu valodas tulkojusi Katrīna Rudzīte. 

Dāmas un kungi, es stājos jūsu priekšā kā reģiona vēsturnieks, kā Austrumeiropas vēsturnieks un jo sevišķi kā masu slaktiņu un politisko noziegumu vēsturnieks. Jūtos pagodināts, ka esmu aicināts sniegt izklāstu par to, kā Krievijas valsts pārstāvji lieto terminu "rusofobija". Uzskatu, ka šāda saruna varētu padarīt nedaudz skaidrāku Krievijas agresīvo karu Ukrainā un tās teritoriju okupāciju. Izteikšos īsi un pieturēšos pie diviem argumentiem.

Mans pirmais arguments ir tāds, ka krieviem un krievu kultūrai nodarītais kaitējums galvenokārt ir Krievijas Federācijas piekoptās politikas sekas. Ja mūs uztrauc kaitējums krieviem un krievu kultūrai, tad mums būtu jāsatraucas par Krievijas īstenoto politiku.

Mans otrais arguments ir tāds, ka "rusofobija", ko šodien apspriežam, šī kara laikā ir tikusi ekspluatēta kā imperiālās propagandas forma, ar kuras palīdzību agresors sevi tiecas padarīt par upuri. Pēdējā gada laikā tā kalpojusi par attaisnojumu Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā.

Ļaujiet man sākt ar pirmo argumentu. Premisa "rusofobijas" apspriešanai ir mūsu satraukums par kaitējumu krieviem. Tā ir premisa, kurai es piekrītu. Es līdzdalu bažas par krieviem. Es līdzdalu satraukumu par krievu kultūru. Bet ļaujiet jums atgādināt tās darbības, kas šī pēdējā gada laikā izraisījušas vislielāko kaitējumu krieviem un krievu kultūrai. Es īsi ieskicēšu desmit.

1. Visradošāko un produktīvāko krievu piespiedu emigrācija. Krievijas iebrukums Ukrainā ir piespiedis 750 000 krievu, ieskaitot pašus radošākos un produktīvākos, pamest Krieviju. Tas nozīmē neatgriezenisku kaitējumu krievu kultūrai, un tas ir Krievijas politikas rezultāts.

2. Krievijas neatkarīgās žurnālistikas iznīcināšana, lai krievi neko nevarētu uzzināt par apkārtējo pasauli. Arī tā ir Krievijas politika, kas rada neatgriezenisku kaitējumu krievu kultūrai.

3. Vispārēja cenzūra un vārda brīvības apspiešana Krievijā. Ukrainā tu vari teikt, ko gribi, gan krievu, gan ukraiņu valodā. Krievijā tu to nevari.

Ja tu Krievijā nostāsies ar plakātu, kas saka "Karam nē!", tu tiksi arestēts un, ļoti iespējams, nonāksi cietumā. Ja tu Ukrainā stāvēsi ar plakātu, kas vēsta "Karam nē!", neatkarīgi no tā, kādā valodā tas būs uzrakstīts, ar tevi nekas slikts nenotiks. Krievija ir valsts ar vienu valdošo valodu, kurā tu vari pateikt maz. Ukraina ir valsts ar divām valodām, kurās tu vari sacīt, ko vēlies.

Kad es apmeklēju Ukrainu, cilvēki man stāsta par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem, izmantojot ukraiņu vai krievu valodu, atkarībā no tā, kā viņiem ir ērtāk.

4. Uzbrukums krievu kultūrai, cenzējot mācību grāmatas, novājinot mājsaimniecībās pastāvošās krievu kultūras institūcijas un iznīcinot muzejus un nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar Krievijas vēstures jautājumiem. Visas minētās lietas ir Krievijas politika.

5. 2014. un 2022. gadā uzsāktā agresīvā kara rezultātā sagandētā atmiņa par Lielo Tēvijas karu, tādējādi visām nākotnes krievu paaudzēm šo mantojumu nolaupot. Tā ir Krievijas politika. Un krievu kultūrai tā ir nesusi lielu postu.

6. Krievu kultūras vērtības pazemināšana visā pasaulē un noriets tam, kas tika dēvēts par rusky mir, krievu pasauli ārpus Krievijas. Agrāk Ukrainā bija ļoti daudz cilvēku, kuri pret Krieviju un krievu kultūru bija draudzīgi noskaņoti. Tam līdz ar diviem Krievijas iebrukumiem ir pienācis gals. Šie iebrukumi bija Krievijas valsts politika.

7. Krievvalodīgo masu slepkavības Ukrainā. Krievijas agresīvais karš Ukrainā ir nogalinājis vairāk krievvalodīgo nekā jebkas cits līdz šim.

8. Krievijas iebrukums Ukrainā ir novedis pie milzīga skaita Krievijas bojāgājušo pilsoņu, viņiem kā karavīriem cīnoties agresīvajā karā. Aptuveni 200 000 krievu ir miruši vai sakropļoti. Nepārprotami tā vienkārši ir Krievijas politika. Tā ir Krievijas politika – sūtīt krievu jauniešus uz Ukrainu nomirt.

9. Kara noziegumi, trauma un vaina. Šis karš nozīmē, ka jaunajai paaudzei piederīgie krievi, tie, kuri izdzīvos, būs iesaistīti kara noziegumos, trauma un vaina viņus sasaistīs visu atlikušo dzīvi. Tas ir milzīgs posts krievu kultūrai.

Visu šo postu krieviem un krievu kultūrai ir nesusi Krievijas valdība, galvenokārt pagājušā gada laikā. Tātad, ja mūs patiesi satrauc kaitējums krieviem, tad šīs ir dažas no lietām, par ko vajadzētu domāt. Bet, iespējams, visšausmīgākā Krievijas politika, kas ietekmē krievus, ir sekojošā.

10. Ilgstošā krievu audzināšana vai pieradināšana pie idejas, ka genocīds ir pieņemams. To mēs redzam Krievijas prezidenta atkārtotajos izteikumos, ka Ukraina neeksistē. To mēs redzam genocidālajās fantāzijās Krievijas medijos. To mēs redzam, Krievijas valsts televīzijai ik dienu sasniedzot miljoniem vai desmitiem miljonu cilvēku. Mēs to redzam, kad Krievijas valsts televīzija ataino ukraiņus kā cūkas. Mēs to redzam, kad Krievijas valsts televīzija ataino ukraiņus kā parazītus. Mēs to redzam, kad Krievijas valsts televīzija ataino ukraiņus kā tārpus. Mēs to redzam, kad Krievijas valsts televīzija ataino ukraiņus kā sātanistus vai vampīrus. Mēs to redzam, kad Krievijas valsts televīzija sludina, ka ukraiņu bērni būtu jānoslīcina. Mēs to redzam, kad Krievijas valsts televīzija sludina, ka ukraiņu mājas vajadzētu nodedzināt ar visiem ukraiņiem tajās. Mēs to redzam, kad cilvēki parādās Krievijas valsts televīzijā un saka: "Viņiem vispār nevajadzētu eksistēt. Mums viņi jāiznīdē apšaujot." Mēs to redzam, kad kāds parādās Krievijas valsts televīzijā un saka: "Mēs nogalināsim vienu miljonu, mēs nogalināsim piecus miljonus, mēs varam iznīcināt jūs visus," – ar to domājot visus ukraiņus.

Lūk, ja mēs patiesi būtu nobažījušies par kaitējumu krieviem, mēs bažītos par to, ko krieviem nodara Krievijas politika. Apgalvojums, ka ukraiņi ir "rusofobi", ir tikai viens no Krievijas valsts televīzijas naida runas elementiem. Ar to Krievijas medijos sajaucas citi izteikumi par ukraiņiem. Piemēram, Krievijas valsts televīzijā izskanējušajā paziņojumā, ka visus ukraiņus vajadzētu iznīcināt, runātāja pamatojums tam, kādēļ viņus vajadzētu iznīcināt, bija tāds, ka ukraiņi pauž "rusofobiju".

Apgalvojums, ka ukraiņi jānogalina, jo viņiem ir garīga saslimšana, saukta par "rusofobiju", kaitē krieviem, jo tas viņus pieradina pie genocīda. Bet, protams, vēl daudz vairāk šāds apgalvojums kaitē ukraiņiem.

Te es nonāku pie sava otrā argumenta. Termins "rusofobija" ir retoriska stratēģija, ko mēs pazīstam no imperiālisma vēstures.

Kad impērija uzbrūk, impērija apgalvo, ka tā ir upuris. Krievija, lai attaisnotu savu agresīvo karu, lieto retoriku, kura apgalvo, ka ukraiņi kaut kādā veidā ir "rusofobi". Valoda ir ļoti būtiska. Bet visbūtiskākais ir ietvars, kurā tā tiek izmantota. Ietvars ir šāds: Krievijas iebrukums Ukrainā, veselu Ukrainas pilsētu iznīcināšana, ukraiņu vietvaru vadītāju noslepkavošana, ukraiņu bērnu piespiedu deportācijas, teju puse Ukrainas iedzīvotāju piespiedu kārtā pametusi mājas, simtiem slimnīcu un tūkstošiem skolu iznīcināšana, apzināta mērķēšana pa ūdens un siltumapgādes infrastruktūru ziemas laikā. Tāds ir ietvars. Tas ir tas, kas patiesībā notiek.

Termins "rusofobija" šajā ietvarā tiek lietots, lai popularizētu argumentu, ka imperiālais spēks ir upuris, lai gan kā imperiālais spēks Krievija īsteno necilvēcīgu karu. Tā ir vēsturiski tipiska uzvedība. Imperiālais spēks dehumanizē īsto upuri un apgalvo, ka pats ir upuris. Kad upuris (šajā gadījumā Ukraina) nesamierinās ar uzbrukumu, ar slepkavošanu, ar kolonizēšanu, impērija norāda, ka vēlme tikt atstātai mierā ir nepamatota, ka tā ir slimība. Tā ir "fobija".

Šis apgalvojums, ka upuri ir iracionāli, ka tie cieš no "fobijas", tiek izmantots ar mērķi novērst uzmanību no patiesās upuru pieredzes reālajā pasaulē, kas nenoliedzami ir kara, agresijas un šausmu pieredze. Termins "rusofobija" ir imperiālisma stratēģija, kas dizainēta, lai pārfokusētu uzmanību no reālā agresīvā kara uz agresoru jūtām, tādējādi aizslaukot mēslainē to cilvēku eksistenci un pieredzi, kuriem tiek kaitēts visvairāk. Imperiālisti saka: "Mēs šeit esam vienīgie cilvēki. Mēs esam īstie upuri. Un mūsu aizskartās jūtas ir svarīgākas par citu cilvēku dzīvību."

Krievijas kara noziegumus Ukrainā var izvērtēt un tos izvērtēs Ukrainas likumi, jo tie notiek Ukrainas teritorijā, kā arī starptautiskie likumi. Ar neapbruņotu aci varam redzēt, ka notiek agresīvs karš, noziegumi pret cilvēci un genocīds.

Vārda "rusofobija" lietojums šajā ietvarā, apgalvojums, ka ukraiņi nevis piedzīvo šausminošu varmācību, bet gan, ka viņi ir psihiski slimi, ir koloniālā retorika. Tas kalpo kā daļa no plašākas naida runas prakses. Tas ir iemesls, kādēļ šī sēde ir svarīga: tā mums palīdz ieraudzīt Krievijas genocīdisko naida runu. Ideja, ka ukraiņiem ir slimība, ko sauc par "rusofobiju", tiek izmantota kā arguments viņu iznīcināšanai līdz ar argumentiem, ka viņi ir kaitēkļi, parazīti, sātanisti un tā tālāk.

Upura lomas ieņemšana tad, kad patiesībā esi agresors, nav aizsargāšanās. Tā ir daļa no nozieguma. Naida runa, kas tiek vērsta pret ukraiņiem, nav daļa no Krievijas Federācijas vai tās pilsoņu aizsardzības. Tā ir daļa no tiem noziegumiem, ko Krievijas pilsoņi pastrādā Ukrainas teritorijā. Raugoties no šāda rakursa, sasaukdama šo sēdi, Krievija ir atradusi kārtējo veidu, kā atzīties kara noziegumos.

(Pēcāk es runāju otro reizi, atbildot Krievijas pārstāvim.)

Ja runājam par atsaucēm uz augstu stāvošu Krievijas Federācijas amatpersonu izteikumiem, es aicinu Krievijas pārstāvi ielūkoties Krievijas Federācijas prezidenta mājaslapā. Tur viņš varēs atrast Krievijas Federācijas prezidenta runas, kurās Ukrainas eksistence tiek noliegta, pamatojot to ar faktu, ka to ieņēmuši nacisti, runas, kurās Ukrainas eksistence tiek noliegta, pamatojot to ar faktu, ka to ieņēmuši komunisti, un runas, kurās Ukrainas eksistence tiek noliegta, pamatojot to ar faktu, ka viens vikings ticis kristīts pirms tūkstoš gadiem. Es te nesniedzu komentāru par šo apgalvojumu vēsturisko leģitimitāti vai loģiku. Es tikai norādu, ka šie izteikumi ir publiski pieejami, ka tie ir apgalvojumi, ko izsaka Krievijas Federācija. Tāpat Dmitrijs Medvedevs, Krievijas Drošības padomes loceklis, savā "Telegram" kanālā nepārtraukti lieto genocīdisko valodu, kuru šodien te apspriežam.

Runājot par atsaucēm uz Krievijas valsts televīziju. Tas ir ļoti vienkārši. Es citēju Krievijas valsts televīziju. Kā Krievijas Federācijas prezidents ir izteicies, Krievijas valsts televīzija pārstāv Krievijas nacionālās intereses. Vēstījumi, kas nāk no Krievijas valsts televīzijas un citiem valsts medijiem, tādējādi ir nozīmīgi ne vien kā Krievijas politikas izpausmes, bet arī kā apliecinājums Krievijas sabiedrības motivēšanai uz genocīdu. Tas atbilst patiesībai tik lielā mērā, ka Krievijas televīzijas diktori ir skaļi pauduši bažas par to, ka viņi varētu tikt apsūdzēti kara noziegumos. Tāpēc es novirzu Krievijas Federācijas pārstāvi uz Krievijas valsts televīzijas kanālu video arhīviem. Tos no jums, kas nezina krievu valodu, es novirzu pie brīnišķīgā darba, ko paveikusi Džūlija Deivisa. Viņa ir apkopojusi būtisku Krievijas video materiālu arhīvu.

Ja avoti, par ko tiek vaicāts, attiecas uz reālajiem noziegumiem, kas pašlaik tiek pastrādāti Ukrainā, tad par tiem ir labi zināms un tie tikuši pārliecinoši dokumentēti. Pats vienkāršākais, ko Krievija varētu darīt, būtu atļaut saviem žurnālistiem brīvi ziņot no Ukrainas. Visiem citiem visvienkāršākais, ko darīt, būtu doties uz Ukrainu, zemi, kurā ir demokrātiski ievēlēts bilingvāls prezidents, kurš pārstāv nacionālo minoritāti, un pajautāt par karu Ukrainas cilvēkiem – ukraiņu vai krievu valodā. Ukraiņi runā abās valodās un abās valodās arī varēs jums atbildēt.

Krievijas Federācijas pārstāvim šķita atbilstoši apšaubīt manas kvalifikācijas. Es uztveru šo Krievijas puses pārmetumu ar lepnumu, ņemot vērā to, ka tas ir vien niecīgs elements plašākā uzbrukumā Krievijas vēsturei un kultūrai. Mans darbs, cita starpā, ir ticis veltīts krievu masu slepkavībām, ieskaitot tās, kas notikušas Ļeņingradas aplenkuma laikā. Savas karjeras gaitā man ir bijis tas gods mācīties no Ukrainas, Polijas un visas Eiropas vēsturniekiem, arī no Krievijas vēsturniekiem. Ir skumji, ka vadošajiem Krievijas vēsturniekiem un pētniekiem pašu zemē netiek ļauts brīvi darboties savā jomā. Ir skumji, ka tādas organizācijas kā "Memoriāls", kas Krievijas vēstures kontekstā paveikušas apbrīnojamu darbu, Krievijā tagad tikušas kriminalizētas.

Tāpat ir skumji, ka atmiņas likumi liedz atklātas diskusijas par Krievijas vēsturi. Ir skumji, ka vārds "Ukraina" ir ticis izsvītrots no krievu mācību grāmatām. Kā Krievijas vēsturnieks es ar cerībām raugos nākotnē uz laiku, kad būs iespējamas brīvas diskusijas par Krievijas fascinējošo vēsturi.

Runājot par vēsturi, Krievijas pārstāvis noliedza, ka eksistē kaut kas tāds kā Ukrainas vēsture. Es rekomendētu Krievijas pārstāvim iepazīties ar to vēsturnieku paveikto, kuri zina gan ukraiņu, gan krievu valodu, piemēram, ar neseno mana Hārvardas kolēģa Serhija Plohija darbu. Vispār es visiem ieteiktu savu brīvpieejas lekciju kursu par Ukrainas vēsturi Jeila Universitātē, kas, es ceru, Ukrainas vēstures nozīmību atklāj daudz daiļrunīgāk, nekā tas ir iespējams šajā formātā. Būtībā es vēlos izteikt pateicību Krievijas pārstāvim par to, ka viņš palīdzēja man izteikt to, ko es vēlējos pateikt. Esmu centies pateikt, ka lielākas valsts pārstāvim nav nekādu tiesību apgalvot, ka mazākas valsts vēsture neeksistē. Tas, ko Krievijas pārstāvis mums nupat pavēstīja, ir, ka ikreiz, kad pagātnē vai tagadnē ukraiņi norāda, ka viņi kā sabiedrība eksistē, tā ir "ideoloģija" vai "rusofobija". Krievijas pārstāvis mums ir palīdzējis, sniedzot piemēru rīcībai, kuru centos aprakstīt. Kā jau esmu centies paskaidrot, citu vēstures ignorēšana vai nodēvēšana par slimību ir koloniāla attieksme ar genocidālām implikācijām. Impērijai nav tiesību teikt, ka kaimiņvalstij nav savas vēstures. Apgalvojums, ka valstij nav savas vēstures, ir genocidāla naida runa. Šī sēde ir bijusi lietderīga, palīdzot mums saprast saiti starp Krievijas vārdiem un darbiem. Paldies jums!

Tēmas

Timotijs Snaiders

Amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders ir viens no redzamākajiem un atzītākajiem Austrumeiropas vēstures pētniekiem pasaulē. Latviski tulkotas vairākas viņa grāmatas – "Asinszemes", "Melnā zeme" un "...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!