Foto - Ģirts Ŗaģelis
 
Sarunas
19.04.2013

Teātris kalpo cilvēkiem

Komentē
0
Saglabā

Šodien Dailes teātrī ar pirmizrādi "Vējiem līdzi" atgriežas režisors Jans Vilems van den Boss, kas latviešu skatītājam jau ir pazīstams no izrādēm "Spilvencilvēks" un "Amadejs". Jaunās izrādes pamatā ir Margaretas Mičelas pasaulslavenais romāns, kas sarakstīts 1935. gadā un stāsta par mīlas drāmu ASV Pilsoņu kara ēnā. Pirms pirmizrādes Satori aicināja starptautiski pazīstamo režisoru, lai parunātu par universālās valodas iespējamību, laimi un tehnoloģiju progresu, taču saruna atkal un atkal neizbēgami atgriezās pie Skārletas, Ešlija un Reta stāsta. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video - Ģirts Raģelis.

Cilvēki man vienmēr vaicā: "Kā tu to dari? Kā tu režisē valodā, kuru tu nesaproti?" Un… kas mani vienmēr ir interesējis – vienalga, vai tā ir Āzija vai Eiropa – emocijas, kas atrodas aiz vārdiem, vienmēr ir tādas pašas. Un šajā nozīmē teātris ir patiešām labs, jo tad, kad tas izdodas, jūs varat redzēt uz skatuves emocijas – aiz vārdiem, kas tiek teikti. Un tas ir redzams mazliet labāk nekā kino. Kino reālais darbs sākas montāžas telpā, tur iespējams piemeklēt emocijas daudz precīzāk, taču teātrī, kas man šķiet interesanti, pastāv kāda visiem aktieriem kopīga emociju valoda, kuru skatītāji var saprast.

Vai tādā gadījumā jums ir svarīgs scenārijs, teksts?

Jā, protams, protams. Man patīk, ka… Ziniet, dažādas lugas prasa no režisora atšķirīgu pieeju. Tas ir atkarīgs no tiem izaicinājumiem, ko scenārijs piedāvā. Un tas ir aizraujoši. Tā, "Vējiem līdzi" ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no, piemēram, "Spilvencilvēka". Tas prasa no manis kā no režisora kaut ko pilnīgi citu. Tā ir.

Vai jums patīk mūsdienu dramaturģija?

Jā, absolūti. (Smejas.) Ne jau viss, bet tādi autori kā Mārtins Makdona man ļoti patīk, tādi kā Patriks Mārbers – viņu valoda ir tik precīza… Jā, man tas patīk. Bet, protams, atkarīgs no tā, kas tas ir. Nav tā, ka man noteikti patiktu visa mūsdienu dramaturģija, taču ir autori, kas man patīk ļoti.

Kāpēc jūs izvēlējāties iestudēt "Vējiem līdzi"? Un kā tas notika?

"Vējiem līdzi"… Tas bija smieklīgi. Es biju sastādījis sarakstu ar lietām, kuras es neiebilstu iestudēt. Un "Vējiem līdzi" ir grāmata, kuru mana māsa ir izlasījusi reizes četrpadsmit, bet man patīk iestudēt izrādes, kas būtu veltītas kādam konkrētam cilvēkam, man tā ir vieglāk. Nevis darīt to karjeras vai kādu citu apsvērumu dēļ. Ja es zinu, ka es to daru konkrētam cilvēkam, man tas patīk. Es biju iekļāvis šo grāmatu savā sarakstā, un tad Dailes teātris nāca ar piedāvājumu, vai es negribētu to iestudēt viņiem. Tobrīd man nebija  gluži skaidrs, kā tas varētu izskatīties līdz vissmalkākajām detaļām, taču man patika stāsts, no tiesas patika šis stāsts.

Par ko ir stāsts?

Manā izpratnē tas ir par… esmu pēdējā laikā par to daudz runājis, par to, kas vispār ir drāma, par ko tā ir. Un es domāju, ka lielākā daļa dramatisku stāstu ir par pazudušā dēla atgriešanos… Lielākā daļa romānu ir stāsti par pazudušo dēlu atgriešanos. Mēs taču nerakstām stāstus par Paradīzes dārzu, kur viss ir labi, mēs rakstām par situācijām, kurās viss ir slikti, mēs rakstām par brīdi, kurā notikusi atkāpe no laimīgā scenārija. Un – par to, kā mēs atgriežamies pie šī laimīgā scenārija. Un mēs rakstām par ceļojumu prom un atpakaļ, taču nerakstām par pašu laimīgo vietu. Un šis, manuprāt, arī ir šāds stāsts par pazudušo dēlu vai pazudušo meitu, par to, ka dažkārt cilvēki atgriežas un ir kaut ko iemācījušies, bet dažkārt viņi atgriežas un neko nav iemācījušies. Man patīk šādi sižeti. Man romānā "Vējiem līdzi" patīk tas, ka… Daudzi cilvēki saka – tas ir stāsts par neizdevušos mīlestību, viņi saka: "Ak, Skārleta O'Hāra ir akla! Ja vien viņa varētu redzēt, viss būtu kārtībā." Un, lai arī daudziem tas patīk un viņi spēj just tam līdzi, manuprāt, runājot garīgā izpratnē, stāsts ir par to, ka Skārletai šķiet – ja vien viņa dabūtu Ešliju, viņa būtu laimīga, ja vien Rets dabūtu Skārletu, viņš būtu laimīgs. Ikviens uzskata, ka viņš būtu laimīgs, ja vien spētu atgūt kādu iepriekšējo dzīvi, atgūt dzīvi tādu, kāda tā bija agrāk. Taču man visvairāk patīk frāze: "To es nokārtošu rīt." Ļoti daudzi cilvēki, mani ieskaitot, raugās uz nākotni kā uz kaut ko tādu, kas varētu padarīt mūs laimīgus, tā vietā, lai būtu laimīgi šajā brīdī. Un vislabāk to izsaka frāze: "Par to es domāšu rīt." Es domāju, ka tā ir viena no populārākajām frāzēm visā literatūrā, ja neskaita "būt vai nebūt". Un ļoti daudzi cilvēki to pieņem. Taču patiesa laime ir šeit un tagad.

Vai jūs tam ticat – ka mēs spējam būt patiesi laimīgi?

Šeit un tagad? Jā. Jā, es ticu Dievam, mana ticība ir absolūta.

Vai jūs esat bijis laimīgs?

Jā, ikreiz, kad es neesmu centies to sasniegt. Taču es vienmēr saprotu tikai pēc tam.

Vai jums patīk tehnoloģiskais progress jūs ikdienas dzīvē? Visas ierīces, internets…

Jā, noteikti. Internets, mans "iPhone"… Jā. Es gan neesmu pārāk prasmīgs tā izmantošanā, taču tā noteikti ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa, mana darba sastāvdaļa… Ja runa ir par teksta rediģēšanu, bez datora tas būtu daudz sarežģītāk, man nāktos pārrakstīt to visu ik dienas.. Jā, tas viss ir manas ikdienas sastāvdaļa. Man ir "Facebook" konts.

Bet uz skatuves?

Jā, man patīk. To pašu iemeslu dēļ. Arī darbs ir manas ikdienas sastāvdaļa. Ja mēs atgriežamies pie pirmā jautājuma, man patīk komunicēt ar lietām, kas ir manas ikdienas sastāvdaļa, un man patīk komunicēt par lietām, kas ir manas ikdienas sastāvdaļa.

Vai Šekspīra laika teātris atšķiras no mūsdienu teātra?

Protams, protams. Un šī paša iemesla dēļ. Ikreiz, kad rodas liela cilvēku kopiena, notiek lūzums komunikāciju jomā, ikreiz, kad daudzi cilvēki iegūst iespēju komunicēt savā starpā, notiek lūzums. Šekspīra laikos tas bija teātris, kurā liels cilvēku kopums varēja atnākt un dzirdēt vienu un to pašu stāstu vienlaikus. Mums ir pavisam cita mediju situācija mūsdienās… (Atskan mobilā telefona zvans.)

Tas laikam ir mans telefons. Vai tas ir tajā sarkanajā jakā?

(Telefons turpina zvanīt, līdz apklust. Pēc brīža atskan uz galda gulošā telefona vibrozvans.)

Tipiski!

(Atgriežoties pie sarunas tēmas.) Ikreiz, kad notiek ievērojamas… tad, kad alu cilvēks sāka zīmēt uz alu sienām, tad, kad Bībele tika pārtulkota parasto cilvēku valodā, tad, kad tika izgudrota iespiedmašīna… kaut kas mainījās. Tad, kad parādījās internets un tik daudzi cilvēki guva iespēju komunicēt savā starpā, notika ievērojamas pārmaiņas. Mainījās vieds, kā cilvēki var komunicēt savā starpā. Un acīmredzami – kopš Šekspīra laikiem ir ļoti daudz kas mainījies. Ja agrāk komunikācijai tika izmantotas cilvēku pulcēšanās vietas – baznīcas, teātri, tad tagad mums tam ir pavisam citi līdzekļi. Es nedomāju, ka mūsdienās teātris būtu efektīvs kā politiska vēstījuma nodošanas līdzeklis, lai arī agrāk tas bija visai labi izmantojams šādiem nolūkiem. Manuprāt, teātrim šodien ir pavisam cita funkcija. Šodien tā daudz vairāk ir atrakcija, nevis ziņas nodošana. Ar to es domāju, ka labāk censties dzīvot labu dzīvi pašam (kas jau ir diezgan grūts uzdevums), nevis censties pamācīt citus, kā viņiem būtu jādzīvo. Es nezinu, vai man šobrīd būtu jālieto politiski ieroči kā tādi. Ja cilvēkiem patīk tas, kas man ir sakāms, tad tas man šķiet gana jauki, taču man patīk izteiciens: "Tu vari aizvest zirgu pie ūdens, taču tu nevari piespiest viņu dzert." Un man šķiet, ka tā ir ar jebkuru politisku vēstījumu. Ja cilvēki vēlas dzirdēt kaut ko jaunu, viņi atnāks. Ja cilvēki nevēlēsies dzirdēt to, ko es saku, es varu teikt, ko vien vēlos, – viņi to nedzirdēs.

Kāpēc skatītājiem vajadzētu nākt uz jūsu izrādi "Vējiem līdzi"?

Ņemot vērā manu pieredzi vai citas pieredzes, kas man šķiet interesantas, es pilnīgi saprotu Skārletu O'Hāru, es pilnīgi saprotu viņas egoismu, viņas apmātību ar sevi, taču beigu beigās viņa zaudē kaut ko ļoti skaistu – mīlestību. Es domāju, ka tad, ja mēs paliekam pie sevis, ja mēs kalpojam tikai sev, beigu beigās mēs zaudējam, bet tad, ja mēs kalpojam citiem, mēs iegūstam… mīlestību. Un tieši tas man patīk teātrī. Teātris kalpo cilvēkiem. Man šķiet – tad, ja mēs izrādi padarām par kalpošanu, mēs kalpojam cilvēkiem, kas ir atnākuši, lai to noskatītos. Jo viņi redzēs divdesmit sešus aktierus, kas diezgan smagi strādā, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Un tas vienmēr ir skaisti – redzēt cilvēkus, kas cenšas izdarīt kaut ko kopīgu.

 

Jans Vilems van den Boss

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!