Renātes Kloviņas ilustrācija
 
Izglītība
04.09.2020

Tavs prāts ir ļoti, ļoti, ļoti noguris*

Komentē
30
Saglabā

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola".

Vai doma par dzīvi, kurā viss ir interesanti un viegli, jums šķiet radikāla?

Varbūt šādu dzīvi pašlaik dzīvo jūsu bērni, kuru patiesā un rotaļīgā interese par dzīvi ir dziedinoša pieredze arī jums kā vērotājam. Dziedinoša, bet nostalģiska?

Nesen uzzināju – lai dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi, ne no kā nav jāatsakās.

No jebkuras dzīves jebkurā amatā un vecumā var prasīt atrašanos plūsmā, klātbūtni un ķermeņa, emociju un pienākumu saplūšanu vienā harmoniskā procesā.

"Skarbo realitāti" un to, ka dzīvē nekas nenāk bez mokām un smaga darba, jums ir iestāstījis kapitālisms. Šī stāsta mērķis ir panākt, lai jūs strādātu smagāk un patērētu vairāk.

Kapitālisms mums atņem esamību.

Kurā brīdī visu ietverošais "būt" tiek pretnostatīts bailēm "nebūt nekam" kapitāla ražošanas struktūrās?   

Mana stāsta mērķis ir panākt, lai jūs tam pārstātu ticēt.

Trauksmes tehnoloģijas

Es pašlaik strādāju ar 13–18 gadus vecu radošu jauniešu grupu un galīgi nebiju gaidījusi sastapšanos ar pusaudžu trauksmi. Kad jautāju, kā iet, viņi mēdz būt uztraukušies, noguruši, viņiem sāp galva (priecājos vismaz, ka viņi nemelo, jo pieaugušo grupās lielākā daļa mēdz apgalvot, ka "iet labi").

Atskārtu, ka mums savā pieaugušo cilvēku dzīves iedomībā trūkst līdzjūtības pret to, kā ir būt skolēnam, kam patiesībā jāstrādā tikpat daudz, cik mums, tikai viņš par to nesaņem algu, plus jāšaubās, vai viņš kaut kam der un vai par kaut ko kļūs, un bieži vien arī jāatrodas netaisnīgās varas attiecībās. Cilvēku ievešana stresā un ikdienišķa iebiedēšana man kā izglītotājai riebjas vairāk par visu. Kad sāku pasniegt, apsolīju sev, ka visu vienmēr darīšu pilnīgi pretēji tam, kā skolā darīja ar mani.

Bailes no tā, kas varētu notikt, ja es neizpildīšu šo uzdevumu, apvienojumā ar disociāciju un mājasdarbu nepildīšanu, haosu praktiskajās lietās un dažkārt snobisku apmierinājumu par savas kognitīvās funkcijas pārākumu – galvenā emociju ainava manā izglītības pieredzē. Varbūt dažreiz jutu arī īstu interesi – literatūras stundās un politoloģijas kursā pie Jāņa Ikstena. Tomēr tās ir tikai dažas gaismas saliņas panikas un apjukuma jūrā.

Ticu, ka lielākajai daļai skolotāju nav mērķa radīt bērniem trauksmi. Es ceru, ka mūsdienās skolotāji vairs nepazemo bērnus ar uzvedības traucējumiem un mācīšanās grūtībām, kā tas notika pirms 30 gadiem manā sākumskolā. Ap to laiku es apņēmos kaut vai pārstrādāties un nomirt – bet darīt visu, lai nekad nenokļūtu tur, otrā pusē, kur tevi nostāda klases priekšā un par lielu uzjautrinājumu citiem bāž sejā tavu netīro burtnīcu un jautā, vai tev ir čuras galvā. Un vienlaikus es jutu sevī šīs pašdestruktīvās tendences un pārliecību, ka jebkurā brīdī arī varu nokļūt tur, otrā pusē. Es vienmēr zināju, ka esmu uz robežas.

Maijs joprojām ir mans nemīļākais mēnesis. Varbūt tāpēc, ka tas bieži ir bijis visādu ieskaišu, kontroldarbu, mūzikas skolas eksāmenu un neziņas laiks. Ievu smarža un spilgtais zaļums mani transportē atpakaļ negulēto nakšu, stindzinošo baiļu, panikas un haosa un trankvilizatoru miglā. Raugoties šodienas acīm, mans uztraukums vienmēr ir bijis neproporcionāls. Eksāmenus parasti nokārtoju labāk nekā citi, un, lai arī biju nekārtīga un tikai vidēji paklausīga, skolotāji pārsvarā bija labvēlīgi. No kā man bija tik drausmīgi bail? Un kā tas veidojis manas turpmākās joprojām diezgan slimīgās attiecības ar pienākumu un darbu?

Trauksmes stāvoklis smadzenēs, simpātiskās nervu sistēmas aktivācija jeb "cīnies vai bēdz" režīms mūsu mentālos un fiziskos resursus mobilizē uz tādu efektivitāti, kas patiesībā ir pāri mūsu spēkiem. Šādā stāvoklī nav iespējams veltīt uzmanību atpūtai, kopābūšanai vai emocionālajam līdzsvaram. Daba mums ir devusi šīs spējas, tomēr ilgstoša atrašanās šādā stāvoklī ir bīstama veselībai – tā ietekme uz gremošanas sistēmas problēmām, muskuļiem un iekaisuma procesiem vairs nav jāpierāda. Citādi ir ar kapitālismu: sagadīšanās vai sazvērestības teorija, bet cilvēki trauksmes stāvoklī ir izdevīgi kapitālismam. Pārstrādāšanās ļauj radīt vairāk vērtības un IKP, un to pavadošais izmisums, ko mums sūta novārtā pamestās būtības daļas, veido izdevīgus apstākļus, kuros veicināt stihisku patērnieciskumu. Vai jūs esat redzējuši kādu reklāmu, kur teikts, ka jums viss būs labi arī bez attiecīgā produkta iegādes?

Vispārējā izglītība, cik atceros, tikpat kā nevelta uzmanību pašregulācijai – prasmei, ko, manuprāt, vajadzētu apgūt pirms kļūšanas par pieaugušo un pirms kāds tevi ir sācis biedēt ar dzīves neizdošanos. Pašregulācija nozīmē prāta, emociju, ķermeņa, darba, atpūtas, sociālo vajadzību apzināšanos un līdzsvarošanu. Dzīve bez pašregulācijas īsti nav iespējama, un kultūrā ir populāri sevi "ārstēt" nevis līdzsvarojot, bet atsvarojot – ar alkoholu, sportu, atvaļinājumiem u.c., kas dažkārt ved pie vēl lielākas sevis disintegrācijas (darba "es" un atvaļinājuma "es"), kā arī pie disociācijas un atkarībām. Tā vietā, lai palīdzētu mums ar pašregulācijas prasmi laikā, kad mainās ķermenis un veidojas attiecības ar sabiedrību, mūs dresē ar atzīmju sistēmu, kas rada bailes un sociālo noslāņošanos: sekmīgie un paklausīgie kļūst par pārcensoņiem, sekmīgie un nepaklausīgie – par snobiem, tad vēl nesekmīgie un paklausīgie, nesekmīgie un nepaklausīgie... Daži pārdeg un izkrīt no sistēmas jau skolā, atsakoties sadarboties vai nonarkojoties, un arī tādā ziņā ir izdevīgi sistēmai – negatīvais piemērs ! Ir grūti prasīt, lai cilvēks, kas audzināts atzīmju sistēmā, savu paštēlu veidotu bez kvantitatīva vērtējuma atkarībā no derīguma kapitālistiskajai ražošanai.

Kad gāju sākumskolā, mana mamma vakaros strādāja speciālās izglītības internātos – ar vājredzīgiem un vājdzirdīgiem bērniem, kuriem nereti bija arī intelektuālās attīstības traucējumi. Dažkārt nebija, kur mūs atstāt, tāpēc mamma mūs ņēma līdzi uz darbu, kur varējām piedalīties vakara nodarbībās, paēst un spēlēties ar audzēkņiem. Šīs pēcpusdienas neredzīgo un nedzirdīgo bērnu zemēs manā atmiņā palikušas ar divējādām sajūtām – viena to tām ir aukstu smieklu vibrācija krūšukurvī, saprotot savu intelektuālo pārākumu – manī jau toreiz bija sētas snobisma sēklas (paldies pieaugušo ironijai par nesekmīgajiem). Un tajā pašā laikā – alkas būt vienai no viņiem – ārpus sarežģītās sociālās dinamikas, kas valdīja normālo bērnu skolā, vietā, kur tevi slavē par to, ka esi salicis kopā divus klucīšus. Varbūt tā bija pirmā reize, kad sajutu nostalģiju, kura bijusi pastāvīgi klātesoša manā dzīvē un ko pirmoreiz apzināti nodefinēju pēc Tomasa Manna "Burvju kalna" izlasīšanas: divu spēku pretdarbība – bailes no dzīves neizdošanās un vienlaikus nebeidzamas ilgas pēc tās.

Es kļuvu reizē par snobu un pārcensoni. It kā biju pret visu, bet vienlaikus gribēju parādīt, ka ir iespējams "gūt panākumus", arī rīkojoties pretēji noteikumiem. Mans darba stils vienmēr bija ilgstoša prokrastinācija un īsi, intensīvi hiperfokusa posmi ar "ģenialitātes" uzliesmojumiem – kognitīvās sistēmas pārslodzes režīmā, kas apvienojumā ar nemitīgiem pašpārmetumiem neizbēgami noveda pie nervu sistēmas traucējumiem. Ap 22 gadu vecumu es beidzot sāku "šķērsot robežu" un regulāri nokļuvu otrā pusē – pie tiem, kam čuras galvā.

Esmu bieži vērojusi, ka cilvēks darba tirgū nonāk kā pārcensonis: predisponēts pārstrādāties, izmantot katru iespēju justies nevērtīgam un atpūtai vai paša emocijām viņa pasaules uzskatā nav īstas vērtības. Diemžēl zinu arī uzņēmumus ar augstu darbinieku mainību, kas darbojas uz centīgu iesācēju pārstrādināšanas rēķina.

Es savu pirmo karjeru izvēlējos 12. klasē pēc principa – kā es gribētu būt redzama. Tolaik likās, ka visstilīgākā joma ir žurnālistika. Jautājums "kas mani interesē" bija saplūdis ar "kas man sanāk", es biju objekts bez subjekta, un man sanāca gandrīz viss, bet jo īpaši rakstīt un iebilst. "Gudrā bērna traģēdija", protams, ir fiktīva, nemāniet sevi ar to, jo pati perspektīva – darīt to, ko citi augstu vērtē – savā būtībā ir greiza un ved vienīgi prom no sevis.

Sāku strādāt žurnālistikā jau 19 gadu vecumā, vienlaikus studējot klātienē, bet retajos brīvbrīžos sevi graužot ar pašpārmetumiem – vajadzētu cītīgāk mācīties un vairāk strādāt. 22 gados mana nervu sistēma sāka uzrādīt klīniskas pazīmes, atklāju trankvilizatorus, pametu darbu un augstskolu, aizbraucu uz ASV, gulēšanu atmetu gandrīz pavisam, strādājot vienlaikus trijos darbos, vairākas reizes aizmigu, braucot ar riteni lejā no kalna, staigāju sadauzīta. Nepanesamās emocionālās, fiziskās un mentālās sāpes apvienojumā ar pārgurumu radīja teju psihedēliskus stāvokļus, kuros sāku rakstīt dzeju. Atgriezos, atkal visu mainīju, sāku strādāt nejēdzīgi garas stundas ļoti stilīgā reklāmas aģentūrā, vienlaikus daudz ballēties, kas izrietēja no kļūšanas par jauno literāti, un vēl centos pabeigt augstskolu. Bet atklājās, ka mans nevienmērīgi attīstītais – varbūt pat ne-neirotipiskais – prāts nav piemērots akadēmiskajam formātam. Bakalaura darbu man izdevās pabeigt tikai ar trešo piegājienu vēl pēc diviem nervu sabrukumiem. Tomēr es visu izdarīju – vienmēr esmu zinājusi, ka patiesībā esmu neuzvaramais kareivis!

Man ir prieks, ka mūsdienās arvien vairāk runā par "izdegšanas sindromu". Diemžēl tas joprojām tiek aplūkots kā personas problēma, slimība, nespēja, nevis kā zīme, ka varbūt kaut kas nav kārtībā ar sistēmu. Trauksme ir publiskais noslēpums – no tās cieš visi, bet domā, ka tā ir viņu personiskā vaina. Kamēr mēs to turpinām turēt noslēpumā, tā turpina barot kapitālismu – mēs cits citam neļaujam apstāties un turpinām ar saviem ķermeņiem ražot šo burvju degvielu, bez kuras kapitālisms nonīktu kā malduguns.

Kad man bija 33, es nolēmu no pilnīgi visa izstāties. Pametu labi apmaksātu darbu ārzemēs, pārvācos atpakaļ pie vecākiem un nolēmu paskatīties, kas notiks, ja nedarīšu neko. Vairs nebija spēka. Piepeši bija beigusies manas dzīves galvenā degviela – vēlme kaut ko sasniegt, nopelnīt, gūt atzinību un būt noderīgai. Iespējams, ka daudzu cilvēku dzīvē ap šo vecumu pienāk brīdis, kad tas, par ko tevi ciena un augstu vērtē, vairs nešķiet pietiekams iemesls kāpt ārā no gultas.

Man nebija plāna. Viss, kas kaut nedaudz atgādināja skolu, – ieraksts kalendārā, pienākums, solījums, nodošanas termiņš – rosināja vemšanas refleksu, un es turpināju visam teikt nē. Kaut kādā brīdī to sāku skatīt kā performanci – gads bez plāniem.

Tomēr negaidīti šis laiks sākās ar ļoti tumšu periodu – sauksim to par kapitālisma abstinenci. Pēc īsas eiforijas un prieka par to, ka beidzot var izgulēties, sākās diezgan nožēlojams stāvoklis: tikai tad sapratu, ka kopš sešu gadu vecuma man katru dienu kāds bija teicis, kur jābūt, kas jādara un kur mani vajag. Mana sistēma gaidīja ārēju pavēli, kuru varētu sabotēt, protestēt, bet beigās tomēr izpildīt. Es biju atkarīga.

Un tad, pēc sešiem mēnešiem attīrīšanās, pēkšņi vairs nebiju.

Pēkšņi bija klusums.

Kas ir mans saturs?

Kā dzīvot, ja pēkšņi vairs nekas uz tevi neattiecas?

Atgriešanās dabā

Vai tu atceries pirmsskolas vasaras, kad pašķīdis klīsti pa pļavu, vējš ar tevi runā un kokus un puķes tu uzlūko bijībā kā pieaugušos, jo zini, ka vēl esi tikai bērns un nesaproti, kā darbojas koks vai puķe. Atgriežoties mājās, izrādās, ka biji pazudusi, visi kliedz un tevi krata: kur tu tik ilgi biji un ko tu darīji, bet tu neko sakarīgu nevari atbildēt, jo laika nav un tu neko īpašu nedarīji, vienkārši biji. Tas pats vecums, kad labākais draugs var būt arī kaķis vai suns un pienākums, lineārais laiks, valoda, darbs un citas abstrakcijas vēl nešķiet realitātes pamatelementi.

Šis vecums, līdz 7, izrādās, ir arī laiks, kad visstraujāk notiek smadzeņu attīstība un visu organisma sistēmu mācīšanās – izglītības ātrums un intensitāte, kuru tev vairs savā dzīvē neizdosies sasniegt.

Fiziska kustība bija vienīgā lieta, par kuru spēju just patiesu interesi arī pēc savas fatālās izdegšanas, jo tā, īpaši improvizācijas deja, mani spēja transportēt bērnībai līdzīgos ārpuslaika un klātbūtnes stāvokļos. Tobrīd es sev vēl joprojām īpaši neuzticējos, tomēr bija sajūta, ka šī interese ir diezgan godīga un garīga – profesionālas dejotājas karjerai bija par vēlu, tātad – nekādu iespēju pārstrādāties un izdegt. Tas bija kaut kāds sauciens no bezvārdu esamības dzīlēm, varbūt no "dabas", kuram es sekoju, un aizbraucu uz skolu Somijas laukos studēt deju un somatiku.

Neuzticēšanās valodai – tostarp arī sev, kas lasa, raksta vai domā – manī bija sākusi augt jau agrāk, kad nolēmu vairs nebūt par dzejnieci vai rakstnieci un kļuvu par civildienesta ierēdni. Es jutu šo sfēru kā vienu no galvenajiem trauksmes avotiem un nedaudz kā melu zemi – šķita, ka cilvēki, kas labi raksta vai skaisti domā, neapzinās brīdi, kad valoda zaudē uzticību īstenībai un sāk ražot kognitīvu dekorāciju. Es vairs negribēju būt cilvēks, kas lasa vai raksta. Es vienkārši gribēju būt ķermenī.

Vienā no pirmajām nodarbībām improvizācijas pasniedzēja mums uzdeva jautājumu: "Kas tev liek turpināt deju?" – un šis jautājums sāka rekalibrāciju manās attiecībās ar izglītību un darbu. No mērķa būt noderīgam – uz mērķi saglabāt savu ieinteresētību. Improvizācija bija laba joma, ko studēt sevis iepazīšanai, jo tā ir neiecietīga pret dekorācijām un imitācijām. Tiklīdz zūd dejotāja ieinteresētība, zūd arī klātbūtnes kvalitāte un, pat ja deja turpinās, skatītāja interese izplēn. Savukārt interesi nav iespējams saglabāt bez godīguma pret savām emocijām, fizisko ķermeni, bez attiecībām ar citiem, tātad, bez nozīmīgas ieskatīšanās savu iekšējo procesu realitātē. "Ko es par sevi zinu?"

Tas, ko nebiju gaidījusi šajā procesā, – atgriezās atmiņas no laika, kad es vēl mācījos ar prieku. Atcerējos sajūtu, kā ir tad, kad vēl nav injicēts ne snobisms, ne trauksme – kad visa tava nesašķeltā būtība alkst iemācīties lasīt vai uzkāpt šajā kokā. Vai uzzināt, kur dzīvo pasaules indīgākā čūska – jo to vienkārši ir jauki zināt! Kad bija izbalojušas atmiņas par formālo izglītību, kad neviens no manis nekādu mācīšanos vairs neprasīja, es beidzot varēju godīgi pievērsties jautājumam par to, kas es esmu un kas mani interesē.

Mācīšanās kā dzīvība

Pieredzes anatomijas nodarbībās, pētot kustības pamatus un dažādu ķermeņa daļu integrāciju, mēs bieži skatījāmies video ar zīdaiņiem, vērojot, kā viņi, stihiski kustēdamies, attīsta savu prātu un ķermeni, veido vertikalitātei vajadzīgos muskuļus, satveršanas iemaņas un prasmi atbalstīties. Šo procesu motivē viņu dzīvības sistēmas iekšēja vēlme paplašināties – atrisināt kādu problēmu, iegūt jaunu prasmi. Mācīšanās ir dabisks process, kas piemīt visām dzīvības sistēmām un sabiedrībām – un pat pusdzīvībām, kā vīrusi.

Kā notiek mācīšanās? Tās pamatā ir neiroplasticitāte – smadzeņu spēja sevi pārorganizēt, radīt jaunus komunikatīvus savienojumus jeb paradumus, un tas var notikt, gan pateicoties treniņam, gan arī lai kompensētu bojājumus kādā citā smadzeņu daļā. Pētījumi ir apstiprinājuši, ka šis process ir anatomisks – mācoties smadzenes fiziski aug vai pārkārtojas. Visstraujāk tas notiek līdz 7 gadu vecumam, bet turpinās visas dzīves garumā. Mācīšanās ir viena no šūpuļa līdz kapam – jautājums: kāpēc līdz pirmsskolas vecumam tas ir saistīts ar prieku un patiesu interesi, bet vispārējā un augstākajā izglītībā – ar saspringumu un bailēm? Neizbēgami jānonāk pie secinājuma, ka tas ir kaut kā saistīts ar institūciju – varbūt ar tās rigiditāti un pašmērķīgumu, bet varbūt ar valsts vai kapitāla tirgus pasūtījumu.

Viens no somatiskās izglītības aizsācējiem Moše Feldenkraiss (20. gadsimta 50. gadi, viņš, iespējams, bija pirmais, kurš runāja par to, ka nav atšķirības starp fizisku un mentālu mācīšanos) uzskatīja, ka izglītības sistēma – ar tās viendimensionālo, autoritāro pieeju – var būt pat traucējoša, jo būtiska ir tikai pašizglītība – introspektīvs, fenomenoloģisks un subjektīvs process; uz pašizglītību jātiecas, neraugoties uz izglītību. Mācīšanās ir process, kas notiek studentā, un skolotājs var vienīgi censties radīt apstākļus, lai to atbalstītu. Feldenkraisam pieder arī viena no manām mīļākajām atziņām par valodu – valoda var maldināt, ka esat sapratuši kādu jaunu lietu, lai arī patiesībā esat tai vien atraduši jaunu vārdu.

Vēl viena doma, kas izriet no šīs pieejas, – lai arī mācīšanās apstākļus un mērķus mēs režisējam paši, mums nav pilnas kontroles pār mācīšanos. Mēs nevaram audzēt smadzenes ar gribu – to dara autonomā (no mūsu gribas neatkarīgā) nervu sistēma. Biheiviorālais neirozinātnieks Stefans Pordžess savā polivagālajā teorijā uzsver, ka mācīšanās var notikt vienīgi tādā nervu sistēmas stāvoklī, kad iespējama arī rotaļa, pilna emocionālā spektra pieredze un patīkama kopābūšana ar citiem – tas nav iespējams nedz "cīnies vai bēdz", ne pārāk "sastingsti un slēpies" režīmos. Šī vairs nav novērojumos un vērtībās balstīta mazliet ezoteriska konstruktīvistu izglītība (kā Valdorfa skola vai Montesori). Šī ir zinātne, kas saka – trauksmes un depresijas apstākļos mācīšanās nav anatomiski iespējama. Jautājums – ko es darīju visus skolas un augstskolas gadus? Un apbrīna: ka esmu kaut ko iemācījusies, neraugoties uz visu to.

Paralēli tradicionālajai uzvedības maiņas pedagoģijai, kuras centrā ir skolotājs, viela un mērķis ražot vēlamu bērna uzvedību, jau vismaz simts gadus pastāv arī konstruktīvistu mācīšanās pieejas – tur varētu likt arī somatisko transformācijas procesa pedagoģiju. Sākotnēji vairāk piederīgas garīgajam burbulim, šajā simtgadē tās sevi pilnveidojušas, pamatojušas un apstiprinājušas gan ar ietekmes pētījumiem, gan ar neirozinātnes atklājumiem. Transformācijas un procesa pedagoģiju mūsdienās plaši lieto sociālajā un pieaugušo izglītībā – tā ir vērsta uz prasmju un paradumu veidošanu, nevis uz informāciju; to centrā ir students, nevis pasniedzējs, un pārliecība, ka pasniedzējs studentam neko nevar iemācīt – students var vienīgi pats iemācīties. Ar pedagoga un grupas atbalstu students savu mācību procesu režisē pats, uzdodot jautājumus (ko es gribētu iemācīties, kā es to varētu izdarīt vieglāk) un beigās integrējot pieredzi: "Ko es no tā iemācījos?"

Atmoda sākas ar mani

Pieļauju, neesmu vienīgā, kas mācīšanās patieso dabu atklāja pieaugušā vecumā.

Jautājums par to, kāpēc notiek mūsu izolēšanās nesamērīgā kognitīvās funkcijas attīstībā un sevis sašķelšana prāta, emociju un fiziskajos parametros, pārsniedz izglītības jomu. Tas drīzāk ir jautājums par sabiedrības iekārtu un par antropocentrismu – kurš ir tas brīdis, kad mēs sākam visu, kas ir ap mums, uzlūkot kā neinteliģentāku par savām domām? Dzīvnieki ir mīļi, bet ne pārāk gudri, vējš ir jauks, bet vienkāršs; būt pie dabas ir skaisti, bet nebūtiski. Man liekas, brīdī, kad pārstājam uzticēties dabas viedumam, mēs pārstājam uzticēties arī paši sev.

Domātājs un epistemologs Gregorijs Beitsons, kura atziņām par prāta darbību ir liela ietekme uz jaunās pedagoģijas domāšanu, ap 1970. gadu teica, ka lielākā daļa problēmu pasaulē rodas no atšķirībām starp to, kā darbojas daba, un to, kā cilvēki domā.

Stāsts par izglītību, par laimi, nav beidzies. Politiskā cīņa turpinās, attīstās arī zinātne. Arvien plašākas kļūst posthumānistu un ekofeministu idejas, akadēmijā ienāk fenomenoloģiskas izpētes metodes, mainās arī pats kapitālisms: darba devēji sāk augstāk vērtēt vispārējās un sociālās prasmes, (soft skills), nevis akadēmiskās zināšanas. Pamanījuši, ka rotaļīgums un apzinātība var veicināt produktivitāti, daudzi uzņēmēji sāk atbalstīt savu darbinieku pašregulācijas centienus. Mēs sākam prasīt līdzjūtīgāku sabiedrību un organizācijas, kas integrē visus cilvēciskā stāvokļa aspektus, ne tikai produktivitāti.

Ir daudz iespēju pašam pārradīt tradicionālās izglītības radītās traumas – pašattīstība, apzinātība, koučings u.c. Šajā jomā ir daudz pārliecinošu, novatorisku piedāvājumu, piemēram, nevardarbīgā komunikācija, ilgtspējīga uzņēmējdarbība, holistiskās organizāciju teorijas un citas alternatīvas kapitālismam, patriarhātam un sevis ienīšanai. Pat tradicionālās izglītības metodikā (palasīju ES izglītības stratēģijas materiālus) ir diezgan daudz no konstruktīvistu pieejas, idejas par iekļaujošas sabiedrības veidošanu un skolēna atbalstīšanu viņa paša izziņas procesā – varu tikai cerēt, ka no metodikas līdz praksei būs tuvāk nekā no marksisma līdz komunismam.

Tomēr ir viena ļoti svarīga sastāvdaļa, lai šis process varētu sākties, un tā ir – pavērst acis pret sevi. Vislabāk ne spogulī, bet aizvērt acis un sajust sevi – kā ainavu, materiālu, procesu, paradumu kopu, dabas daļu, aģentūru, bezvārdu esamību, subjektu un objektu reizē. Aizspiest ausis, izraut un izsviest internalizētās kapitālisma definīcijas par sevi, pagriezt klusāk trauksmaino, seklo prāta darbību un pajautāt – ko es par sevi zinu?

Kad skolnieks ir gatavs, parādās skolotājs.

* To man šamaniskās dziedināšanas ceremonijā teica Papa Viktors no Peru.

Agnese Krivade

Agnese Krivade ir dzejniece un performanču māksliniece, kas strādā ar tekstu, kustību un somatiku. Interesējas par domāšanas un kustības attiecībām, tic pārmaiņām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
30

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!