Ainava numur viens – Daugavā zems ūdens, stāv baznīca, debesīs neviena paša mākoņa, gaisa temperatūra ap 33 grādiem. Atsegtā gultne ir klāta ar sīkām, asām gliemenēm un smako pēc vecas austeres. Starp diviem akmeņiem iesprausta nūja, uz tās uzlikta zīmīte, ka notiek putnu fotografēšana – lūgums netuvoties, pat ja putnus neredzat. Nostāk no cilvēku takas stāv tumšs auduma kubs, no tā rēgojas ārā liels fotoobjektīvs. Kubā sēžu es.
Tikko rāvējslēdzējs sāk norobežot tevi no ārpasaules, sākas kaut kāda cita, tai skaitā iekšēja dzīve, kuras noteikumus definē gadījums. Bridējputni, kuriem tur būtu jābūt, pilnīgi mierīgi todien var dot priekšroku citam krastam vai vietai, kur objektīvs aizsniegties nevar. Un arī tad, kad visi faktori tomēr sakrīt, putns nereti zibenīgi noskrien gar slēpni un tu paspēj viņu tikai ieraudzīt, nevis nobildēt. Kad cielava uzkakā uz slēpņa un skraida pa to, radot skaļu troksni, tu esi pieņemts kā savējais. Līdzi man ir trīs litri ūdens, kas laika gaitā izsvīst ārā – pilieni no pieres krīt uz kameras ekrāna un patvaļīgi maina fokusu. Šad un tad kāds cilvēks tomēr neizlasa brīdinājumu un atnāk līdz kubam, lai to nopētītu. Tas nozīmē, ka aptuveni pusstunda ir vējā. Nē, vēja trūkumā, saulei ir sarkana seja, esmu zem tās lupas.
Reizēm gaidīšana ir piepildīta ar bezcerību, kurai nav nekāda sakara ar to, kas notiks. Putni mēdz atlidot negaidot, kad esi atmetis jebkādu cerību, tāpat tie var uzrasties gandrīz uzreiz pēc tam, kad tu esi ielīdis slēpnī – galvenais ir paspēt. Ja ir nedaudz laika, var pagūt padomāt par kadra kompozīciju vai slēdža ātrumu, bet tā jau ir greznība. Gandrīz pilnīgi bez skaņas atlido purva tilbīte – tas ir slaids, gluds putns. Nekādas citas iespējas nebūs, situācija ir neatkārtojama. Slēdzis sāk aizrīties no kadru sērijām, vakara izskaņā uz kartes ir pusotrs tūkstotis bilžu. Ko ar to visu pēc tam darīt?
Tieši deviņos vakarā saule atlaiž tvērienu – tas, ko cilvēka acs dēvē par pievakari, nav fotokamerai draudzīgs laiks, ar atsevišķiem izņēmumiem. Rāvējslēdzējs atkal pieslēdz mani ārpasaulei, es izstaipos, ļodzīgi stāvu un skatos uz Daugavu. Putni aizspurdz projām, bet mani gaida daži kilometri līdz vilcienam. Netālu saulrietā cilvēki taisa selfijus, rej viņu suņi, visi ir šortos, ēd saldējumu, un tikai es reizes septiņas esmu nosvīdis pilnībā, manī sadzīvo gaviles un nāve.
Nākamajā dienā atkārtojas viss, tikai ne putnu uzvedība. Ūdens līmenis katru dienu nedaudz mainās, vajag uzminēt, kur putni būs tieši šodien, nodrošināt, lai slēpņa ēna netiek kadrā. Es izkāpju no vilciena un velkos pa ēnaino ielas pusi uz upi. Triju stundu laikā prāts mēdz piedāvāt dažādas izklaides, viena no tām ir ieganstu meklēšana, kāpēc šodien gaidīt nav vērts. Ja ar to aizraujas, patiešām var izdoties sevi pārliecināt. Un tad atlido mērkaziņa, tā ir visas pasaules centrs. Ar garo, pincetei līdzīgo knābi viņa tīra savas spalvas, sabožas, skurinās, tad svarīgi iet gar krastu un meklē ēdamo. Viņai nav ne jausmas par to, kāda piepūle nepieciešama, lai mēs satiktos tik tuvu. Un es joprojām neesmu pieradis, ka putni ir spalvu bumbuļi, kuriem starp mums ir savas darīšanas, diezgan slepenas un tramīgas, tas ir noslēpums. Tai pašā laikā slēpnī mierīgi var runāt pa telefonu, jo mērkaziņa to neuztver kā draudus, tāpat kā tabakas dūmus. Šoreiz viņa pienāca tik tuvu, ka varētu pastiept roku, lai viņu paņemtu. Kāds ornitologs man teica, ka šo vēlmi apmierina gredzenošana. Tikmēr mērkaziņa apstājas un vienkārši sēž sarkanās saules gaismā veselu pusstundu. Lai pārbaudītu viņas reakciju, es sāku skaļi ņaudēt, ko putns pilnībā ignorē. Tad atskrien cita mērkaziņa un aizdzen viņu projām bez jebkāda iemesla. Piektajā dienā neviens putns tā arī neatlido, atceļš ir daudz grūtāks un nomāktības pilns, it kā būtu gandrīz vinnēta loterija, tomēr viens cipars atšķīries.
Vilciens jāgaida vēl stundu, tas atbrauc kā ciklops ar lukturi acs vietā. No putna viedokļa šis ir bezjēdzīgs solis – pārvietoties, lai kaut kur pagulētu, nemaz nerunājot par īres maksu – viņš paliek tumsā un ne ar ko no tās neatšķiras.
Ainava numur divi – pavasara pļava, odu vēl nav, naktis ir vēsas. Sagaidījis vakaru, es izlienu no telts un uzvelku mugurā snaipera kostīmu. Ikreiz iekšēji atmetu ar roku ērcēm, bet viņas man – ne. Šāds kostīms darbojas kā zaru magnēts, tas ir vēl viens iemesls noticēt, ka tu esi dabas sastāvdaļa. Atstutējos pret koku un apsēžos, lai nekustīgi pavadītu vairākas savas dzīves stundas. Dzied putni, tie ieklausās cits citā, tas ir nepanesams dabas vieglums. Piemēram, tur nekad neskanēs vārds "vakance", pat ja kāds to mēģinās izdarīt, viņš vienkārši kustinās muti bez skaņas kā zivs. Visapkārt vieglā vējā kustas man nezināmi augi, tuvojas krēsla, kad meža iemītnieki dodas savos sirojumos. Arī šajā gadījumā nepietiek ar to, ka tu nekusties – tas ir mēģinājums izskaitļot dzīvnieku uzvedību, biežāk neveiksmīgs. Pa to laiku prāts žonglē ar problēmām, piedāvājumā nieze kaklā, locekļu tirpoņa, dūrējs sānā, atraugas un halucinācijas, kad pamežā krakšķ pilnīgi visi mazie zariņi, bet lāči ar purnu baksta manu plecu. Kamera ir norūdīta meklēt dzīvnieka aci, tāds ir iestatījums, taču tā mēdz apjukt un izvēlēties bildējamā objekta asti vai zarus, kaut jupis būtu tos parāvis.
Tikai filmās dzīvnieki pārvietojas ar troksni, dabā briedis šķērso upi klusāk par mani pašu. Tālumā redzu jaunus briežus, tie groza ausis kā lokatorus un ganās. Pagājušas divas stundas, kopš esmu bijis cilvēks, tagad esmu celms, kas apaudzis ar ķērpjiem. Tā domā arī kāda maza stirna, kas iet dažu soļu attālumā no manis. Distance ir par īsu, nobildēt stirnu nebūs iespējams, vienkārši jāvēro. Viņa iet lēni, mierīgi, stirnu apspīd vakara saule, redzu muguras muskuļus un sarus. Tikpat klusi dzīvnieks izgaist, it kā nemaz nebūtu bijis, toties vakarā pirms miega es gandarīti pasmaidīšu.
Ainava numur trīs – ziemas rīts, pulkstenis ir seši, ceļos ar nespēju atbildēt uz jautājumu, kas es esmu. Vakar aizgāju no kroga laicīgi, apzinīgi, jo jābrauc uz mežu. Tur pie koka piesieta cūkas galva, lai to neviens nenočiepj. Pretī atrodas slēpnis, šaurs šalašs, kurā vēlams ierasties jau tumsā – tad krauklis un peļu klijāns no rīta nenojautīs, ka esmu šeit. Autobusā brauc cilvēki, kuru dēļ mēs varam gulēt ilgāk, viņiem ir rīta maiņas un diezgan nelāgs noskaņojums, viena tante guļ un krāc. Izkāpju mežā, garām brauc fūres un baļķvedēji. Uzreiz paliek skaidrs, ka plāns ar tumsu ir izgāzies, jo sniegs un pilsētas gaismas piesārņojums nolaupījis tumsu. Lai gan šķiet, ka mežs naktī ir draudīgs, tas domā to pašu par tevi. Ielienu slēpnī, uzstādu statīvu un sāku gaidīt. Kājās man ir mednieku zābaki, biezās zeķes un vēl vienas, arktiskās, un trīs bikses. Galvenais nesasvīst pa ceļam, ziemas laikā tas ir beigu sākums. Slēpņa iekšpusē ir bedre, nedrīkst kustēties arī tāpēc, lai nesasmērētos. Pamazām ap mani sāk sažņaugties sals.
Pirmais atlido sīlis, netipiski kluss. Otrs putns sēž un vēro pirmo, kamēr tas ēd. Gaisma vēl ir zila, zīlītes jau pamodušās un sasaucas savā starpā. Pa ceļam redzēju svaigas lapsas pēdas, bet tā gan mani ir pamanījusi un nenāks. Atliek man pakustināt slēpni, sīlis nekavējoties aizlidos, moments ir trausls un maģisks. Putns ēd nesteidzīgi, nokož pa gabaliņam, tad norij. Kaut kur sāk testēt trauksmes sirēnas, es dzirdu tās pat nekurienes vidū. Sīlis neko par to nezina, viņš atlido paēst ik pēc pusstundas, esmu viņu atminējis.
Krauklis arī pielido pavisam tuvu, gaļu viņš ir pamanījis uzreiz pēc tam, kad esmu to atstājis, bet viņš diemžēl ir gudrs. Gandrīz visas bildes, kur plēsīgs putns sēž zemē, ir iestudētas – tur zemē ir piesieta gaļa, vēlams, aiz uzkalniņa, lai neaizskartu neviena estētiskās jūtas. Es gan dusmojos uz kraukli, gan lepojos, kaut arī viņa gudrība nav mans nopelns. Ir pagājušas trīsarpus stundas, rokas ir padevušās aukstumam, kājas būs nākamās. Skatos autobusu sarakstu, transports kursē reizi četrdesmit minūtēs, tas mājup ved cilvēkus pēc maiņām un nogurušo mani. Viena tante kādam pa telefonu stāsta, ka bērns neēd neko, izņemot makaronus.
Ainava numur četri – kafejnīcā uz galda stāv žurnāli, siltums no kafijas tek manī un lēnām sāk atgriezt pie dzīvības. Ienāk meitene, pasūta svaigi spiestu sulu un makarūnus, šorīt viņa ir pavadījusi pie spoguļa vismaz stundu. Visa viņas uzvedība šķiet iestudēta – viņa tur somiņu paredzami ilustratīvi, pat pagriežas, zināmā mērā apzinoties, ka uz viņu skatīsies. Tad viņa apsēžas un ēd, kādu gaida. Viņai ir rozā telefons, spīdīgs kā skarabejs. Esmu siltuma varā, siltas spuldzītes un kanēlis ir kolēģi. Es skatos uz meiteni un domāju, ka arī viņa ir putns.
2