Publicitātes attēls
 
Kino
09.07.2021

Tas raksts par "Draugu" atkaltikšanos

Komentē
4
Saglabā

Seriālu "Draugi" atceros kopš bērnības. To rādīja kāds no Latvijas televīzijas kanāliem (kā ierasts, ar pieklājīgu novēlošanos), un mani šis seriāls BESĪJA. Man šķita, ka tas nav smieklīgs, ka visiem varoņiem ir tizlas drēbes (man gan laikam būtu vajadzējis paskatīties spogulī, pirms mētāties ar šādiem skaļiem apvainojumiem) un ka Fēbe ir kaitinoša. Šie ir iemesli, kāpēc pusaudzības uzskatus nevajag uzskatīt par permanentiem. Jo es vairs nepiekrītu NEVIENAM no šiem tīniskajiem apgalvojumiem.

Šīgada 27. maijā kanāls "HBO Max" piepildīja ļoti daudzu cilvēku sapni, translējot "Draugu" atkaltikšanās īpašo sēriju teju divu stundu garumā. Kopš pēdējās sērijas iznākšanas pagājis 17 gadu, un šis reunion tika gaidīts ļoti ilgi. Jāteic, ka populāru seriālu atjaunošana ne vienmēr ir laba ideja – es patiesībā teiktu, ka tā gandrīz nekad nav laba ideja. Piemēram, 2019. gadā iznāca "BH90210" – "Beverlihilzas 90210" turpinājums, kas izdzīvoja vien sešas sērijas, pirms tika atcelts. Lai arī populāro aktieru mēģinājumi pasmieties pašiem par sevi un saviem varoņiem bija uzteicami, "BH90210" vairāk atgādināja ļoti skumju veidu, kādā Torija Spelinga mēģina atbrīvoties no saviem milzīgajiem nodokļu parādiem. Salīdzinoši veiksmīgāks bija 2020. gadā iznākušais 4 sēriju turpinājums populārajam seriālam "Gilmoru meitenes". Taču arī šī atkaltikšanās ar iemīļotajiem varoņiem nesa līdzi krietnu devu vilšanās. Ja 2007. gadā "Gilmoru meitenes" beidzās ar iedvesmojošu girl power vēstījumu un lika domāt, ka Roriju Gilmori gaida spoža nākotne, tad "Gilmoru meitenes: gads dzīvē" šo ilūziju sagrāva.

Tāpēc jāuzteic seriāla "Draugi" veidotāju Deivida Kreina un Martas Kaufmanes stingrā nostāja, ka nekāda turpinājuma nebūs. Lai kā gribētos redzēt, kā Reičela, Ross, Monika, Čendlers, Fēbe un Džoijs dzīvo tagad, veidotāji uzsver, ka pabeiguši seriālu tā, lai visi varoņi būtu "labā vietā" savā dzīvē. Tā teikt – visi gali ūdenī. Tādējādi jebkāda turpinājuma vai "Draugu" pilnmetrāžas filmas veidošana nozīmētu, ka šis balanss jāizjauc. Jo neviens nevēlas skatīties to, kā seši varoņi vienkārši dzīvo nost, cepuri kuldami. Turklāt, kā pierādījis cits leģendārs seriāls "Sekss un lielpilsēta", labs seriāls vēl negarantē labu filmu.

Tādēļ" Draugu" īpašā atkaltikšanās sērija ir tieši tas, ko sola nosaukums – visi aktieri satiekas vēlreiz un dalās atmiņās. Netiek uzspiesti kaut kādi jauni sižeta pavērsieni, kā arī – paldies Dievam – vecuma un botoksa izmainītās zvaigznes nemēģina iekāpt savās jaunības kurpēs. Lai arī aktieri brīžiem izspēlē fragmentus no populārākajām sērijām, tā drīzāk ir nostalģiska paklanīšanās kaismīgākajiem faniem. Kaut gan neko šokējošu un skandalozu no īpašās atkaltikšanās sērijas gaidīt nevajadzētu, tā ir aizkustinoša, un asaru ir daudz. Šķiet, ka tā ir dāvana, ko seriāla veidotāji pasniedz pandēmijas nomocītajai pasaulei – sak, esam pelnījuši arī kaut ko labu! Protams, ka atsauksmes par šo īpašo notikumu ir ļoti dažādas – sākot no "aizkustinoši" un "tas, ko mums visiem vajadzēja" līdz "banāli" un "lieki". Taču vai tas ir svarīgi? Ne pārāk. Galvenais, ka mēs redzējām, kā visi seši "draugi" atkal satiekas Monikas dzīvoklī un kopā jauki pavada laiku. Jo tas ir tas, kas šo seriālu padarīja par tādu fenomenu – aktieru savstarpējā ķīmija un naratīva pabeigtība. Kā jau ar visiem iemīļotajiem seriāliem, kurus kārojas skatīties atkal un atkal, svarīgākais ir drošības un māju sajūta, ko tie rada. Gluži kā "komforta ēdieni" tie liek justies labi un nesagādā negaidītus, nepatīkamus pārsteigumus, jo mēs zinām, ka beigās taču viss ir labi!

"Draugu" pirmā sērija iznāca 1994. gada 22. septembrī. Sākotnējais projekta nosaukums bija "Bezmiega kafejnīca", un bija paredzēts, ka visa darbība lielākoties norisināsies "Central Perk" kafejnīcā. Taču, attīstot ideju, Kreins un Kaufmane nolēma sevi nepiesaistīt tikai vienai lokācijai. Iedvesmas avots bija pašu seriāla veidotāju un viņu draugu jaunība Ņujorkā, un pamata "pičs" – laiks, kad draugi ir tava ģimene. Sākotnēji neviens nedomāja, ka seriāls būs sevišķi veiksmīgs – tajā nebija viena galvenā varoņa un neviens no aktieriem nebija slavens. Taču, kā izrādījās, Kreins un Kaufmane bija atraduši jaunu auditorijas nišu, kurai nebija "sava" seriāla, – divdesmitgadniekus, kuri tikko sākuši savu patstāvīgo pieaugušo dzīvi un kurus neuzrunā bagātnieku jauniešu drāmas "Beverlihilzas" stilā.

Seriāla veiksmes atslēgas ir gan asprātīgais scenārijs un dialogi, gan lieliskā aktieru atlase. Par ilgo un sarežģīto aktieru meklēšanas procesu "Draugu" atkaltikšanās sērijā var uzzināt daudz – piemēram, izrādās, ka Deivids Švimmers (Ross) ir vienīgais aktieris, par kuru Kreins un Kaufmane bija pārliecināti jau scenārija rakstīšanas procesā. Turklāt Švimmeru nācies krietni pierunāt, jo tajā brīdī aktieris bija nolēmis atmest ar roku televīzijai un atgriezties uz teātra skatuves Čikāgā. Tikmēr Dženifera Anistone jau spēlēja citā seriālā – "Kaut kā tikt galā" ("Muddling through"), un "Draugu" veidotāji uzņēmās lielu risku, uzfilmējot sešas sērijas ar Anistones Reičelu, jo nebija zināms, kurš projekts uzvarēs cīņā par aktrisi. Pati Anistone stāsta, ka viņai tik ļoti patikusi "Draugu" komanda un scenārijs, ka viņa gājusi lūgties, lai viņu atbrīvo no lomas "Kaut kā tikt galā", kur teikuši, ka "Draugi" nekad viņai neatnesīs panākumus. Savā ziņā visi aktieri bija līdzīgās pozīcijās kā viņu atveidotie varoņi – jauni, savas dzīves sākumā, ar neskaidrām nākotnes aprisēm un bez īpaši veiksmīgas karjeras. Bet tas mainījās jau pirmajā gadā, kad "Draugi" sāka gūt plašus panākumus. Aktieru ansamblis kļuva par populārāko pasaulē, un nevienam no viņiem nav bijis slavenākas lomas par to, ko viņi nospēlēja "Draugos". Protams, Dženifera Anistone kļuva par pazīstamāko no sešiem, bet arī viņa joprojām ir un vienmēr paliks Reičela.

Kopš 1994. gada pasaule ir krietni mainījusies (cik oriģināls novērojums!), un arī "Draugiem" jāsaskaras ar to, ka šis seriāls tiek pārvērtēts, pārlūkots un kritizēts, daudzviet saskatot problemātiskas tendences, kas bija raksturīgas deviņdesmito gadu televīzijas seriāliem – īpaši komēdijām. Protams, to rakstot, es jau dzirdu galvā Džo Rogana balsi, kurš, dzerot visīti un kūpinot cigāru, sāk zūdīties par to, ka mūsdienās "problemātisks" ir viss. Bet mēs nevaram iebāzt galvu smiltīs un skatīties uz visu pagājušo desmitgažu popkultūru kā iekonservētu laikā. Jā, "Draugi" ir lielisks seriāls, bet tajā ir gana daudz diskutablu aspektu, kas raksturo "tā laika produktus". Par šo jautājumu aizraujoši un padziļināti  rakstījusi kultūras žurnāliste un pētniece Kelsija Millere, kurai pat iznākusi grāmata “I’ll Be There for You: The One about "Friends"". Tā kā neuzskatu, ka varēšu par "Draugiem" uzrakstīt precīzāk, nekā to ir darījusi Millere, iesaku izlasīt autores rakstu portālā "Vox", kas bija veltīts "Draugu" pirmizrādes 25. gadadienai [1]. Bet tiem, kuriem lasīt slinkums, iezīmēšu pāris jautājumus, par kuriem raksta Millere.

Pirmais, kas krīt acīs, skatoties "Draugus" mūsdienās, ir tas, cik baltādains ir šis seriāls. Visi galvenie varoņi un lielākoties arī viņu partneri ir baltādaini. Atskaitot divas Rosa draudzenes – Džūliju un Čārliju. Un Čārlija – pirmā afroamerikāniete" Draugu" universā, kurai bija nozīmīga loma – parādījās tikai 2003. gadā. Protams, var iebilst, ka Kreins un Kaufmane ir baltādaini amerikāņi, kas raksta par savu pieredzi, taču, zinot, cik liela ietekme televīzijas seriāliem ir  sabiedriskās domas veidošanā, "Draugi" varēja iet laikam pa priekšu, nevis tam līdzi. Taču šī tiešām ir populāro seriālu tendence deviņdesmito–divtūkstošo gadu mijā. Līdzīga situācija ir arī citā tā laika kulta seriālā "Bafija pret vampīriem" (1997–2003), kur pirmais nozīmīgais afroamerikāņu varonis – direktors Vuds – arī parādās tikai 2003. gadā.

Otrs jautājums ir "Draugu" attieksme pret homoseksualitāti. Ņemot vērā, ka jau pirmajā sērijā uzzinām to, ka Rosu pametusi viņa sieva Kerola, kura "izrādījusies lesbiete", seriāls ir pilns ar visai truliem "geju jokiem". Savā ziņā, protams, svarīgs reprezentācijas sasniegums ir tas, ka seriālā parādās lesbiešu pāris Kerola un Sūzena, un otrās sezonas 11. sērija ("Tā ar lesbiešu kāzām") ir viena no visvairāk skatītajām "Draugu" epizodēm. Tai pašā laikā seriāla veidotāji, baidoties no sabiedrības reakcijas, sērijā neparādīja skūpstu starp divām sievietēm. Ironiskā kārtā nekāda "sabiedrības sašutuma" nebija, kārtējo reizi pierādot, ka skatītāji bieži vien ir daudz pieņemošāki, nekā domā producenti. Taču jāņem vērā, ka šī sērija iznāca 1996. gadā, kad televīzijas ekrānos redzēt divu sieviešu skūpstu bija šokējoši. Ja atkal salīdzinu ar savu (kā nojaušat) mīļāko seriālu "Bafija pret vampīriem", pirmais skūpsts starp Vilovu un Taru notika 2001. gadā sērijā "Ķermenis", un tas bija MILZĪGS notikums, kas mainīja televīzijas vēsturi.

Taču problemātiskāks jautājums par Kerolas un Sūzenas attiecību atveidojumu ir daudzie "geju joki", kuri rada iespaidu, ka vīrieša dzīvē nav šausmīgāka notikuma kā tas, ka viņu notur par homoseksuālu. Šī tendence ir izteikta deviņdesmito gadu kino un televīzijā. Arī "Bafijā" ir gana daudz "asprātīgu" joku par to, ka "ha, ha, tu izturies kā gejs, lol". Tai pašā laikā vēlos akcentēt, ka mans heteroseksuālas baltās sievietes viedoklis par to, kas ir un kas nav aizskarošs rasu un seksuālās orientācijas jautājumos, nav svarīgs. Un, gan skatoties "Draugu" atkaltikšanās sēriju, gan lasot par to, kāpēc šis seriāls ir tik populārs, daudzviet figurē stāsti, ka tas palīdzējis cīnīties ar vientulību un depresiju arī homoseksuāliem jauniešiem.

Tāpat es neuzskatu, ka man jāstāsta, cik transfobisks ir Čendlera tēva tēls. Kelsija Millere norāda, ka viņa par šo jautājumu runājusi ar rakstnieci un transpersonu Meju Rūdu un Rūda teikusi, ka Čendlera tēvs tajā brīdī ir bijis "labāk nekā nekas".

Taču jautājums, par kuru es TOTĀLI varu rakstīt, ir "resnās Monikas" problēma. Gatavojoties savas filmas "Tizlenes" uzņemšanai, es daudz skatījos deviņdesmito un divtūkstošo gadu filmas un seriālus, kā arī lasīju savas pusaudžu gadu dienasgrāmatas. Un arvien skaudrāk sāku apjaust, ka televīzijas un kino ekrānos bija redzamas tikai tievas meitenes un sievietes. Tāpēc, protams, visus pusaudžu gadus pavadīju smagos kompleksos par lieko svaru un biju pārliecināta, ka tādas meitenes kā es nekad neparādīsies kino. Vai esat gatavi vēl vienam salīdzinājumam ar "Bafiju pret vampīriem"? Nē? Man ļoti žēl, jo – aiziet! Kad seriāla ceturtajā sezonā parādījās Tara, biju šokā. Vai viņa bija resna? Nē. Bet viņa nebija XS izmēra sieviete kā visas pārējās seriāla varones. Nesenā sarunā ar skolasbiedrenēm mana draudzene teica: "Man tas bija vēl lielāks notikums nekā tas, ka viņa bija lesbiete!" Tara man parādīja, ka eksistē arī citas ķermeņa formas un es varbūt neesmu krople, kas nav pelnījusi eksistēt. Un jā, pusaudžu vecumā tas ir ļoti svarīgi, jo popkultūrai dzīvē ir milzīga ietekme.

Taču "Draugos" Monikas tēls man kā apaļīgai pusaudzei signalizēja ko pavisam citu. Pirmkārt, Kortnija Koksa (jo īpaši pirmajā sezonā) ir acīmredzami vistievākā no visām trim aktrisēm, un fakts, ka viņa pusaudžu gados bija resna, ir avots dažādiem jokiem. Mēs redzam, ka beidzot viņai dzīvē viss ir labi, jo viņa ir tieva. Tas, kā Monika notievējusi, ir baltiem diegiem šūts stāsts – viņa salauza žokli un nevarēja vairs ēst. Tiek minēta "resno nometne", bet arī tā nav bijusi glābiņš "rijīgajai Monikai". Seriāla gaitā "tievā Monika" pārlieku neievēro diētu (lai arī vienā sērijā viņa saka: "Nekad neļauj savai iekšējai resnajai meitenei ēst!"), īpaši nesporto (atskaitot dažas sērijas – piemēram, "Tā, kurā Ross uzzina", kurā Monika liek Čendleram sportot vājprātīgos daudzumos), viņa ir pavāre un viņas dzīvē joprojām svarīga vieta ir ēdienam. Patiesībā Monikas "veselīgais dzīvesveids" tiek iezīmēts vārdiski, bet vizuāli redzam viņu regulāri ēdam kūkas, saldējumu un cepumus. Protams, atskaitot viņas "Ahilleja papēdi" – "Mint treasures" cepumus. Tādējādi Monika man kļuva par tādu kā neveselīgu ideālu, radot iespaidu, ka varbūt pēc pusaudžu gadiem iespējams maģiski iegūt modeles cienīgu ķermeni! Protams, ka "resnuma kaunināšana" (jeb fat-shaming) ir kārtējais karstais temats. Un jau atkal dzirdu galvā Džo Rogana balsi, kas vārās par to, cik "resnuma kaunināšana" ir veselīga un ka viņam tā daudzreiz palīdzējusi atgūt formu. Katru reizi, kad Rogans par to runā, iedomājos: kas notiktu, ja viņa meitas pusaudžu vecumā kļūtu apaļīgas? Vai viņš sāktu meitenes  saukāt par tusnēm un resnulēm, lai viņām "palīdzētu"?

Par "resno Moniku" rakstīts daudz, un, lai cik problemātisks būtu šis tēls, arī man kā apaļīgai tīnei tajā brīdī šķita, ka "labāk tā nekā nekā". Jo patiesībā pusaugu Monika vienmēr ir priecīga, viņai patīk dejot, ēst kūkas un viņa Reičelai ir ļoti laba draudzene. Tas, ka ar viņu kaut kas nav "pareizi", nāk no apkārtējiem – viņi nav mierā ar Monikas apmēriem. Un savā ziņā tas vairāk pasaka par sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par to, kas ir "skaista sieviete", jo tā jau ir – labāk izsalkusi un nelaimīga nekā resna un laimīga, vai ne?

Varētu rakstīt vēl daudz – par to, ka manas pusaudzības ideālais puisis Ross šobrīd šķiet neizturams čīkstulis un tipisks nice guy stereotips. Par to, ka Džoija un Reičelas romāns bija, iespējams, lielākā kļūda televīzijas vēsturē. Taču ziniet – nekas no tā nav svarīgi. Jo, mēģinot saņemties šim rakstam (kas nebija viegli, jo šobrīd ir atvērtas terases un ārā vasara), es nolēmu, ka iedvesmai jānoskatās arī pirmā "Draugu" sērija. Un attapos "Netflix", jau spiežot pogu "Next episode", līdz pie trešās sērijas nācās sevi fiziski atturēt. (Tiesa, esmu tikpat vāja kā Monika "Mint treasures" cepumu priekšā un nu jau esmu 5. sezonas vidū…) Lai arī esmu "Draugus" redzējusi trīs vai četras reizes, joprojām smejos par jau zināmajiem jokiem un priecājos par meistarīgo scenāriju un aktieru komiķu talantu. Jāpiekrīt aktierim Kitam Haringtonam, kurš "Draugu" atkaltikšanās sērijā īpaši izceļ sešotnes izcilās spējas fiziskās komēdijas lauciņā.

Turklāt visi seši varoņi ir tik dažādi, bet arī ļoti simpātiski. Pat ar savām kaitinošajām īpašībām. Un jā, arī es pirmo reizi no sirds iemīlējos "Draugos" periodā, kad man bija vientuļi. Es biju pārvākusies uz citu valsti, kur man vēl nebija ne draugu, ne darba. Es sēdēju savā īrētajā istabiņā Berlīnē, dzēru lēto "Lidl" sarkanvīnu un nejutos vientuļa, jo ar mani kopā bija Reičela, Ross, Monika, Čendlers, Fēbe un Džoijs. Un par to es viņiem būšu vienmēr pateicīga, jo drīz pēc tam arī es Berlīnē satiku savus draugus.


[1] https://www.vox.com/culture/2019/9/20/20875107/friends-25th-anniversary-polarizing-legacy-homophobia

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!