Attēlā - Rainis Jūrmalā.
 
Sarunas
24.04.2015

Tas, ko varam zināt par Raini

Komentē
3
Saglabā

Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, literatūrzinātnieks Gunārs Bībers ir viena no lielākajām autoritātēm Raiņa pētniecībā, tāpēc vērsāmies tieši pie viņa, lai mēģinātu noskaidrot, kas ir tas, ko mēs zinām, un tas, ko mēs nezinām par Raini. Jautājumus uzdeva Ilmārs Šlāpins.

Daudzus savus agrāko laiku elkus esam pārvērtējuši, aizmirsuši vai pieradinājuši. Ko Rainis nozīmē latviešu tautai 21. gadsimta sākumā?

Raini var mīlēt kā ideālu, sapni, kā kalna virsotni, uz kuru gribas tiekties. Un Raini var mīlēt kā sava gara attīstībai nepieciešamu vērtību. Tad nepieciešams laiks, griba un spēks sākt sarunu ar Raini. Bet dialogi nav tikai Raiņa uzklausīšana, aforismu lasīšana un citēšana (pasarg' Dievs!), tā ir domu apmaiņa ar dzejnieku. Tātad domām ir jābūt un ir jāgrib tās aizstāvēt. Tad šajā domu apmaiņā varam gan Rainim tuvināties, gan arī no viņa attālināties. Abos gadījumos dialogs būs bijis auglīgs, jo Rainis kaut ko ir vai nu apstiprinājis, vai noliedzis arī mūsu uzskatos.

Mums bieži ir nepieciešams vai varbūt pat ir veselīgi paskatīties uz savām vērtībām no malas. Kāds izskatās Rainis pasaules literatūras kontekstā?

Izcila Eiropas literatūras apzināšana ir ļāvusi Rainim būtiski paplašināt latviešu literatūras garīgo dimensiju. Tieši Rainis latviešu mākslā ienes faustisko gara dzīves attīstības ideju. Raiņa gars attīstās bināro opozīciju sadursmē. Viņš pretstatos uztver gan laika plūdumu – pagātni, tagadni, nākotni –, gan dzīvību un nāvi, gan dabu, darbu, mīlestību. Dzejnieka liriskais Es ir reizē nemainīgais pirmsākums, bet apliecina sevi nemitīgā maiņā, dzīve ir reizē realitāte un sapnis, darbs ir cilvēka būtības izteicējs un iekšējās neapmierinātības avots, daba gan saplūst ar dvēseli, gan attālina no sabiedrības, mīla alkst ziedoties, bet nesaņem pretmīlu, sāpes gan padziļina, gan posta dvēseli. Nāve iznīcina dzīvību, bet reizē apliecina padarītā darba nemirstību.

Rainis gribēja tautai galīgās domāšanas vietā mācīt mūžīgo attīstības ideju. Rainis tomēr diezin vai spēja tautai iemācīt pārvarēt galīgo domāšanu, kas katru vielu spēja "galībā vien tik jēgt". Tautas galīgā domāšana izpaudās prasīgā jautājumā "Kas man par to būs?", bet Rainis uzskatīja, ka cilvēka darba rezultāts vispirms dod labumu citiem, ne viņam pašam. Savu sarežģītāko dzejoļu krājumu "Gals un sākums"  dzejnieks veltīja pamatšķirai. Fricis Bārda gan ironiski jautāja – vai tiešām dzejnieks tic, ka pamatšķirai jelkad būs nepieciešams "Gals un sākums"? Atbildes pagaidām nav.

Pastāv uzskats, ka nacionālā māksla sasniedz garīgu pilngadību tad, kad tā sasniedz traģisko dimensiju. Traģiskā konflikta būtība ir tā, ka augstākā ideja (Rainim un Aspazijai tā ir tautas brīvības, gara brīvības ideja) tiek salīdzināta ar dzīvības vērtību. Un varonis ir spējīgs dzīvību upurēt idejas vārdā. Rainis ar lielu māksliniecisku spēku mākslā kopj tautas varoņgaru, kas skan jau folklorā: "Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi" un Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis".

Lai izteiktu traģiskā varoņa domas vērienu un galēji intensīvo pārdzīvojumu, ir būtiski visos elementos jāmaina latviešu literatūrā ierastās reālistiskās drāmas struktūra – laiks, telpa, tēla atklāsme jāveido daudz augstākā nosacītības pakāpē.

Rainis daudz ņēma no Eiropas literatūras. Ne kā padevīgs un paklausīgs skolēns, bet kā Eiropas dižgariem līdzvērtīgs, kritiski domājošs sarunu biedrs. Viņš arī Šekspīru uzskatīja par  pārspējamu pretinieku.

Neatbildēts paliek jautājums, ko Eiropa ir saņēmusi no Raiņa.

Simt piecdesmit gadu jubileja ir labs brīdis, lai mēģinātu sakārtot savas zināšanas par kādu vēsturisku personību. Ko mēs par Raini nezinām vai esam aizmirsuši?

Katra cilvēka, kur nu vēl mākslinieka, iekšējā pasaulē ir daudz noslēpumu, par kuriem varam izteikt nekad īsti neizzināmus minējumus. Vistuvāk Raiņa lielajām dvēseles mīklām laikam pietuvina viņa luga "Spēlēju, dancoju". Te visvairāk jūtam gara atbrīvošanos no politiska un ētiska angažementa.

Ja runājam par izzināmo Raini, tad sabiedrības un Raiņa pētnieku uzmanības centrā ir dzejnieka politisko uzskatu visai sarežģītā attīstība un ētiskie uzskati – gan bieži šķietami aksiomātisko aforismu līmenī. Mazāka uzmanība pievērsta viņa mākslas estētiskajām vērtībām, viņa radītajai pārbagātajai skaistuma pasaulei. Arī Spīdola "Ugunī un naktī" uz brīdi ir gatava atteikties no savas patriotiskās vēsturiskās misijas, lai nogrimtu skaistuma pasaulē. Kā tiek veidota šī bagātība?

Te būtu vietā runāt par tradicionālu un novatorisku simbolu bagātību. Cik daudznozīmīgi Raiņa mākslā ir saules, mēness, čūskas simboli!

Šķiet, latviešu dzejā līdz tam neierasta ir viņa dzejā vērojamā sinestēzija, kad tēlu radīšanā notiek uztverto sajūtu mijiedarbība. Dzejoļu krājumā "Gals un sākums" dvēseles ritums – projām, garām, cauri, vidū, līdzi – saplūst ar dvēseles stāvokļiem – prieku, mīlu, šaubām, vientulību –, kas savukārt konkretizējas redzes tēlos – ražas, lapu, rožu, ērkšķu, čūsku, zvaigžņu vainagos, bet tiem atbilst balsis – vēja kokles, lakstīgalas, dūjas un klusuma –, bet balsis iekrāsojas dažādās krāsās – oranžā, zeltainā, zaļā, zilā, violetā. Šī dzeja vienlaikus iedarbina visas lasītāja sajūtas.

Apbrīnojama ne tikai Raiņa, bet arī mūsu dienās ir dzejnieka profesionālā meistarība, līdz pilnībai izkopta amata prasme. Rainis bagātina sonetu veidus, atdzīvina sengrieķu dzejnieku Alkaja, Asklepiāda, Safo, Arhiloha strofas, raksta klasiskās tercīnas. Daudzveidīgas viņa dzejā ir ritma variācijas – sillabotoniskā, toniskā ritmika, brīvā dzeja.

Virtuozais profesionālisms Rainim palīdz precīzāk izteikt liriskā varoņa izjūtu nianses. Tāpēc arī formas jautājumi jāskata ciešā saistībā ar darbu saturu.

Cik pamatots ir apgalvojums, ka Rainis radīja vai vismaz stipri ietekmēja  moderno latviešu valodu? Cik lielā mērā mēs runājam Raiņa valodā?

Raiņa latviešu valoda ir ļoti bagāta. Tas ir īpaši jāpasvītro tāpēc, ka izglītību viņš ieguvu nevis latviešu, bet svešvalodās.

Mana pirmā saskarsme ar Raiņa valodas bagātību bija studiju gados, rakstot kursa darbu par sinonīmu grupu – spīdēt, vizēt, zaigot – Raiņa lugās. Liels bija mans pārsteigums ne vien par daudzajiem sinonīmiem, bet par to lietojumu atkarībā no gaismas avota, gaismas intensitātes un izgaismotā objekta. Gluži kā viduslaikos, kad uzskatīja, ka Dievs uzrunā pasauli ar gaismas starojuma palīdzību.

Rainis dzimtajai valodai izvirzīja grūtu uzdevumu: vai tajā var izteikt visu bagātību, ko uzrakstījuši pasaules dižgari, vispirms – Gēte. Un izrādījās – var. Raiņa "Fausta" tulkojumu savā laikā uzskatīja par konģeniālu. Šodien gan to pilnībā varētu teikt par Bisenieka tulkoto "Faustu".

Ar valodniekiem Rainim bijušas sarežģītas attiecības. Viņi atzinuši, ka dzejnieks šad tad nodarījis pāri mūsu valodas sistēmai, neievērojot samērīguma principu. Citus vārdus viņš īsinājis, citus licis kopā, veidojot salikteņus. Valoda vietumis cieš arī ritma vai strofas prasību spaidā. Ir vērojama arī vācu valodas ietekme.

Tomēr Rainis dara valodai pāri radoša mērķa vārdā. Viņš pret valodu izturas kā dzīvu organismu, kura attīstību drīkst arī ietekmēt.

Gunārs Bībers

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!