Recenzija
15.05.2012

Tas ir bijis pirmoreiz

Komentē
0
Saglabā

Pirms kāda laika fotogrāfijai veltītajā izdevumā "LPV Magazine"  tika publicēts Bleika Endrūsa un Braiena Formholsa raksts "10 fotogrāfi, par kuriem jums vajadzētu nelikties ne zinis". Raksta jeb, precīzāk sakot, abu autoru izveidoto "top 5" apkopojuma iedvesmas avots bija "10 jaunajiem rakstniekiem viskaitīgākie romāni", taču tas jau ir cits stāsts.

Ideja abos gadījumos bija līdzīga. Proti, ir kaut kādi klasiķi vai noteikti viņu darbi, kas uz topošajiem vai tik tikko savas gaitas sākošajiem attiecīgās jomas censoņiem var atstāt nevis jaunradi veicinošus, iedvesmojošus, uz jauniem apvāršņiem mudinošus u. c. nenoliedzami vēlamus iespaidus, bet gan drīzāk mudinātu ieslīgt nemitīgā kaut kur jau redzētu, kaut kur jau dzirdētu vai lasītu priekšstatu dzītā panīkumā.

Teiksim, ja jaunais rakstnieks pārāk agrā vecumā izlasa Albēra Kamī "Svešinieku", vēl vairākus gadus vai pat visu atlikušo mūžu viņš vismaz vārdos, kas rakstnieku gadījumā ir arī darbi, mēģinās gan līdzināties, gan pārspēt Merso dzīves gājumu no mātes nāves un bērēm līdz pat nelaimīgā arāba noslepkavošanai.

Taču atgriezīsimies pie fotogrāfijas. Starp 10 fotogrāfiem, par kuriem abi autori jauniem censoņiem ieteica nelikties ne zinis, bija Ansels Adams, Anrī Kartjē Bresons, Nena Goldina, Roberts Frenks un citi. Par Anselu Adamsu bija teikts: "Ansels Adamss uzņēma dažus izcilus attēlus un uzrakstīja (vārda tiešā nozīmē) fotogrāfijas tehnikai veltītu grāmatu. Taču, kopumā ņemot, viņš fotogrāfijai nodarījis vairāk ļauna nekā laba. Cik gan jaunu fotogrāfu nav nodarbinājuši sevi ar domām par to, kuru attēla daļu padarīt tumšāku, līdz arī attēla apgaismotā daļa izgaisusi pavisam un attēls pilnībā pazudis? Taču vēl svarīgāks ir jautājums par to, cik perfekti izgaismotas melnbaltas ainavas ar sniega klātām kalnu virsotnēm tālumā mums vēl būtu vajadzība redzēt. Protams, daba ir dižena. Tas mums skaidrs tāpat. Svētais Ansels mums to parādīja un paveica labāk, nekā tas jums jebkad varētu izdoties, tāpēc ķerieties pie kā cita, vai arī jūsu veikumu mēs vērtēsim kā negatīvu."

Par Anrī Kartjē Bresonu tika rakstīts: "Kartjē Bresons bija ģēnijs, taču tajā amatu apvienošanas kārtībā arī Hemlinas stabulnieks (pēc populāras leģendas stabulnieku Hemlinas iedzīvotāji nolīga, lai tas ar savu stabulēšanu prom no pilsētas aizvilina žurkas, taču, kad pilsētnieki atteicās stabulniekam maksāt, viņš aizvilināja visus pilsētiņas bērnus – P. B.). Šaurajā ielu fotogrāfijas lauciņā viņš, visticamāk, ir paveicis vairāk nekā jebkurš cits. Pirms A. K. B. ielu fotogrāfijas žanrs bija relatīvs un plaši izplūdis jēdziens. Tad ieradās A. K. B. un parādīja, kā tas darāms. Jūs ložņājat pa ielām stundām, aizturot elpu kā medībās. Visbeidzot jūs atrodat priekšzīmīgu kompozīciju, bet... kaut kas būtisks tajā tomēr pietrūkst. Jūs netiekat gudrs, kas tas varētu būt. Kadrs ir atrasts. Un jūs gaidāt, līdz ierodas īstais varonis. Cik ilgi? Stundām? Dienām? Jūs gaidāt, cik vien ilgi nepieciešams... Un tad – klikš! Tādā pašā garā, kā ticis izraudzīts šis izšķirīgais mirklis, diemžēl ir aizritējuši visi turpmākie 70 ielas fotogrāfijas gadi. Kopš tā laika jauni fotogrāfi ir mocījuši sevi, bezgalīgi ilgi gaidīdami uz gleznainiem ielu stūriem, kamēr pienāks mūždien izvairīgais Izšķirīgais Mirklis, jo bilde jau ir pilnībā pabeigta, taču vienīgais, kā vēl pietrūkst, ir īstajā vietā redzams kājāmgājējs vai vienkārši zīmīgi pastiepts pirksts." Utt., u. tml.

Šo jau pasen lasīto un piemirsto rakstiņu atminējos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls", aplūkojot Egona Spura (1931–1990) darbu izstādi "Vieta izcilam skatienam". Atzīšos, pirms tam man nebija ne jausmas, ka Spura melnbalto fotogrāfiju sērija "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos" ir vienīgais fotodarbs, kas ekspertu acīs bijis cienīgs tikt iemūžināts pirms kāda laika tapušajā nezināmai vajadzībai radītajā Latvijas kultūras kanonā (izlasīju Arņa Balčus rakstiņā "Foto Kvartālā").

Un piepeši ne no šā, ne no tā "viss" sakrita savās vietās. Lai novērstu nevajadzīgus pārpratumus un asumus, uzreiz bez kauna un taisnošanās paskaidrošu, ka man allaž ļoti patikušas Spura bildes, un ļoti patika arī "Arsenāla" izstāde ar vairāk nekā 300 vai tuvu 400 fotogrāfijām. Šķiet, tā ir viena no saturīgākajām un iespaidu radīšanas iespēju ziņā blīvākajām izstādēm pēdējā laikā Rīgas un Latvijas izstāžu ikdienā vispār. Fotogrāfi, arhitekti, dizaineri, vēsturnieki, pat hipsteri un kas tikai vēl ne – ikviens tur var atrast kaut ko, kam pieķerties, kur iesiet savas domas pavediena mezgliņu, un viss tālākais jau būtu viņu pašu ziņā. Arī līmeņu, kas visus iepriekš nosauktos un visus pārējos varētu uzrunāt, tur it tik daudz, ka ikviens skatītājs kaut kādā ziņā tiks gandarīts, bet citos gadījumos, es atvainojos, tiks pat iedvesmots.

Kompozīcijas ritmi, meistarīga apiešanās ar sarkanajā fotodarbnīcas pustumsā pieejamajiem bilžu attīstīšanas trikiem, pareizā objektīva izvēle, padzisuši uzraksti uz ēku mūriem, laika aizslaucītas detaļas, pilsētvidei nepiedienīgi dārziņi un citas šķietami nemanāmas, bet vērīgam vai sentimentālam skatītājam būtiskas detaļas, – kaut vai tās metāla kniedes, ko kādreiz iestrādāja asfaltā uz gājēju pārejām tagadējo "zebru vietā", vai lielām metāla kniedēm sakniedēti apaļi trolejbusi, – katra bilde nāk virsū skatītājam kā uz labu laimi atšķirta romāna atvērums, kas mudina šķirt uz priekšu vai atpakaļ, taču, kā izrādās, gan tur, gan te daudzu lappušu vienkārši vairs nav.

Pats Spuris vienā no izstādē pie sienas izliktajām viņa citātu izdrukām saka – pat ja skatītājs viņa darbos saskatīs dažādu tehnisko paņēmienu pielietojumu, tas nebūt nav svarīgākais, jo viņu vairāk interesē fotogrāfijas spēja raisīt izjūtas vai pārdomas.

Spura fotogrāfijas to spēj, taču manas pārdomas galvenokārt nebija par tajās redzamo, par Spura darbības laiku vai par viņa varbūtējo gara radniecību ar Volkeru Evansu, Andrē Kertēšu, Ralfu Jūdžīnu Mitjārdu un citiem (par to var palasīt izstādei pieskaņoti iznākušajā apgāda "Neputns" albumiņā).

Manas pārdomas bija par viņa "subjektīvā dokumentālisma" iespaidu uz citiem latviešu fotogrāfiem, kas sācies vēl Spura dzīves laikā un turpinās vēl šobaltdien gan pie profesionāliem fotogrāfiem, gan visiem fotografētājiem, kas tehnoloģisku iespēju izplatības dēļ ir savairojušies kā vēl nekad. Spura "subjektīvais dokumentālisms" latviešu fotogrāfijā ir radījis tikpat graujošu traumu kā allaž dziļdomīgais un apcerīgais "poētiskais dokumentālisms" latviešu dokumentālajā kino – tu mērc fotopapīru attīstītāja vanniņā un ceri, ka parādīsies kas jauns, bet atkal un atkal uz papīra baltuma iznirst vienīgi tas, kas tur neatgriezeniski ticis iegaismots jau labu laiku pirms tam.

Ja izdotos izskaitīt, cik pēdējo 40–50 gadu laikā Latvijā safotografēti nošķiebušies apsniguši šķūnīši, aizauguši mazdārziņi, gleznieciski apdrupuši mūri, veci žogi, debesīm pāri pārstiepti vadu mudžekļi, dažāda veida skursteņi, droši vien izrādītos, ka šo fotogrāfiju (vai vismaz negatīvu) skaits ievērojami pārsniedz pat latviešu dzejas apjomu. Taču fotografētāju uzņēmība nenoplok, un, kā redzams tagad arī dažādās interneta vietnēs publicētos attēlos, gandrīz katru svētdienu kāds censonis kar kaklā savu spoguļkameru vai paļaujas uz mobilajā iebūvētās kameras tehniskajām iespējām un dodas visa šī "īstuma" meklējumos uz Pārdaugavu vai kādu citu piemērotu nostūri.

Ticiet man, tā vietā daudz prātīgāk ir aiziet uz Spura izstādi un saturīgi pavadīt mazu daļu savas dzīves kopā ar melnbaltiem nospiedumiem no laikiem, kad fotošopa vietā bija pacietīga darbošanās laboratorijas tumsā, kvadrāta kompozīciju vēl nebija uzurpējis "Instagram", bet spēlēšanās ar gaismas un ēnas kontrastiem vēl nenozīmēja, ka "tas ir tāpat kā Antonam Korbīnam". Šķūnīši, protams, allaž labāk izskatās melnbalti un kontrastaini, taču vislabāk tie izskatās brīdī, kad redzēti pirmoreiz.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!