Foto: Juris Justs, Riga street photography
 
Proza
02.06.2021

Taustiņi

Komentē
2
Saglabā

Cilvēki sestdienu naktīs pa centra ielām nēsājas kā jukuši, spolē savās mašīnās krustojumos, kliegdami brāžas kaut kur uz skrejriteņiem. Varētu domāt, ka šī pilsēta nesastāv no dažiem kvartāliem un pārdesmit ielām un tajā patiešām kaut kur notiek kas interesants. Es varētu tam noticēt, ja būtu, piemēram, tūrists, kurš ar pēdējo autobusu atbraucis uz centru no lidostas un noguris meklē savu nodegušo hosteli. Bet es te esmu jau gadiem ilgi un labi zinu, ka visa tā jezga ir tīrā fikcija. Cilvēki vienkārši skrien pa apli kā zirgi hipodromā, līdz nogurst un dodas mājup.

Man gribētos, lai tā nav. Lai viņi patiesībā dotos uz kaut kādiem nelegāliem džeza klubiem, kuros līdz pat rītausmai nosvīduši purinātos bībopa ritmos, dūmu mutuļu ieskauti viskija garaiņu saēstā pustumsā. Vai vēl labāk – uz nelegālajiem nakts teātriem. Tādiem, kur aktieriem no negulēšanas grims gabaliem birst no sejas kā apmetums, bet acis ar katru nākamo ainu mirdz aizvien spožāk. Katra kustība, katra replika un skatiens – viss kā uz naža asmens. Un elpu aizturējis klusums no skatītāju zāles. Vai arī viņi varētu doties uz nelegāliem nakts muzejiem – ekspozīcijas tiktu izrādītas pilnīgā tumsā, lai nepievērstu lieku uzmanību, un, lai tumsā netīšām nesaskrietos, katram kaklā būtu jāuzkar mazs zvaniņš.

Un tomēr. Šajā pilsētā ir arī pāris interesantas, savādas vietas. Piemēram, Viesturdārzs. Ar visu Triumfa arku un neciešami aizaugušo baseinu. Man vienmēr bijusi tāda sajūta, it kā tur ar mani būtu atgadījies kas neparasts, kaut gan nespēju atcerēties, kas tieši. Bezmērķīgu pastaigu laikā atkal un atkal attopos, soļojot parka virzienā. It kā mani turp dzītu cerība beidzot atcerēties. Kādu laiku es dzīvoju turpat blakus. Iepriekš tajā dzīvoklī mita Marts, un kādu vakaru, kad ciemojos pie viņa, ieminējos, ka meklēju jaunu dzīvesvietu. Viņš piedāvāja pārvākties uz turieni, jo arī pats bija nolēmis drīzumā pārcelties. Izvācoties viņš atstāja man īres naudu par pēdējo mēnesi, lai atdodu saimniecei. "Naudu es nolikšu uz klavierēm," viņš teica, "uz katras pilnās oktāvas būs pa banknotei."

Tagad par to domājot, es uzreiz atceros kādu vakaru vēl daudz, daudz senāk – pie sintezatora neuzmanīgi atstāta degoša svece, uz taustiņiem Kunderas "Nepanesamais esības vieglums", es steidzīgi dodos prom, mani kaut kur gaida piesnigušā pilsētā pie jūras. Tajā ir kaut kāds simbolisms, kuru nespēju atkost – lūk, es stāvu, atgriezies ap rīta pusi, un mulsi skatos uz pārogļotajām grāmatas lapaspusēm, uz taustiņiem, kuri liesmās kusuši, stiepjoties pār galda malu kā Dalī pulksteņi. Paiet gadi, vesels lērums gadu, bet es, lūk, atkal (un atkal) nez kāpēc atminos šo mirkli. Kā bērnībā neatrisinātu rēbusu vai pārāk spilgtu un neizprotamu pēcpusdienas sapni, pēc kura tu pamosties augusta vidū, slapju pieri ilgi sastindzis veries griestos, klausies savas sirds dārdos un mēģini saprast, kā tieši esi saistīts ar visu šeit notiekošo.

Vai arī – tas blakus mājas kāpņutelpas logs pretī virtuvei dzīvoklī, kurā viņa dzīvoja laikā, kad iepazināmies. Tikai neliels, spilgti apgaismots kāpņu fragments, kuru redzēju ikreiz, kad ciemojos pie viņas. Mani tas nelika mierā, es neskaitāmas reizes vakaros sastindzis vēroju to, stāvot pie loga, gruzdošu cigareti pirkstos. It kā tur, tajā pretējā logā būtu jānotiek kam svarīgam, ar mani tieši saistītam. Būs jau pagājuši gadi trīs, kopš neesmu tur bijis, bet joprojām atceros šo logu – tā gaišais kvadrāts ar neregulāriem intervāliem projicējas manā atmiņā, atrod mani sapņos, un es turpinu gaidīt.

Bet tajā dzīvoklī pie parka es nodzīvoju neilgi. Uzreiz pēc tam, kad Marts izvācās, tajā sāka notikt visāda veida nejēdzības, un drīz tas jau sāka atgādināt dzīvokli Dārza ielā 302-bis. Es biju sameklējis dzīvokļa biedru, lai nevajadzētu maksāt par visu vienam. Tas bija patiešām lādzīgs čalis, tikai viņš gandrīz uzreiz pamanījās palikt bez darba, un virtuvē sākās nebeidzami oktoberfesti. Mūs bez mitas nāca terorizēt kaimiņš – būdīgs bandītiska paskata onkulis, kuram nepatika, ka cigarešu smaka no dzīvokļa jūtama kopējā priekšnamā. Pats gan viņš uzskatīja par pašsaprotamu tajā pašā priekšnamā plkst. divos naktī ar fleksi zāģēt metāla caurules. Visu laiku kaut kas atgadījās, visu laiku kaut kas gāja greizi.

Kādu rītu es nespēju atslēgt pagalma vārtus – atslēga jau pirms tam bieži iestrēga, bet torīt vienkārši vairs nedarbojās. Es ļoti steidzos uz darbu un pat nopriecājos, kad piebrauca apsardzes mašīna un atslēdza vārtus. "Paldies, puiši," es teicu un steidzos viņiem garām, bet tiku nogāzts no kājām un ievilkts atpakaļ pagalmā. Kaut kur mājā bija nostrādājusi signalizācija, un viņi bija noturējuši mani par neveiksmīgu zaglēnu. "Atslēdziņu slikti pievīlēji vārtiem?!" viņi šņāca, laužot man rokas. Citu rītu, atgriezies mājās, es kā Dalī pulksteņus virtuvē atradu izkusušas krāsniņas paliekas. Kāds bija ielicis cepties maizītes un atstājis uz stundām desmit. Virtuve bija sodrēju noklāta melna, priekšnamā auroja no dūmiem sajēgu zaudējušais kaimiņš. Mans dzīvokļa biedrs vēlāk, filozofiski šūpojot kājas un tempjot baltvīnu no pudeles, apgalvoja, ka maizītes cepties biju atstājis es pats. Nevienu dzelžainu argumentu aizstāvībai toreiz neatradu. Pāris naktis vēlāk pagalmā aizdegās nervozā kaimiņa automašīna. Es sēdēju uz palodzes, pīpēju, vēroju visu to kņadu un sapratu, ka ir laiks kravāt mantas, kamēr nav atgadījies vēl kaut kas.

Cilvēki varētu rīkot nelegālus dzejas lasījumus naktīs Viestura dārzā, vēlāk nelegāli skūpstīties zem arkas. Viņiem tāpat kaut kur jātiekas, lai bezcerīgi iemīlētos, pat ja nakts veikals "Mednis" tiešām vairs nestrādā. Un tas tiešām nestrādā – es jau reiz naktī braucu turp ar taksi. Trakoju un kliedzu, secinot, ka tas ir ciet. Pat ielīdu tajā vecā dzīvokļa pagalmā turpat blakus, vienkārši atspiežot nelaimīgos vārtus, – es jau sen spēju izspraukties caur grāmatas lapaspusēm – un vēlāk ilgi stāvēju parkā pie baseina. Tas nestrādā.

Viss, kas tiek darīts bez, viss, ko dara cilvēki, kuri īstenībā nevienu nemīl, – tas ir tik ļoti otršķirīgs un patapināts. Kā skolas sienasavīze, kuru neviens nevēlas izdot. Kā dāvanas kaut kādam nekad neredzētam radiniekam. Kā uz nerviem krītoša kaimiņa automašīna pagalmā. Bet viss būs labi, protams.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!