Foto – Ingmārs Freimanis
 
Recenzija
31.10.2012

Tēlnieku dumpis

Komentē
0

Tēlniecība ir viens no senākajiem un vienlaikus arī viens no mūsdienīgākajiem tēlotājas mākslas veidiem, kura uztveršana ir cieši saistīta ar apkārtējo telpu, laiku, kurā tas radīts vai ir aktuāls, un kontekstu. Skulptūra pamatu pamatos, neskatoties uz savu statiskumu, ir interaktīva māksla, jo tās darbība notiek skulptūras intimitātes zonā, t.i., tik tālu, cik vien tā redzama, turklāt ar iespēju pieiet tuvu klāt, pieskarties un sajust tās materiālu un īstumu. Skulptūras forma, krāsa, tekstūra, apjoms, masas un spēku sadalījums gan piešķir tai emocionālu izteiksmi, gan simboliski attēlo konceptu. Skulptūru, pieminekļu un monumentālu ansambļu tapšanas procesā tiek ņemts vērā arī fons, kuru šis objekts papildinās un izcels. Vai tas būtu tautas varonis, kas stāv sardzē pār savu zemi, vai kāds dievs, vai ideja, kas liek mazliet pacelt acis no ikdienas gaitām un pašķetināt domu par to, kā es dzīvoju – veids, kādā skulptūra parādās aplūkotājam un mijiedarbojas ar to, ir būtiska daļa no darba kopējās ieceres. Piemēram, ja skulptūru vai objektu ir paredzēts novietot uz ass starp Brīvības un Uzvaras pieminekļiem, novietojums ir šī darba neatņemama sastāvdaļa.

Situācija, kad ārtelpas skulptūru izstādīšanu ārējā vidē tiek ierobežota, kā tas notika šogad rīkotās Tēlniecības kvadriennāles gadījumā, nozīmē cenzūru – ārēja spēka iejaukšanos mākslas darbā, šo darbu pilnībā vai daļēji iznīcinot. Interesanti sanāk, ka, nedodot savu atļauju dažu objektu izstādīšanai, Rīgas būvvalde un dome kļūst par aktīvām dalībniecēm izstādes rīkotāju atvērtajā diskusijā par nacionālo pašapziņu un Latvijas kopienu integrāciju. Turklāt apliecinot, ka politiski un sociāli aktīva māksla mūsu galvaspilsētā nav vēlama, dome ar savu atbildi apsteidz jautājumus, kurus izstādei bija paredzēts rosināt.

Viens no šādiem jautājumiem skar pieminekļu lomu postkomunistiskajās valstīs. Dzelzceļa vēstures muzeja telpās apskatāmi divi Kazahstānas mākslinieka Erbosina Meldibekova darbi, kuros aplūkota politisko tendenču nomaiņu Centrālāzijā. Viens no tiem ir "Ģimenes albums" (2007) ar kāzinieku fotogrāfijām pieminekļu pakājē – agrāk cilvēki fotografējās pie Ļeņina, savukārt šodien viņa vietā nākuši daži vairāk vai mazāk pazīstami vēsturiskie varoņi – tīri tā, pie kā pastāvēt, jo kaut kur vienkārši vajag pastāvēt. Bieži viena un tā pati ģimene ar 20 gadu atstarpi ir fotografējusies tajā pašā vietā, tikai ar gluži citas ideoloģijas varoni fonā. Kādā Taškentas parkā 120 gadu laikā vēsture pārrakstīta 6 reizes, bet "Jaunava Marija" pārtapusi par "Māti dzimteni" un pēc tam par "Māti Uzbekiju". Meldibekovs ar āmura palīdzību demonstrē, kā notiek šādas transformācijas ("Mutācija", 2009): ja Ļeņina krūšu tēlu mazliet saplacina, tas izskatās pēc Džiakometi, bet ja pastiepj gareniski – pēc Čingizhana. Galu galā ideoloģiski nozīmīgi objekti var pārtapt arī abstraktos pašreflektējošos avangarda tēlos.

Salīdzinot ar Centrālāzijas pilsētām, var teikt, ka postkomunistiskajā Latvijā pieminekļu jomā valda atturīgs minimālisms. Atskaitot dažus laukakmeņus ar piemiņas plāksnītēm, pēdējās desmitgadēs nav uzcelts gandrīz nekas. Tēlniecības kvadriennāles ir mēģinājums vismaz reizi 4 gados pacilāt  jautājumu par to, kas nāks sagrauto komunistiskā režīma pieminekļu vietā, un savā ziņā šogad tā savu uzdevumu ir izpildījusi ar uzviju – politiski aktīvas mākslas ierobežošana situāciju ilustrē skaidrāk nekā pieticīgs kompromiss no izstādes rīkotāju un būvvaldes puses.

Kā precīzi paskaidro Sergejs Kruks savā 2011. gadā iznākušajā grāmatā par pieminekļu situāciju Latvijā[1]: "skulptūras iezīmē un strukturē vidi, demonstrējot pasūtītāju pretenzijas uz telpas kontroli, tātad uz varu." Un lai cik jocīgi un pirmatnīgi tas neliktos, izrādās, tieši pieminekļu izvēle un izvietošana joprojām ir tā joma, kurā īpaši saasinās jautājums par Latvijas ģeopolitisko piederību – Rietumu blokam vai Krievijai. Ārtelpas skulptūras kā "kolektīvās identitātes paudējas" un "attiecību ar varu sakārtotājas" (Kruks) dažādo interešu konfrontācijas gadījumā pašas kļūst par šo interešu iemiesotājām un politiskās rīcības vietām. Rīgā viss ir vienkārši: ir divi šādi karsti punkti katrā Daugavas pusē, un uz diagonāles starp tiem nekāda tuvināšanās, polemika vai atvērti dialogi netiek atļauti, aizbildinoties ar to, ka šādi izstādes objekti traucēs gaismas festivāla "Staro Rīga" norisei (ar aizbildinājumu, ka pilsētai nav vajadzīgi "drūmi pieminekļi", Rīgas dome savulaik noraidīja monumentālu pieminekļu būvniecību staļinisma represiju upuriem). Integrācija? Kāda vēl integrācija? Starp dažādajām pasaulēm ir vesela aiza.

Kultūras un varas līdzāspastāvēšanu visburtiskāk no visiem izstādes darbiem iemieso mākslinieka Kirkes Kangro "Melnais objekts" (2011) – tanka un flīģeļa hibrīds. Pie tā ir atrodama atsauce uz Valteru Benjaminu, kas izklausās kā samierniecisks aicinājums uz saprašanos un sadarbību (ja to pagriež otrādi) – "nav tādas kultūras liecības, kas nebūtu arī barbarisma liecība". Tāpat šausmīgi sāpīgās ķirurģiskās iejaukšanās ainiņas īru mākslinieces Annas Makleodas stikla gravīrās simbolizē lēnu un mokošu, tomēr dzīšanu un tikšanu pāri Ziemeļīrijas starpkopienu vardarbībai. Empātiju rosina arī spāņu mākslinieka Isaka Kordala miniatūrās apdraudēto cilvēciņu figūriņas, kuras paredzēts izvietot dažādās vietās pilsētā, turklāt "pazoļu augstumā", un somu mākslinieka Adela Abidina izmisusī govs uz sabombardētā Bagdādes tilta. Savukārt Konijs Bloms kritizē zviedru nabadzības samazināšanas modeli nežēlīgās automatizācijas un segregācijas veicināšanas dēļ. Bet mūsu mākslinieka Gintera Krumholca gigantisko mīnu, kas aizņem izstādes zāles centrālo daļu, es atļaušos brīvi interpretēt kā izolētu, gaisā pakārtu pilsētu, kas nosēta ar gigantiskiem policistiem.

Izstādītie darbi ir orientēti uz plašu publiku, kurai laikmetīgās mākslas valoda var būt arī mazāk pazīstama. Tie ir vienkārši nolasāmi, asprātīgi, pat rotaļīgi. Tie būtu lieliski savienojami ar Ušakova sarūpētajām spuldzīšu virtenēm, piešķirot mazliet pikanta cinisma un kontrasta ēnas pastaigai pa izgaismoto pilsētu. Laikmetīgās tēlniecības darbu raksturīga iezīme ir atvērtība mijiedarbībai ar publiku un dažādām interpretācijām, taču ne Rīgā. Līdz rīdziniekiem nekad nenonāks poļu mākslinieka veidotā komēta – Dāvida zvaigzne, nedz arī kāds no mums uzkāps uz Putina kampaņas skatuves. Tēlnieku provokatīvos uzsaucienus šeit apklusina līdzīgi kā Pussy Riot – iebāžot mutē vīkšķi un noliekot aiz drāšu žoga. Tur tad var tagad aiziet apskatīt gan uzspridzināto gāzes vadu "Draudzība", gan kožu saēsto milzu šineli, gan tanku uz flīģeļa kājām, gan Putina zilās skatuves maketu, gan pikseļaino draudzības arku, gan vagoniņu ar Latvijas mazākumtautību daiļdarbiem u.c.

 

[1] Sergejs Kruks, "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010", Neputns, 2011

 

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!