13. septembrī Slovēnijā tika paziņots par valdības izveidi. Tās radīšanas process ilga vairāk nekā trīs mēnešus (parlamenta vēlēšanas notika 3. jūnijā) un valdībā nebūs vēlēšanās visvairāk balsu ieguvušās partijas. Jauno valdību veidos piecas (!) partijas, tai būs 45 balsis 90 deputātu parlamentā.
Paralēļu vilkšana no akadēmiskās disciplīnas viedokļa ir riskanta nodarbe, tomēr asociācijas ar Latviju rodas viegli. Kā Slovēnija, kas tradicionāli tiek uzskatīta par salīdzinoši ar citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm attīstītu, turīgu un Rietumeiropas demokrātijas tradīcijām tuvu stāvošu sabiedrību, nokļuvusi šādā savdabīgā situācijā?
Vēlēšanās vislielāko atbalstu guva bijušā premjera Janeza Janšas vadītā Slovēnijas Demokrātiskā partija. 25% nobalsojušo izvēlējās partiju, kuras līderis bija pavadījis divus gadus cietumā saistībā ar apsūdzībām korupcijā. Principā valdības izveidi vajadzēja uzticēt partijai, kuras izdevums "Demokracija" 2016. gada 25. augustā šādi kritizēja ebreju izcelsmes miljardieri Džordžu Sorosu: "Viņa [Sorosa] mērķis ir izveidot "varavīksnes valdību", ko veidotu tādi sociālie margināļi kā pediņi ("faggots"), feministes, musulmaņi un darbu nīstoši kultūrmarksisti"." Neatkarīgi no tā, ko mēs domājam par Sorosu, viņa uzskatiem, un darbiem, ir diezgan neparasti lasīt tādu viņa raksturojumu kā "tipisks Talmuda cionists". Ņemot vērā, ka citētais ir tikai neliela daļa no SDP un tās līdera laika gaitā paustā, lielākā daļa citu parlamentā iekļuvušo partiju jau pirms vēlēšanām paziņoja, ka ar SDP nesadarbosies, tāpēc Janšam atgriešanās premjera postenī attālinājās.
Problēma ir tā, ka alternatīvais risinājums – kreisi centrisko partiju valdība – solās būt nestabila, jo tai faktiski parlamentā ir 43 vietas, un tā ir atkarīga no dažu partijas "Kreisie" deputātu atbalsta, kuri iesaistīties koalīcijā atteicās.
Par premjeru kļuvušā Marjana Šareca vadītais spēks LMŠ vēlēšanās guva otro labāko rezultātu, bet jāpiezīmē, ka runa ir par tikai 13 vietām parlamentā, un tas premjera partijai izskatās skumīgi. Pārējo valdību veidojošo partiju – sociāldemokrātu (SD), Modernā centra partijas (SMC), Demokrātiskās pensionāru partijas (DeSUS) un "Alenkas Bratušekas partijas" (SAB) rezultāti bija vēl sliktāki (attiecīgi 10, 10, 5 un 5 vietas).
Citiem vārdiem sakot, kreisi centriskā koalīcija, kas bija Slovēnijā pie varas pēdējos gados (Janša bija premjers 2004.-2008.gadā un atkārtoti 2012.-2013.gadā), SDP atgriešanos pie varas novērsa, bet tas nemaina apstākli, ka koalīcijai sabiedrībā nav pārliecinoša atbalsta.
Iemesli, kāpēc Janša neieguva vairāk balsu, vismaz dažu Slovēnijas politologu vērtējumā viņa pretiniekiem patiesībā nav iepriecinoši. Proti, nevis centristi un kreisie pārliecināja vēlētājus, ka viņi ir labāki, bet Janša un SDP gadu garumā paguva daudziem apnikt ar savām konspirācijas teorijām un tēmu (pret imigrantiem, Ungārijas līderis Viktors Orbans kā paraugs) vienveidību. Citiem vārdiem sakot, labējo, ja vēlaties, populistu atgriešanās pie varas Slovēnijā ir ļoti iespējama. Slovēnijas pēdējo gadu politiskā elite acīmredzot turpina ekspluatēt t.s. mazākā ļaunuma modeli, bet tieši Slovēnijā var gadīties, ka šis modelis parāda arī savas robežas.
"Taisīt" valdību no piecām partijām ir diezgan ekstrēms piedzīvojums, jo tas nozīmē vietu skaitam parlamentā neadekvātu ietekmi valdībā. Piemēram, "Alenkas Bratušekas partija" (jāsaka, saukt partiju tās līdera vārdā vispār ir diezgan interesants stils…) par savu piecu deputātu atbalstu pretī saņēmusi daudzu kāroto infrastruktūras ministra posteni. Un vēl pilnai laimei ministra "bez portfeļa" amatu, kas atbildēs tieši par Kohēzijas fondiem. Pensionāru partijas līderis Karls Erjavecs kandidēja, bet vispār netika ievēlēts parlamentā, tomēr vienalga saņēma aizsardzības ministra posteni. Jo atkal – arī pieci deputāti ir ļoti no svara, ja viss, atvainojiet, turas uz puņķiem. Un tas, ka Erjavecs bija darbojies kā aizsardzības ministrs ar "sarkanām līnijām" nu apvilktā Janšas pirmajā valdībā, arī nevienu vairs neuztrauc. Kad jaunajam premjeram uzdeva jautājumu, vai šo mazākuma valdību nešantažēs koalīcijā neiekļāvušies "Kreisie", kas it kā valdību atbalsta, bet kuru ekonomiskās idejas centristiem var būt pārāk kreisas, atbilde skanēja, ka tad atbalstu meklēšot vēl vienā parlamentā ievēlētā partijā, "Jaunā Slovēnija – Kristīgie Demokrāti", kuri valdību uzticības balsojumā gan neatbalstīja, toties ir labēji noskaņoti ekonomiskajos jautājumos, un vispār viņu līderis esot no tās pašas pilsētas (Kamnikas), no kuras premjers. Īsi sakot, viena nebeidzama žonglēšana, jau valdībai darbu uzsākot, un kas, kā smejies, sagaidāms vēl nākotnē? Un – tas viss ļoti atgādina (vismaz 20. septembra vakarā rakstot šo tekstu) situāciju, kādā var būt Saeima pēc 6.oktobra vēlēšanām.
Zināmā mērā Slovēnija mūs pārspēj: 1,9-2 miljonu nācijas parlamentā pēc pēdējām vēlēšanām ir pārstāvētas deviņas (!) partijas. Ir, uz ko tiekties. Un, saglabājot "melnā humora" intonāciju, mums tas var izdoties. Jo, ja paveramies uz Slovēnijas sabiedrības "dienas kārtību", teiksim, 2017. gadā, sižeti ir ļoti atpazīstami. Lielus strīdus izraisošs dzelzceļa infrastruktūras projekts (līnijas "Divača – Kopera" paplašināšana, izmaksas – 1,4 miljardi eiro). Sirds stentu iepirkums slimnīcām par cenu, kas četras reizes augstāka par tirgū vidējo. Divas lielākās Slovēnijas bankas (NLB un NKBM) 2009.-2010.gadā, izrādās, dūšīgi strādājušas ar naudas "atmazgāšanu" Irānai un Itālijas organizētajai noziedzībai. Neveikla un novēlota varas iestāžu reakcija uz ekoloģiskajām sekām pēc lielā ugunsgrēka ķīmiskajā ražotnē Mariborā. Tā var turpināt ilgi, un piedevās mazliet iebaidīti, mazliet pašcenzējoši mediji… [5]. Ja no līdzīgiem komponentiem politiskā struktūra sāk iegūt, pieklājīgi sakot, savdabīgas formas Slovēnijā, kādēļ gan lai līdzīgi nenotiktu Latvijā? Tas, ka kāda valsts sevi uzskata par radniecīgāku Austrijai (vai Skandināvijai) nekā Serbijai (vai Krievijai), šajā ziņā nav nekāda garantija.
0