Telefons

Izmantojot kādu Raita Kalniņa ideju

 

Mēs pēc stundām sēdējām pie kanāla. Pārdaugavā, tur ir tāda vieta, kur neviena cita parasti nav. Tur arī nebija, ko darīt, bet Gustavs parasti kaut ko centās izdomāt. Šoreiz viņš rādīja man savu telefonu. Es skatījos, skatījos – parasts telefons. Pat tāds ne pārāk pēc skata. Un nedarbojās, laikam izlādējies.

Gustavs jautāja:

 – Ko domā?

Es paskatījos vēlreiz, bet neko vairāk pateikt nevarēju:

 – Parasts telefons.

Gustavs nogrozīja savu lielo galvu:

– Tu neko nesaproti.

Es skatījos vēl, kamēr man acs sāka raustīties. Tomēr neko neparastu neieraudzīju. Ja nu vienīgi to, ka ražotāja nosaukums bija kaut kāds neredzēts. Un nesalasāms. Tā kā MALGIL, tā kā PRRPL.

Gustavs paņēma no manis telefonu, maigi un uzmanīgi kā jūrascūku.

 – Šim ir tādas funkcijas kā nevienam citam.

 – Kādas?

 – Nevar teikt.

 – Kāpēc?

Gustavs paskatījās uz mani. Varēja redzēt, ka kaut kas viņam ir prātā. Es viņu pazīstu. Kaut gan, nezinu, dažreiz liekas, ka nemaz nepazīstu.  

 – Tu neticēsi.

 – Ticēšu gan!

 – Apsoli!

 – Apsolu.

Šī ticēšanas lieta viņam bija svarīga, bez tās nekas neietu. Viņš spaidīja telefonu, taču nekas nenotika, jo tas taču bija izlādējies. Gustavs sāka stāstīt:

 – Redzi, zvaniem var iestatīt laiku. Tikai šim modelim ir tāda iespēja.

 – Kā tas ir – zvaniem var iestatīt laiku?

 – Nu, piemēram. Tu pirms nedēļas kaut kur mājā noslēpi ananasu, bet tagad vairs neatceries, kur, vai ne?

Tā bija. Es noslēpu no māsas. Gribēju viens noēst. Noslēpu ļoti labā vietā. Šonedēļ atceros – man taču ir ananass! Bet vairs neatceros, kur noslēpu.

Gustavs turpināja:

 – Lūk. Tagad es paņemu tavu numuru un iestatu laiku – pagājušā pirmdiena. Un zvanu tev uz pagājušo pirmdienu. Prasu – kur tu nupat paslēpi ananasu? Pasaki, te zvana tev no nākamās nedēļas, esi aizmirsis, nevaram atrast. Ananasu gribas! Tu no pagājušās nedēļas pasaki, mēs atrodam ananasu un apēdam.

 – O!

Tas būtu tiešām ļoti noderīgi. Patiešām, tāda iespēja telefonā ir ļoti laba!

Gustavs vālēja tālāk:

 – Vai arī es piezvanu sev uz iepriekšējo mēnesi un saku – paklau, vecais, nevajag līst uz tā skapja, tici man.

Gustavs līda uz skapja matemātikas kabinetā. Protams, nokrita. Viņš nav pārāk veikls. Krizdams sasita Ilzes penāli, un Ilze viņu piekāva. Ar to pašu salauzto penāli. No tā vispār nekas pāri nepalika. Tiešām, Gustavam noderētu tāds zvans.

Gustavs stāstīja tālāk:

 – Vai arī, lūk, iestatu laiku uz – nākamo nedēļu! Piezvanu sev, prasu – čau, čau, ko tu dari?

Es padomāju. Te gan neredzēju nekādu praktisku ieguvumu.

Es prasīju:

 – Bet kāpēc?

 – Interesanti.

Vispār jau jā. Interesanti tas būtu gan. Es teicu:

 – Tiešām ļoti labs telefons.

 – Tas vēl nav viss.

 – Nu, nu?

 – Nu, piemēram. Ir tāda sadaļa: "sms lošiem". Es izvēlos, teiksim: "Krīti pa trepēm". Sūtīt. Viņa saņem un nokrīt pa trepēm. Pļorkt.

Mēs kādu brīdi klusējām. Es domāju, kam es gribētu nosūtīt tādu īsziņu. Nenāca prātā. Es jau tāds mierīgs puika. Es domāju, kas vēl tai telefonā varētu būt. Prasīju:

 – Tur ir arī kādas spēles?

 – Protams, protams!

Gustavs sāka vicināties ar rokām.

 – Tur tāda spēle, kur jābrauc ar mašīnām. Bet tas, ko tu dari, ko tu it kā redzi ekrānā, tas nemaz nav ekrānā. Tas notiek īstenībā. Uz Rīgas ielām. Ēēēēuuuu! Nesies pa Brīvības ielu. Ja gribi, ienesies "Elkorā" caur to lielo logu.

Tas tomēr bija par traku. Tā taču nevarēja būt. Bet – es biju apsolījis ticēt. Es teicu:

 – Iedod uzspēlēt!

Gustavs noplātīja rokas:

 – Tur jau tā nelaime. Izlādējies.

 – Vajag uzlādēt.

 – Vajag. Tā ir laba ideja, jā.

 – Tad lādējam?

 – Šo telefonu nelādē kā parastus telefonus.

Tiešām, tas jau nu būtu bijis jocīgi, ja šo telefonu vienkārši piespraustu sienai.

 – Kā to lādē?

 – Ar sliktām idejām.

 – Kā tas ir?

 – Jāpasaka kāda slikta ideja, un telefons sāks lādēties.

Slikta ideja. Izklausījās nopietni. Nebija tā, ka es nemaz nezinātu, kas tas ir. Mamma teica, ka dažreiz man izdodoties. Tas varēja darboties. Es sāku domāt, kas varētu būt tāds slikts. Nekas nenāca prātā. Es saspringu:

 – Iemetam akmeni kanālā?

Te bija daži akmeņi. Tādus laikam sauc par šķembām. Gustavs paskatījās uz telefonu.

 – Par vāju. Nelādējas.

Es saspringu vēl vairāk. Gustavs uzkurināja:

 – Kas ir, nevari?

Es domāju.

 – Pačurājam kanālā?

 – Tā ir ļoti laba ideja! Baigi gribas čurāt.

Mēs pačurājām kanālā. Bet, tā kā ideja izrādījās laba, telefons nelādējās. Es turpināju domāt:

 – Ielecam paši kanālā?

Viņš skatījās ekrānā:

 – Hm, nekā. Ā, es sapratu, tā īstenībā ir laba ideja. Peldēt taču veselīgi.

Pareizi. Viņš gan necik netaisījās īstenot šo labo ideju. Es turpināju domāt.

– Uzmaucam Ilzei galvā miseni?

Gustavs iepleta acis:

 – Tā ir izcila ideja! Malacis. Noteikti tā izdarīsim. Bet telefons tā neuzlādēsies.

Ko vēl? Es gribēju uzlādēt to telefonu.

 – Iespiežam pirkstus durvīs?

Gustavs skatījās telefonā. Es jautāju:

 – Nu?

 – Nekā.

 – Kas ir? Šī tiešām it slikta ideja, ne?

Viņš kasīja ar telefonu galvu.

 – It kā laba gluži nav. Bet kāpēc nelādējas...? Es nezinu, laikam jau nav slikta. Pamēģinām?

Es sadusmojos galu galā. Ko viņš mani te? Es apsolīju ticēt, jā, un ticu, bet nu jau ir pārāk stulbi. Un es teicu:

 – Zini ko?

 – Ko?

 – Izmet ārā to savu telefonu?

 – Tu man netici?

 – Izmet ārā!

 – Tu apsolīji ticēt.

 – Jā, un es ticu. Bet tagad iemet to telefonu kanālā!

Es domāju, nemetīs taču. Padosies. Bet viņš paskatījās uz mani suņa acīm un – plunkt – tiešām iemeta telefonu kanālā.

Mēs pienācām pie paša ūdens un skatījāmies. Es jau domāju, neko nevarēs redzēt, taču nē – no dziļuma mirdzēja vāra gaismiņa. Gustavs saķēra manu roku:

 – Redzi? Sāka lādēties. Šī tiešām bija slikta ideja.

Tā mēs pazaudējām pasaulē labāko telefonu.