Teksts, kas uzstājīgi prasa līdzdarbošanos

Aizvadītā gada nogalē Latvijas Kultūras akadēmija un apgāds "Neputns" izdeva grāmatu "Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij". Pirmais sējums "Notikumi" – gandrīz 1100 lappuses. Otrais – "Cilvēki un vietas" – gandrīz 270 lappuses. Veidotāju apzīmējums savam darbam – "hronika". Es negribētu vispārināt dažādu cilvēku lasīšanas paradumus, tomēr hipotēzes līmenī var pieņemt, ka pirmajām emocijām – cieņai par autoru paveikto – seko jautājums: kā vispār šādu "blāķi", pat nojaušot tajā ietvertās informācijas vērtību, lasīt/lietot? Nolikt plauktā kā enciklopēdiju, pieņemot, ka kaut kad radīsies nepieciešamība noskaidrot, kas mūsu reģionā noticis, teiksim, 1450. vai 1780. gadā? Lielais apjoms kā vērtība per se, piemiņa par valsts simtgadi? Var arī tā, lai gan apskatāmais projekts nav uzskatāms par enciklopēdiju tradicionālā izpratnē, kur ieskatīties, lai kaut ko noskaidrotu par notikumu vai "objektu" (arhitektūrā, literatūrā utt.) – ņemot vērā hronoloģisko izkārtojumu, vispirms ir jābūt nojausmai par meklētā atrašanos uz laika skalas un zināšanām, ka "objekts" vispār ir bijis.

Lai varētu beidzot pievērsties projekta saturam, varu piedāvāt vēl divus lasīšanas veidus. Pirmais: lasīt secīgi visu. Galu galā ar lielu apjomu nepārsteigsi un neiebaidīsi tos, kuri savulaik lasījuši, piemēram, Roberto Bolanjo romānu "2666" (apmēram 1100 lappuses), vai kuri saskārušies ar neirobiologa Roberta Sapolska darbiem (autora iecienīts apjoms – tā ap 600 lappusēm). Protams, hronikas modeļa tekstu šādā apjomā lasīt nav gluži tas pats, kas romānu, tomēr var. Otrais: lasīt visvairāk interesējošo periodu, piemēram, 14. vai 17. gadsimtu.

Šķiet, nav jēgas apspriest, cik labs ir faktu tematiskais dalījums "Notikumi", "Raksti", "Lietas" u.c., jo kaut ko pārmest varētu arī jebkādam citam. Svarīgākais savukārt, manuprāt, ir tas, ka "latviešu zemju" hronikai autori ir devuši pietiekoši plašu starptautisku kontekstu, lai tas, kā teikts ievadā, "impulsētu" interesi par mazāk zināmām tēmām vai ļautu paraudzīties uz procesiem no cita leņķa. Piemēriem izvēlēšos 13. gadsimtu. 1215. gads. Pāvests Innocents III pasludina, ka dievvārdi un sakraments jānotur jaunkristīto tautu valodā (šeit un tālāk pasvītrojumi mani). 1238. gads. Pāvests Gregors IX uzdod Livonijas ordenim novērst pārkāpumus un gādāt, lai jaunkristīto stāvoklis nebūtu sliktāks kā pirms kristīšanas. Var, protams, teikt, ka tā ir tikai retorika un pāvesti patiesībā negaidīja savu norādījumu ievērošanu, tomēr tikpat labi var apgalvot pretējo, un šī, ja tā var teikt, oficiālās nostājas salīdzināšana ar realitāti kā dziļākas intereses tēma vismaz mani ieintriģēja. Vēl divi piemēri par kontekstu citā izpratnē. 1232. gads. Rīgas rāte pasludina, ka "gruntsgabalus lauku novadā nedrīkst pārdot klosteriem, bet tikai Rīgas namsaimniekiem". Skaidrs, ka šādam lēmumam bija savi iemesli, kas saistīti ar pilsētas un klosteru attiecībām, tas nebija tāpat vien. Atkal pamats tālākiem informācijas meklējumiem. 1213. gads. "Metot šķēpu Daugavā, lietuvieši lauž 1212. gada miera līgumu ar vāciešiem…" Kāda bija šī rituālā žesta izcelsme, cik plaši tas bija izplatīts? Citiem vārdiem sakot, ierakstu kopums, kura fragmentārisms un lakonisms var kādu kaitināt, citam būs pamats pētīt un lasīt vairāk, un tas, manuprāt, ir pozitīvi.

Vēl cits projekta pozitīvais aspekts ir uzmanība jomai, kas līdz pēdējam laikam ir bijusi nedaudz pabērna lomā nacionālajā vēstures zinātnē (kaut tā leģitīmā iemesla dēļ, ka arī citu pētāmu tēmu ir bijis pārpārēm). Runa ir par saviesīgo dzīvi, izklaidi, kas netiek pieskaitīta t.s. augstajai kultūrai. No šī viedokļa ieraksti, ka, piemēram, 1819. gadā vienā no Pierīgas muižiņām izstādīti "dažādi pasaules skati" (Borgēzu villa, vētra jūrā u.c.) vai ka "pie Smilšu vārtiem namā uz Elizabetes ielas" ierīkota menažērija ar 29 dažādiem dzīvniekiem, iederas pilnībā un projektu bagātina.

Protams, hronikas modeļa lakoniskumam ir savi trūkumi. Piemēram, 1719. gadā landtāgs pieņem lēmumu pret 400 dālderu lielu nodokli piešķirt apmešanās tiesības. Cilvēkam bez dziļākām zināšanām par šo laikmetu (t.sk. man) likumsakarīgi var rasties jautājums: kas ir 400 dālderi un ko par šo summu tolaik varēja nopirkt vai pārdot? Savukārt projekta apjoms nozīmē, ka tajā nav izmantotās literatūras saraksta – ja tāds būtu, apjoms pieaugtu vēl vairāk. Un rezultātā mums ir tādi ieraksti kā, piemēram, posmā 13 200. – 7600. g. p.m.ē. "hipotētiski mūsdienu Latvijas teritoriju pārstaigā ap 300 cilvēku, iespējams, apm. 10 grupas, 30-40 cilvēku katrā". Skaidrs, ka ieraksta pamatā ir autoru kaut kur lasīts pieņēmums, apgalvojums, bet savukārt tā autors (-i) paliek nezināmi, un mēs esam delikātajā situācijā, kad lasītājam pašam ir jāvērtē viņa uzticēšanās līmenis izlasītajam. Te gan jāpiezīmē, ka arī vienai tēmai veltītos pētījumos var saskarties ar apgalvojumiem, kas izraisa jautājumus. Ja izvēlamies hronoloģiski nesenus darbus, te var minēt apmēram tajā pašā laikā iznākušo pazīstamā literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja grāmatu "Mani sveicina zvaigznes… Romantiskā pasaules izjūta latviešu dzejā". "[..] līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem latvietis vairāk raksturojams kā "sirds cilvēks", mazāk – kā pragmatisks aprēķinātājs un racionālists." (106.-107. lpp.) Kāda faktoloģija vedina profesoru tā apgalvot, un cik vispār akadēmiski pamatoti ir lietot jēdzienu "latviešu psihe"? No šī viedokļa ieraksti hronikas formā, paturot prātā, ka arī faktu atlase ir subjektīva, daudz neatšķiras no savas jomas neapšaubāma speciālista veidotas konstrukcijas.

Savā vēstures pētījumu lasītāja gaumē es palieku piekritējs nostājai, kas pret dažādiem apkopojumiem izturas piesardzīgi un labprātāk iepazīstas ar, ja tā var teikt, šauri specifiskākiem tekstiem. Vienlaicīgi jānorāda, ka projekts "Cilvēki un notikumi…", izvēloties hronikas modeli, ir veiksmīgi izvairījies no kārtējā vispārinājumu, "lielā stāsta" radīšanas. Diemžēl otrajam ceļam piekritēju ir vairāk. Par to starp citu varējām pārliecināties aizvadītajā nedēļā nu par premjeru kļuvušā Krišjāņa Kariņa uzrunā parlamentam, kurā tobrīd vēl topošais valdības vadītājs metās pārdomās par Latvijas vēsturi, sākot no 12. gadsimta beigām, pieminot "ļoti lepnās" Latvijā tolaik dzīvojošās "tautas" un demonstrējot savdabīgu izpratni par … nu, jā, hronoloģiju, jo pēc "zviedru Vidzemes izveidošanās" tālāk pieminams bija jau 1918. gads. Paturot prātā šādas un līdzīgas vēstures primitivizēšanas dominēšanu publiskajā telpā, no zinātnes socioloģijas viedokļa būtu interesanti pēc gada, pusotra mēģināt saprast, kā projektam "Cilvēki un notikumi…" ir veicies no lasījumu un atsauksmju viedokļa un kāda ir bijusi tā ietekme.