***
Kabatās gaistot pāris vērtīgiem
rokasspiedieniem, ausu gliemežnīcās šalcot Stravinskim,
tu paņem taksi un atbrauc pie manis naktī.
Uzvāru kakao, uztaisu siermaizītes
un klausos tevī kā radio, kurš saguruša diktora
balsī vēlreiz atkārto dienas notikumu apskatu.
Kaut kad pavisam vēlu izslēdzam dzelteno lampu.
Pusmiegā tu saki, ka tumsā nav krāsu,
bet es, muļķīte, atkal neticu un domāju,
ka tikai gaismas nav.
***
Zem platānu saulessarga Marseļa
glezno Pašportretu ar Veco ostu.
Tā ir Vidusjūras sauja ar jahtām un kuģīšiem;
reizēm viļņu pirksti liek tiem saskarties
un iezvanīties kā klavesīna taustiņiem,
kamēr garām skrejošais vējš iepūš
mastu stabulēs, aizšvīkājot pretējo krastu.
No šī ziluma pārrādies zvejnieks
svītrainā kreklā, laiski nosvilpo, kad eju
tam garām, kur vakars skalo
izmantotās krāsas: sarkans, tirkīzs
un dzeltens okers. Portrets ir pabeigts,
lejā, labajā stūrī datums un paraksts:
Marseļa, 2010. gada jūnijs.
***
Tveicē izgarojušas ēnas, tikai strūklaku šaltis
dzirkstī spēcīgāk nekā parasti,
aicinādamas samērcēt rokas un kājas pirms
dodos tālāk. Paslēpjos no gaismas katedrāles
biezajās sienās. Aiz kolonnu svītrām stāvošās skulptūras
pūš vēsumu uz apsvilušās pieres,
kamēr neredzamas ērģeles spēlē klusumu.
Dobjākās skaņas ierūcas krūtīs kā viegls klepus.
Apsēžos, lai pagaidītu, līdz tas pāries,
bet griestu velvēs iemaldījies balodis kā aplaudējot
sasit spārnus un samulsina ērģelnieku.
***
Man atsūtīja pastkarti no Lilles –
jumtu smailes un laternu stari duras
vakara zilajā sirdī.
Beiguši virsstundas, pēdējie darbinieki
iznāk tumstošā gaisā, kas tvīkst
no pirmo ceļotāju tīksmes un vīna,
ko tiem pasniegs terasē, vakariņojot divatā,
no kino, kas izdveš urdzošu skatītāju
straumīti pēc seansa,
un no pavasara kolekcijās tērptām
meitenēm, kuras viltīgi studenti aizvizina
savos Renault.
To visu kā vieglas uzkodas, kā impresionistu triepieni,
slēpj kastaņkoku putukrējuma sveces.
Es zinu, es esmu tur bijusi.
Ielieku pastkarti kā grāmatzīmi vietās,
kur atgriezties. Lasot nolieku
to uz vēdera, ieelpā un izelpā kustas pilsēta.
Aizdomājos, nolocījās stūrītis,
tagad var redzēt, ka no papīra.
Narcišu vējš
Ar platīnblondu gumiju tu izdzēs
mūsu tikšanās, kas pierakstītas ar zīmuli
no dienasgrāmatas izplēstās nedēļas nogalēs.
Vēl esmu tavai pilsētai uz mēles,
kad zem necaurredzamām brillēm,
pārmetis mēteli pār plecu, tu nosaki
„čau” un noskūpsti uz pieres. Nesatiksi mani vēlreiz,
tāpat kā nedodies uz zemēm,
kurās jau esi bijis un zini, kā smaržo to ielas.
Vēl esmu tavai pilsētai uz mēles,
bet narcišu vējš sapūš smiltis acīs.
Vairs neattiecas uz mani vakarā pamodušies bāri,
11. numura durvis un parks gar Sommas upi.
Tavā kalendārā vairs nav sestdienu.
Reprīze
Ilgi stāvējis istabas stūrī, aizmirsts un izbadējies koferis
norij visu, kas uz galda un skapjos.
Tā tumšajā rīklē iekrīt grāmatas no augstajiem plauktiem,
ieburzās kārtīgie studenta krekli, un pazūd karstumā
izbalējusī cepure ar platajām malām.
Pāris dārgākās mantas, kas par smagu
vai nav atļautas, tiek izmestas, lai nekas vairs neliecina
par mūsu slepeno gadalaiku.
Atgriešanās māju redzeslokā skan kā reprīze,
ko orķestris bez partitūrām spēlē klusinātā andante.
Tālsaruna
Ieķērušies viens otrā jautājuma zīmēm,
sūtam garas vēstules,
pilnas līdz malām ar lietām, kurām pietrūcis klātbūtnes.
Dienas čukst tavā balsī par atnākušo gadalaiku.
Pielijušas krastmalas zaudē prieku,
peldētāju siltās pēdas, sakāpušas autobusos,
aizlīkumo pa ieplaisājušu asfaltu.
Tu – izgājis iemalkot saules oranžo sulu
starp lidojošām darba stundām – sauc to par atvasaru.
Es – mostoties kā biezā miglas jakā tērptos rītos –
par rudeni.
Solījumi piebrieduši kā samircis papīrs,
un es jautāju, virs kuras jūras mēs tiksimies,
ejot pār pērnās vasaras teikumiem.
***
Beigusies vasara, un viss atkal notiek pēc grafika.
Laikam pazūd telpiskums, dzīvošana kļūst pliekana
kā uz rūtiņu lapas steigā pierakstīti teikumi
par Arhaikas perioda skulptūru. Priekšā stāvoša
kora tos diktē vienmuļā pirms ēras balsī.
Ar katru minūti līdz beigām jāgaida aizvien ilgāk.
Pa vektoru, ko zīmēju burtnīcā, stundas velkas
pretējā virzienā, kamēr atduras pret nokavētu
kino seansu, slēgtu muzeju un satumsušu tikšanos.
Varam paspēt tikai uz mājām.
***
Stāvu pie atvērta loga, dienu izgaismo
pieputinātais sniegs, kurā pazudušas pēdas.
Pagājušais gads kā izmests kalendārs,
nevaru paņemt rokās un pāršķirstīt.
Aizmirsti notikumi reizēm uzplaiksnī
kā mēmā kino kadri sajauktā secībā.
Redzu sevi pamostamies kādam blakus
vai apmaldījušos, truli stāvam kā eksāmenā,
atbildi nezinot.
Redzu raudam mīļus, noguruma saburzītus
vaibstus, un tuvplānus, kuros smiekli,
dusmas vai vienaldzība mainās
līdz ar stāstiem, kurus vairs nedzirdu.
Balsis izdzisušas, atstājot tikai pāris
būtiskākos vārdus – sajūtu lieciniekus.
Atpakaļadrese
Rakstu tev no pāris kvadrātmetru
īrēta privātuma. Tas plešas
starp noplukušām tapetēm un ož pēc
drēgnām sienām, kuras reizēm klaudz
kā satraukti soļi augšstāvā.
Tie skraidelē kā gamma, ko stundā
pirms miega turp atpakaļ uz klavierēm
spēlē kaimiņu puika.
Es nesaprotu, kāpēc viņa skaņas nekad
neizbēg do robežu, kāpēc tās
ir vien neveikls troksnis klusumā.
Aukstums istabā, kurā sen neesi ciemojies,
kļūst traucējošs, arī nesen sūtītā vēstule
atnāca atpakaļ, jo aploksne ir pārāk sarkana.
0