Tam bērnam ar galvu viss ir kārtībā

Es neesmu pārsteigts, ka internetā atrodu dažādus rakstus par doktoru Ozigidonu, jo man nav sveša viņa varenā burvestība. Mana aizraušanās ar mīlestību un dzīvi ir atvedusi mani šeit, lai pastāstītu visiem, kā Dr Ozigidon atveda manu vīru, kurš bija prom uz 6 gadiem. Es biju apmulsusi un nomākta, kad mans vīrs, kuru es mīlu un loloju, vairs mani nemīlēja, bet izvēlējās bez iemesla pieķerties citai dāmai uz manu jūtu rēķina, padarot mani traku. Bet tā tagad ir visa vēsture, jo doktors Ozigidons ir pierādījis sevi cienīgs tikt saukts par patiesu un izvēlētu garīgās burvestības ārstu, jo viņš ir noslaucījis manas asaras, atvedot pie manis manu vīru. Vai jums ir nepieciešama bijušā atgriešanās vai esat saskārušies ar kādām problēmām un nepieciešama palīdzība, steidzami sazinieties ar Dr Ozigidon pa e-pastu: drozigidonhnez.spell.net@gmail.com, kā arī viņa Whats-App +2349054750112

Piekrītu raksta autoram un arī tā komentētājiem. Vācijā katru dienu no ģimenēm izņem 100 bērnus un nodod tos audzināšanai dzīvojamās grupās, kurās audžu vecāki un sociālie speciālisti nodrošina labvēlīgākus apstākļus bērna attīstībai. To valsts dara savlaicīgi, lai mazinātu izmaksas nākotnē un gūtu kvalitatīvu darba spēku nākotnē.
Es pats strādāju skolā par asistentu un manā rīcībā ir trīs piektās klases, kurās es palīdzu visiem bērniem klasēs ar macībvielu apguvi. Klasēs mums ir 17 līdz 18 bērnu. Katrā klasē ir arī 2-4 problemātiskie bērni. Ar viņiem un viņu vecākiem tiek strādāts ļoti nopietni. Ja pusgada laikā mēs visi kopā ar šiem bērniem netiksim galā, tad viņi tiks sūtīti uz speciālo skolu, kur klasītes ir vēl mazākas (10-12 bērni klasē). Bet galvenā atšķirība te būs, ka sistēma pielāgojas katra bērna vajadzībām, pretēji normālās skolās, kur bērnus pielāgo kopējai izglītības sistēmai. Bet kā prakse rāda, tad uz speciālo skolu tiek nosūtīts labi, ja viens-divi bērni. Kopā mērķtiecīgi darbojoties var daudz mainīt bērna dzīvē.
Piekrītu arī par vīriešu pievienoto vērtību klasēs - disciplīna šādās klasēs ir augstākā.

Par šo tēmu pāris gadus atpakaļ rakstīju http://www.bernuarsts.lv/bernu-uzvedibas-traucejumi-un-tiesibas-uz-izglitibu-drosa-vide/ Piekrītu autoram par nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, kas netiek izpildīti: mazs bērnu skaits, asistenti un citi kas paredz katram bērnam ilgu individuālu pieeju. Tie arī netiks izpildīti, jo ir izvēlēts lēts bērnu izglītības modelis - viens skolotājs apmāca daudzus bērnus. Modelis darbojas, ja bērniem nav uzvedības traucējumu un viņi spēj un grib mācīties. Par bērniem ar uzvedības traucējumiem, kuri nespēj, vai negrib mācīties, augsto izmaksu dēļ netiek domāts. Tas, protams, ir tuvredzīgi, jo vēlāk par neizglītota un sabiedrībai nevajadzīga cilvēka uzturēšanu sabiedrība maksā dārgāk un neizglītota cilvēka dzīves kvalitāte ir zemāka.

Paldies par tēmas aktualizēšanu! Pēc septiņiem gadiem pedagoģijā un visa, kas šajos gados pieredzēts, piekrītu katram raksta vārdam. Galvenais secinājums paliek nemainīgs- Latvija kvalitatīvai iekļaujošai izglītībai nav gatava. Gan "specskolās", gan "parastās skolās" skolotājiem nav resursu, ar kuriem iekļaujošo izglītību realizēt. Šo likumprojektu uztveru tikai un vienīgi kā kārtējo ielāpu segai, kura ir izirusi jau neskaitāmus valdziņus par tālu. Trīs izglītības ministrus vēlāk, man vēl joprojām nav radusies sajūta, ka valdībai līdz galam ir izpratne par Latvijas izglītības sistēmas stāvokli un kvalitāti.