Autora foto
 
Blogs
16.12.2019

Tas, kas paliks jubilejas katlā

Komentē
1
Saglabā

Siguldas lauku teritorijā un Gaujas Nacionālajā parkā ir vieta, kas tiek saukta par Raganu katlu. Kā lasāms vietnē "Magnetic Latvia", tā ir "milzīga sulfozijas piltuve jeb grava, kura izveidojusies dažādu ūdensteču darbības rezultātā. Šī grava no ielejas puses izveidojusies kā daļēji nošķelts 30 m augsts un 20 m plats cilindrs. Klinšu sienu maksimālais augstums ir 20 metri. Tā iekšpuse atgādina ģeoloģijas muzejā izvietotu panorāmu, kas raksturo iežu sagulumu, slāņu uzbūvi, iežu slāņojumu un krāsu izmaiņas".

Manā bērnībā Raganu katls bija populārs orientieris rudens sēņošanas pārgājienos. Bija jāiziet cauri Ķiparu privātmāju ciematam un tad pa senu liepu aleju jādodas meža virzienā uz Raganu katla pusi. Sēņojot agri vai vēlu attapāmies pie "milzīgās piltuves" malas, brīdi apcerīgi paraudzījāmies lejup, tad devāmies tālāk. Līdz kādā reizē lejā pamanījām ko jaunu – daļēji aprakts no augšas nobrukušajās sārtajās smiltīs, katla dibenā bija parādījies metāla būris.

Tikai pēc kāda laika, skatīdamies televīziju, attapu, ka tā ir tā pati konstrukcija, kas redzama režisora Anša Epnera 1993. gada filmā "Būris". Ja atceraties, pēc Alberta Bela psiholoģiskā romāna veidotajā darbā galvenais varonis ne no šā, ne no tā attopas ieslodzīts meža vidū uzbūvētā būrī. Savukārt, kā atklājām mēs, filmas mākslinieka Ivara Mailīša izgatavotais būris ne no šā, ne no tā bija palicis filmas uzņemšanas vietā – Raganu katlā.

Par to atcerējos, vēlu vakarā braukdams mājup uz Rīgu no Liepājas. Pirms tam, no Liepājas centra kājām iedams uz sensenos laikos klajā laukā uzbūvēto dzelzceļa staciju (tagad jau pilsētas ielu tīklā ieaugušo autoostu), ievēroju amizantu un laika zoba jau pamatīgi apskādētu izkārtni. Uz lietus un vēja ārdētas skaidu plātnes virs cieši aizdarītiem vārtiem bija rakstīts: "Товарищество "Фельзеръ"." Tiem, kas redzējuši Gata Šmita filmu "1906", droši vien uzreiz ir skaidrs, par ko ir runa, – filmā tai nebija jābūt Liepājai, bet pavisam citam laikam, pavisam citai vietai. Kā pēc tam, kad biju attēlu ar šo izkārtni ielicis savā "Instagram" kontā, nekavējoties komentēja kāds vērotājs, īstā Felcera fabrika 19.–20. gadsimta mijā bija atradusies Rīgā, kvartālā starp tagadējo Brīvības, Barona un Pērnavas ielu. Liepājā bija palikušas filmas uzņemšanai sataisītās un vairs nevajadzīgās dekorācijas, kuras novākt tā arī nevienam vairs nebija pieticis spēka un finansējuma.

Izkāpis Rīgā no autobusa, pamanīju, ka uz tā sāna ir Latvijas valsts 100 gadu jubilejas bezgalības simbols, un droši vien tāpat kā vairums manu līdzcilvēku acumirklī nospriedu, ka tas tur aizmirsts kopš 2018. gada – tāpat kā filmēšanai vairs nevajadzīgais būris un butaforiskā rūpnīcas izkārtne. Neko nelīdzēja arī atskārta, ka patiesībā jau valsts jubilejas svinības ilgs līdz 2021. gadam. Pirmais iespaids vienalga bija tāds, ka svētki jau sen kā nosvinēti un beigušies.

Par to tika atgādināts pagājušajā nedēļā forumā "Latvijas valsts simtgade: programmas izvērtējums un 2020. gada notikumi", kuru organizēja Latvijas Republikas Kultūras ministrija un tās paspārnē esošais Latvijas valsts simtgades birojs. Foruma žanru varētu definēt kā pašslavinošu vārīšanos savā sulā, jo runāts tika galvenokārt par pašu sasniegumiem, veiksmēm un nākotnes plāniem, kritiskiem viedokļiem un solītajiem izvērtējumiem izpaliekot. 2018. gada oktobrī veiktajā aptaujā 80 % iedzīvotāju atzinuši, ka jubileja un tās notikumi (vairāk nekā 2000 viena gada laikā) viņiem izrādījušies nozīmīgi. 2017. gadā aizsākto, 32 miljonus eiro izmaksājošo svinību piecgades mērķis esot ne vien nacionālas valsts stiprināšana, lai ko tas arī nozīmētu, bet arī jaunu 21. gadsimta simbolu radīšana. Tas nekas, ka pagaidām vēl dzīvojam tikai šī gadsimta pirmajā divdesmitgadē, simboli žigli vien jārada jau tagad (salīdzinājumam – Igaunijas jubilejas svinības ilgst tikai 2,5 gadus un izmaksā 24 miljonus, bet Lietuvā svinības jau galā).

Neatbildēts palika jautājums, cik Latvijas iedzīvotāju vispār ir pamanījuši, ka simtgades svinības sniedzas pāri 2018. gada robežām, jo šādas idejas aprakstīšana koncepcijās, dokumentos, prezentācijās un budžeta plānošanas tabulās vēl nebūt nav tas pats, kas efektīva, aptveroša un sekmīga komunikācija. Tāpat neesmu īsti drošs, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji zina, ka jau kopš pirmsākumiem katrs no svinību gadiem piesaistīts kādai noteiktai tēmai jeb atslēgas vārdam. 2017. gadu apzīmējis jēdziens "griba", 2018. gadu – "dzimšana", 2019. gadu – "varonība", 2020. gadu – "brīvība" un 2021. gadu – "augšana". Tomēr forumā uzzināju, ka domu svētkus svinēt piecus gadus atbalstot 57,4 % iedzīvotāju (neatbalsta 26,9 %), svētku ideju un ierosmju radīšanā roku vai prātu jūtoties pielikusi ceturtā daļa Latvijā dzīvojošo, trešdaļa paši esot piedalījušies kādā pasākumā, bet 63 % kādu svētku pasākumu skatījušies vai klausījušies.

Tas, par ko droši vien vairums būs dzirdējis, ir projekts "Latvijas skolas soma", kurā ieguldīta gandrīz puse no svinībām atvēlētās naudas. Tā kā pats sen vairs neesmu skolnieks un tātad nepiederu pie šīs programmas mērķauditorijas, īpašu uzmanību šim pasākumam nebiju pievērsis, bet tagad ielūkojos tam atvēlētajā interneta vietnē ar bērniem piedāvāto kultūras pasākumu programmu. Vispirms jau izbrīnīja jebkādu meklēšanas vai informācijas atlases un filtrēšanas iespēju trūkums, taču vēl lielāks pārsteigums mani gaidīja, kad uzklikšķināju uz kādas no piedāvājuma kategorijām. Tas, ko ieguvu, bija lejupielādējams dokuments "Excel" formātā – bezgalgara tabula. Es saprotu, ka "Excel" ir veids, kādā domā liela daļa valsts iestādēs strādājošo, taču, ticiet man, tā nebūt nav ērtākā informācijas pasniegšanas, lietošanas un uztveršanas metode, ja vien runa nav par grāmatvedības datiem un citiem saskaitāmiem vai reizināmiem lielumiem.

Īpaša vērība mūsu valsts simtgades svinībās tiekot veltīta dažādu sadarbošanos veicināšanai un paliekošu vērtību radīšanai, taču tieši ar paliekošu vērtību uzrādīšanu, manuprāt, foruma dalībniekiem bija zināmas grūtības. Viena no runātājām, atsaucoties uz samērā nesen iedibinātajiem Baltā galdauta svētkiem, pat izteica vēlējumu, lai galdauts tiktu kārtīgi sasmērēts ar vīna, sulas un mērces traipiem, un tad tajā varētu omulīgi ievīstīties. Nav pārāk vilinošs un ilgtspējīgs piedāvājums, vai ne?

Ja var ticēt fizioloģijas pētniekiem, miegā cilvēks pavadot aptuveni trešo daļu savas dzīves. Mūžības kontekstā cilvēks lielākoties vispār ir miris, bet no viņa pāri paliek vien tas, kas paspēts gaužām īsajā dzīves mirklī. Tieši no šāda skatpunkta uz valsts jubilejas svinībām mudināja paraudzīties forumā pieaicinātais Igaunijas simtgades svinību rīcības komitejas vadītājs Tomass Kiho, kas pastāstīja par ierosmi savas valsts jubilejai veltīt arhitektūras un vides labiekārtošanas projektus, no kuriem jau diezgan daudzi ir tikuši īstenoti. Likumsakarīgi radās jautājums, kas nākamajām paaudzēm paliks no mūsu valsts simtgades un kas būs tās svinību laikā radušās paliekošās vērtības. Dziesmu un deju svētki ar tos pavadošajiem kašķiem un skandāliem jau izskanējuši, desas, sieriņi "Kārums" un saldējumi ar jubilejas simboliku būs apēsti, un pat suvenīru krūzītes laiku pa laikam mēdz saplīst.

Domāju, ka pats galvenais (bez īpaši šim notikumam par godu vai pateicoties tam radītajiem mākslas darbiem) būs skolēni, kam valsts simtgades svinības dāvājušas izdevību, iespējams, pirmoreiz mūžā nonākt muzejā vai teātra izrādē. Spītējot pasākuma programmas "Excel" formāta nepielūdzamajai un lietotājiem nedraudzīgajai dabai, bet pateicoties skolotāju centībai un neatlaidībai. Kultūras iestāžu darbinieki jau tagad stāsta, ka "Latvijas skolas somas" mudinājums viņu aprūpētajās vietās rada pamatīgas gaidīšanas rindas, jo visus redzēt, uzzināt un dzirdēt gribētājus vienā reizē uzņemt nekādi nav iespējams.

Forumā vairākkārt tika pieminēts, ka vēl pēc kāda laika būs jāsvin Latvijas valsts 200 gadu jubileja. No patlaban skolā ejošajiem diez vai būs pārāk daudz šo svinību dalībnieku. Ar to jau būs jānodarbojas viņu bērniem un mazbērniem, taču uzdrošinos domāt, ka "Latvijas skolas somas" atstātais iespaids uz viņu vecākiem un vecvecākiem kaut ko paliekošu būs iedēstījis un atstājis arī viņos, un tas būs kas vairāk par pamestiem un pēc pasākuma beigām nevienam vairs īsti nevajadzīgiem krāmiem, nenovāktām dekorācijām un butaforijām vai aizvēsturiskiem "Excel" formāta sarakstiem.

*2009. gada 6. maijā Gaujas Nacionālā parka fonda un administrācijas darbinieki sarīkoja talku, būri sagrieza un aizvāca.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!