Kultūra
02.05.2012

Teātris, kritiķis un skatītājs

Komentē
0

Kādā aprīļa pēcpusdienā restorānā "Vīna studija" Tērbatas ielā satikās vairāku Latvijas teātru vadītāji un daži vairāk vai mazāk neatkarīgi režisori, lai parunātu par to, kas teātra cilvēkiem uz sirds – par izvēlīgajiem skatītājiem, par neapmierinātajiem kritiķiem, par nogurušajiem aktieriem un nepietiekamo finansējumu. Satori piedalījās šajā sarunā un centās kaut nedaudz no pateiktā pierakstīt, lai pastāstītu par to arī jums. Pie apaļā galda sēdēja Dailes teātra direktors Andris Vītols, Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, Valmieras teātra direktore Evita Sniedze, režisors Gatis Šmits, režisors Elmārs Seņkovs, Dailes teātra galvenais režisors Dž.Dž.Džilindžers un Satori galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Notiekošo fotografēja Ģirts Raģelis.


Ilmārs Šlāpins: Šķiet, ka izrāde "Voiceks" Nacionālajā teātrī ir uzjundījusi jautājumu par to, vai teātrim ir jāaudzina savs skatītājs? Vai viņš ir jāsagatavo tam, ko teātris gribētu iestudēt nākotnē?



Elmārs Seņkovs: Manuprāt, viņš ir jāaudzina, bet tas ir jādara adekvāti Latvijas apstākļiem, mūsu izpratnei par teātri – palēnām un uzmanīgi. Nav uzreiz jābliež ar pilnīgi jaunu un inovatīvu formu. No jaunajiem pieprasa – taisiet jaunas formas, taču sākumā tev ir jāveido dialogs ar skatītāju, jāatrod veids, kā ar viņu runāt, un tad tu vari viņu vest tālāk un tālāk, spēlēties. Jāaudzina ir pakāpeniski. Mums nav jālec līdz tādam teātrim, kāds ir Vācijā, uzreiz desmit gadus uz priekšu, mums ir jāiet šis ceļš pakāpeniski. Mēs vienmēr atpaliksim no Eiropas, mēs nevaram uzreiz noķert Eiropas līmeni, un to arī nevajag. Skatītājs ir radināts pie tā, pie kā viņš ir radināts.

Šlāpins: Vai te nepastāv zināms risks – ja tu uzaudzini skatītāju, tu viņu pieradini, viņš nāk uz tavu teātri un citu teātri vairs nespēj lasīt? Tā kā tagad Jaunā Rīgas Teātra skatītājs, kas vienkārši atsakās doties uz "Daili".

Gatis Šmits: Tā nav gluži taisnība, tomēr, tā ir, ka Jaunais Rīgas Teātris ir uzaudzinājis savu skatītāju. Es atceros periodu, kad divas trīs sezonas bija četrdesmit cilvēki zālē, bet pagāja laiks, un tagad ir pilns.



Dž. Dž. Džilindžers: Bet ko mēs saprotam ar audzināšanu? Režisori jau nav nekādi pedagogi un baigie dzīves guru, kas tagad kādu mācis un audzinās. Tu rādi savu redzējumu, uzdod savus jautājumus… Ko tad tu tur audzini? Neko tu neaudzini. Ja runa ir par to, kā pieradināt skatītāju pie nestandarta formām, ja tu tā saproti audzināšanu, tad tas ir kaut kas cits. Audzināt no morāles viedokļa – tas ir smieklīgi. Ar to principā nevajadzētu nodarboties.

Šlāpins: Nu, izaudzināt savu skatītāju.

Džilindžers: Bet kā tu izaudzināsi? Tagad mēs paņemsim Dailes teātri, un visi režisori, kas tur strādā, tas ir vienā sezonā kādi trīspadsmit četrpadsmit, vienosies, kura virzienā mēs tagad ejam? Izstrādājam kopēju koncepciju? Un tad to skatītāju mēģināt pieradināt? Realitātē notiek tā – katrs ir varens pats par sevi, taisa, kā viņš redz. Teātrī nav vienotā redzējuma. Ir liela dažādība, kas, manuprāt, arī ir tas interesantākais. Tieši tāpat ir arī Nacionālajā teātrī. Jaunais Rīgas Teātris tā ir īpaša situācija, kurā dominē Alvis, un tik un tā citi taisa citādāk. Uz ko audzināt?



Evita Sniedze: Var censties veidot skatītāja estētisko gaumi. Valmieras teātrī visi bija pieraduši pie "meldermeitiņām", tad bija tukšais periods, tad nāca Čehova "Ivanovs" Mazajā zālē, ar kuru sākās klasika. Un tad to kaut kādā mērā var saukt par audzināšanu, skatītāju pamazām pieradināja ar Mazās zāles izrādēm, tuvplāniem, pieradināja pie citas gaumes. Un, manuprāt, "Voiceka" gadījums ir tīrā audzināšana, skatītajam atved pavisam citas formas, kas notiek kaut kur citur.

Ojārs Rubenis: Ja mēs paskatāmies kaut vai uz ziemeļvalstīm, man šķiet, mums ir ārkārtīgi paveicies no tāda aspekta, ka, lai arī mums uz teātri iet tie četrdesmit piecdesmit tūkstoši, kas vispār reāli apmeklē mākslas un kultūras pasākumus, tomēr teātris mums eksistē, mēs esam spējīgi nospēlēt izrādes un pietiekami ilgi nospēlēt. Jo man ir bijis tāds gadījums – es aizbraucu uz Zviedriju un gribēju redzēt Matsa Eka "Venēcijas tirgoni", par kuru man teica, ka tā ir ģeniāla izrāde, tā bija iestudēta septembrī, es aizbraucu martā, un tā jau bija noņemta no repertuāra. Viņi bija parādījuši kādas desmit izrādes. Pat tik ģeniāls režisors kā Mats Eks, un tik un tā nav skatītāju. Mēs esam laimīgi ar to, ka mums ir šī auditorija, un tā ir pietiekami liela. Tomēr mums ir ļoti metodiski jārīkojas, lai šo auditoriju noturētu un nepazaudētu, nepieviltu, un vienlaicīgi audzinātu jauno auditoriju, jo kopumā jaunās auditorijas izglītības līmenis ir ļoti zems. Esmu novērojis, ka vairums jauniešu, kas grib nākt uz teātri, nāk uz ļoti vienkāršotām izrādēm, un man šķiet, ka tā ir īstā problēma. Ja mēs runājam par Jauno Rīgas Teātri, Gatis pareizi saka, bija laiks, kad Alvim bija pustukšas zāles. Un, es domāju, ka tie bija gadu desmiti, kuros viņš šo jauno paaudzi izaudzināja. Un tagad šī jaunā paaudze ir četrdesmitgadnieki, no kuriem lielais vairums ir balto apkaklīšu un iPad nēsātāji, un tie nav "Rīgas Laika" lasītāji, tas viņus neinteresē. Lielais vairums no šiem cilvēkiem iet uz Jauno Rīgas Teātri, jo viņi uzskata, ka tas ir kruta. Un tas ir snobisms. Kāpēc es par to runāju? Mēs uztaisījām tādu eksperimentu – uzaicinājām kādus četrpadsmit piecpadsmit balto apkaklīšu cilvēkus un reklāmas guru, jūs visi viņus pazīstat, viņi atnāca uz Nacionālo teātri uz diskusiju. Un tad izrādījās, ka patiesībā viņi nav redzējuši neko no tā, ko gan "Daile", gan Nacionālais, gan Valmieras un Liepājas teātris var piedāvāt – labas, kvalitatīvas izrādes, par kuram nav jākaunas. Un tad es sapratu, ka mums visiem ir jāiet pavisam citā virzienā – mums ir sevi jāpierāda ar labām izrādēm un jāvelk cilvēki iekšā, lai viņi saprot, ka visos teātros ir notiek labas lietas un ka visos teātros ir neveiksmes. Un teātra vadītājiem būtu jāspēj situācijā, kad produkts nav sanācis kvalitatīvs, pateikt – tādu produktu mēs nelaižam ārā. (Andrim Vītolam) Jums viens tāds gadījums bija!

Andris Vītols: Jā, mums bija.



Rubenis: Kāds skandāls toreiz bija! Bet es biju Vācijā uz izrādi, kur kādi četrdesmit piecdesmit vecāka gadu gājuma cilvēki piecēlās un sāka kliegt. Viņi bļauj – bū, bū, bū, bū, par ko mēs maksājam, kā tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda! Bet otra publikas daļa bļauj pretī – ejiet jūs ārā, vācieties prom, ja jums nepatīk! Reiz mēs skatījāmies "Kazimiru un Karolīni" Avinjonas festivālā – aktieris pārtrauca izrādi un teica kādiem trīs tūkstošiem skatītāju: "Visi, kam nepatīk, ejiet ārā!" Izgāja kāds tūkstotis, un tad viņš teica: "Turpinām izrādi, mēs spēlējam tālāk." Un tie, kas palika, tie bļāva un bija sajūsmā. Un es ilgojos izdarīt kaut ko tādu, es to nevaru darīt, bet man tā ir bijis, ka gribas piecelties un teikt, "stop, ja kādam nepatīk, izejiet ārā, un turpinām izrādi".

Gatis Šmits: Latvieši to nedarīs, viņi sēdēs līdz galam un ies mājās.

Rubenis: Mums tagad no "Voiceka" izgāja kādi 20 cilvēki. Viņiem nepatīk, viņi nesaprot, viņi iet ārā!



Džilindžers: Dzirdēju, kā pēc "Voiceka" sarunājās divas sievietes gados. Viena teica: "Es neko nesaprotu", otra teica: "Tas tāpēc, ka mēs ar tevi esam dumas, tās ir performances, tā ir modernā māksla, tu vienkārši esi atpalikusi, vecā." Tāda attieksme. Nevis izrāde ir slikta, bet mēs nevelkam līdzi. Viņa nevis nosoda, bet domā par to, kāpēc viņai nepatika, kāpēc tas skaitās labi, bet viņai ir problēmas. Tad jau kļūst interesantāk.

Rubenis: Man vakar vispār iestājās šoks. Es varu saprast to, ka sabiedrība nesaprot, bet ja cienījams kritiķis „100 gramos kultūras" var pateikt, ka izrāde bija par seksu…

Evita Sniedze: Kas to teica? Es neredzēju.

Rubenis: Nu, cienījamā kritiķe Silvija Radzobe teica, ka izrāde ir par seksu, un ka Voiceks, ko spēlē Gundars Grasbergs, gandrīz vai iekāro Artusu Kaimiņu… Un tajā brīdī es sapratu, ka nav ko runāt par normālu sabiedrību, ka ar mums pašiem kaut kas nav kārtībā. Jo par seksu izrādē nav vispār.

Šlāpins: Nu kā, režisors cenšas būt oriģināls un uztaisa kaut ko, ko nevar saprast, un arī kritiķis cenšas būt oriģināls un izdomā kaut ko tādu, ko neviens cits tur nesaskata.



Gatis Šmits: Kritiķis var ieraudzīt vienalga ko, cits jautājums, vai daloties ar šajās domās ar publiku, viņš veicina procesu vai nē. Seksu var ieraudzīt jebkur.

Šlāpins: Un skatītājs skries skatīties.

Rubenis: Es ceru!

Šlāpins: Runājot par izrāžu apmeklētību, vai nav tā, ka daļa skatītāju, būdami mazliet snobiski, nospriež, ka izrāde ir laba tad, ja biļetes ir izpārdotas, ja uz to nevar tikt. Ja var tikt, tad tā ir slikta izrāde.

Džilindžers: Kad tu gribi nopirkt biļeti un aiziet uz teātri, tu stāvi un skaties, kuras izrādes ir izpirktas? Šaubos. Tas var strādāt kā zināms kairinājums, protams, kā senāk padomju laikos, stāv milzu rinda, ko tur pārdod, nezinu, bet drošības pēc iestāšos, acīmredzot kaut ko labu.



Andris Vītols: Nu jā, bet ja tu ieej pustukšā zālē, apsēdies, tev var rasties sajūta, ka esi atnācis uz kaut ko tādu, kas citiem nav vajadzīgs.

Džilindžers: Mēs visu laiku domājam, ka skatītāji ir dumji, bet nu nav viņi dumji. Viņi spēj noorientēties kaut kādās koordinātēs vismaz Latvijas kultūrā un kontekstā. Viņi skatās nosaukumu, skatās, kādi aktieri spēlē, kādi režisori taisa, kas tas ir par autoru, viņiem ir kaut kāda galva uz pleciem. Bieži vien taču arī ir tā, ka kritika norok izrādi, bet skatītāji nāk tik un tā.

Šlāpins: Viņi nelasa kritiku.

Džilindžers: Acīmredzot, nelasa. Negribas runāt par naudu, bet ir viena tāda viena tendence, ko, manuprāt, latviešu kritika ignorē un neredz lielo bildi. Nesen divām bieži rakstošām kritiķēm pajautāju, kāds, pēc viņu domām, ir mūsu teātra budžets, viņas kļūdījās par pusmiljonu. Viņām nav šī konteksta, viņas uz to nemaz neskatās, tikai uz to, ko tu dod ārā. Bet lielā mērā tieši kritikai vajadzētu būt tai, kas saceļ vētru, kāpēc tas budžets ir tāds, un tikai tad, kāpēc mums ir viena komēdija sezonā, uzbraukt par to, ka mums vispār ir komēdija kā žanrs. Kritikai būtu par mums jācīnās. Tad tā varētu no mums prasīt daudz nopietnāku atdevi.



Rubenis: Nē, nē, Džili! Man šķiet, mēs tagad visu saputrojām kopā. Par ko mēs runājam? Skatītājs ir viena lieta, kritika ir otra lieta un teātra eksistence ir trešā lieta, un tai apakšā ir budžeti, jaunie aktieri, fakultātes un tā tālāk. Es uzskatu, ka kritikai par mūsu budžetiem nav jāzina pilnīgi nekas. Tai ir jāvērtē mūsu darbs. Man ir pilnīgi vienalga, ko tā domā par mūsu budžetiem, tas nav kritikas uzdevums. Bet man ir viena vienīga piebilde par kritiku. Es nedusmojos uz kritiķiem, dažreiz es tos lasu, ir tādi kritiķi, kurus es nelasu, 99% gadījumu mūsu darba vērtētājs ir skatītājs, bet ir viena lieta, ko es gribu no kritikas – lai kritika ir gudra. Gudra un toleranta. Un lai tā nav subjektīva. Var pateikt, ka Džilindžers ir iestudējis izrādi, kurā ir tādas un tādas problēmas, bet es domāju, ka skatītājam pašam vajag redzēt šo izrādi un to novērtēt, es būtu gribējis no izrādes to un to, un to. Bet ja kritiķis pasaka par aktieri – tas aktieris neizdarīja to, to, to, to, to, un noliek viņu, man tas patika un tas nepatika, man šāda kritika šķiet bezjēdzīga.

Šmits: Bet tā laikam ir, ka kritiku nelasa. Vienalga, vai uzraksta, ka izrāde ir laba vai slikta, skatītājs nāk. Acīmredzot, nāk kādu citu iemeslu dēļ.

Šlāpins: „Satori" mēs redzam, cik cilvēku lasa konkrētu rakstu. Mēs visu laiku sekojam līdzi tam, cik ir lasītāju – atšķirībā no drukātajiem izdevumiem, kuros tu nezini, cik īstenībā izlasa atšķirto lapaspusi. Un viegli var secināt, ka, tiklīdz ir publicēta recenzija, uzreiz strauji nokrīt lasītāju skaits. Varbūt skatītāji negrib neko zināt, pirms viņi iet uz teātri, pirms viņi lasa grāmatu? Viņi negrib lasīt to, ko domā citi. Un domāju, ka pāri paliek ļoti šaura, specifiska auditorija, kuru tas interesē. Daļa noteikti ir tie, kas jau redzējuši konkrēto izrādi.

Džilindžers: Nu ja, cilvēki negrib lasīt, kamēr nav redzējuši vai izlasījuši.

Šmits: Tiešam? Baigi jocīgi. Ja mani interesētu kāda izrāde vai grāmata, un es regulāri lasītu "Satori", es noteikti klikšķinātu uz tā virsraksta.



Seņkovs: Es, piemēram, pārlasu recenzijas. Es izlasu vienreiz, es neko neatceros, es aizeju uz izrādi, un tad pārlasu otrreiz. Mani arī interesē recenzija pēc tam, kad es esmu kaut ko noskatījies.

Šlāpins: Kinoindustrijā ir tāds termins, spoilers. Un varbūt cilvēki nelasa, jo negrib priekšlaicīgi uzzināt, kurš ir slepkava.

Šmits: Bet tas ir interesanti. Man tas šķiet nesaprotami. Kāpēc tā ir? Bet ko tad tādā gadījumā lasa visvairāk?

Šlāpins: Visvairāk lasa polemiskus viedokļus par interesantām tēmām, piemēram, par ACTA, par AKKA/LAA, par autortiesībām. Tiklīdz parādās kaut kas tāds, par ko tev ir viedoklis, un tu zini, ka varēsi iekomentēt... Vai arī – tas bija tāds specifisks gadījums – kad sacēlās jezga ap ACTA, cilvēkiem bija viedoklis, viņi ir pret, taču viņi nezināja, kāpēc. Un tad viņi grib izlasīt kāda speciālista pamatojumu, kāpēc es esmu pret.

Rubenis: Ja mēs atgriežamies pie kritikas, man šķiet, ka tās loma lēmumā apmeklēt vai neapmeklēt teātri galīgi nav izšķiroša.

Džilindžers: Tāpēc, ka nav sistemātiskas kritikas, ir tikai kaut kādas skrandas, atsevišķi, pavirši viedokļi...

Sniedze: Nav jau arī kur publicēties...

Džilindžers: Jautājums – kāpēc nav kur publicēties? Paši jau vainīgi, ka nav kur publicēties. Kā avīzes redaktors negribētu neko tādu publicēt, man samazinās lasītāju skaits, ja tu izgāz žulti uz sabiedrībā cienījamiem cilvēkiem, aktieriem, tas nav interesanti, ja tas nav profesionāli.

Šlāpins: Tie, kas to žulti gribēs izlasīt, būs tie desmit aktieri, kas izrādē piedalījušies.

Džilindžers: Un no citiem teātriem! (smejas)



Rubenis: Man šķiet, ka Latvijā tā ir tukša niša – trūkst viena informatīvi analizējoša žurnāla, tāda "digest" tipa žurnāla, kurā varētu saņemt maksimāli daudz informācijas par kultūru uz mēnesi vai divām nedēļām uz priekšu, plus kritiķu atsauksmes un rūpīga analīze no cilvēkiem, kas nav kritiķi, jo tur tie viedokļi mēdz būt ārkārtīgi interesanti. Ir ļoti daudz cilvēku, kas piedalās mākslas procesos un vēro tos...

Sniedze: Kuri daudz ko redzējuši Eiropā...

Rubenis: Man viņu viedoklis interesē daudz vairāk, gan mūzikā, gan teātrī, gan operā. Piemēram, ja kaut ko uzrakstītu Gunda Vaivode vai Juris Vaivods, kas tik daudz ceļo un ir redzējuši tik daudz mūzikas pasākumus, man viņu viedoklis būtu daudz svarīgāks nekā viena kritiķa, kurš gada laikā ārzemēs redz vienu vai divas izrādes. Tā varētu būt tāda niša. Es domāju, par kritiķiem te nav ko "cepties", Džilindžer, tam nav nekādas jēgas.

Džilindžers: Es jau sen "necepos", man vienkārši šķiet interesanta kopējā bilde, kāpēc lietas notiek tā un ne citādāk. Un tas ir tas, ko kritika negrib ieraudzīt.

Rubenis: Bet tu jau nevari to ne mainīt, ne kontrolēt.



Sniedze: Bet tā jau ir, ka nav tās telpas, kur rakstīt. Lai uzrakstītu analītisku rakstu, tomēr nepietiek ar 5000 zīmju, divām lapiņām. Un, piemēram, "Neatkarīgajā" raksta tikai štata žurnālisti. Vienīgā, kas vēl tur raksta, ir Silvija Radzobe. "Dienā" raksta tikai tie, kas ir štatā. Problēma ir tāda, ka patiešām nav viena žurnāla, kur būtu vieta analīzei.

Rubenis: Un kad es uztaisu kaut ko tādu, kas ir savādāks, mani lamā visi – sākot no kritiķiem un beidzot ar publiku. Man kā vadītājam ir ārkārtīgi garlaicīgi nodrošināt tikai izklaides produktu ražošanu. Ja es vismaz vienreiz gadā neuzņemos tādu izaicinājumu kā šobrīd "Voiceku", tad man strādāt nav nekāda prieka. Bet ja mēs kā vadītāji esam nostādīti tādā situācijā, kurā mums visu laiku jādomā par to, vai zāle būs pilna... un, lai piepildītu 800 vai 1000 vietu zāli, tas ir vienkārši nonsenss, nonsenss! Un ar ko mēs varam piepildīt? Skaidrs, ka ar izklaides projektiem. Un, kamēr aktieris piedalās tajā izklaides projektā, kamēr viņš to gatavo, viņš ir pilnīgi traks – viņam tā riebjas tas viss, viņam tas viss tik ļoti riebjas! Kāpēc mēs to taisām, ko mēs ar to darām? Bet tad, kad zāle ir pārpildīta, ceļas kājās un auro par šo viduvējo izklaides produktu, viņš uz skatuves ir pilnīgi laimīgs. Viņš ir starā! Protams, ka šie izklaides produkti ir vajadzīgi, bet ko mēs izdarām – mēs radām skatītājos ilūziju, ka tas ir labi, un arī aktieros radām ilūziju, ka tas ir labi. Un kad viņi nonāk līdz Šekspīra "Karalim Līram", viņi vairs to nevar vairs nospēlēt, jo viņi visu laiku ir dragājuši pa skatuvi ar viduvējiem izklaides produktiem. Un arī skatītāji to vairs nevar uztvert. Šī problēma patiesībā ir daudz dziļāka par jautājumu, vai mēs viens vai otrs varam vai nevaram kaut ko nodrošināt.

Diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!