Par Rūtas Mežavilkas dzejas krājumu "Tālāk" ("Neputns", 2022)
Rūtas Mežavilkas ceturtajā dzejoļu krājumā lasāmi četrdesmit astoņi nelieli pēdējo divpadsmit gadu laikā tapuši dzejoļi, un šie skaitļi pastiprina kopējo iespaidu, ka grāmatas saturs pirms publicēšanas ir rūpīgi pārdomāts. Krājumu lasīt ir viegli un patīkami, un ar "viegli" es šajā gadījumā gribu teikt, ka mana uzmanība neatslāba, bet ar "patīkami", ka teksta kvalitāte nelika vilties. Tā kā mēs ar Rūtu Mežavilku esam apmēram vienaudzes, esmu ne vien sekojusi autores daiļradei, bet arī vismaz daļēji spēju identificēties ar to personības attīstības gaitu, ko ietver visi četri autores krājumi un ko kritikā ērtības labad mēdz piedēvēt liriskajam "es".
Mežavilka kā dzejniece debitēja 90. gadu sākumā ("Vēstules no Sālszemes" iznāca 1999. gadā, bet viņas publikācijas presē lasāmas jau kopš 1990. gada), kad valdošā tendence jaunākajā latviešu dzejā bija atsvešināta izteiksme. Tomēr, atšķirībā no vairākiem citiem autoriem, kas pārstāvēja šo lasītājam grūti saprotamo rakstības veidu un pēcāk gadiem strādāja līdzīgā virzienā (Edvīns Raups, Liāna Langa, Maira Asare), Mežavilka drīz vien nonāca pie sev pašai raksturīgākas konkrētības un vienkāršības, kā arī sociāli iekrāsota satura. 2000. gadu sākumā viņas dzejas balss runāja lielākoties toreizējo trīsdesmitgadnieku vārdā, kas bija kļuvuši par reklāmas aģentūru un izdevniecību darbiniekiem, pieminot arī citus mūsdienu pilsētas darbaļaudis no birojiem un veikaliem. Šie varoņi, kā norāda Māris Salējs, "ārēji ir piemērojušies jaunajai kapitālistiskajai realitātei, taču skaudri jūt savas dzīves iztukšotību un bezjēdzību". [1]
Zinot šo fonu, uztveru Rūtas Mežavilkas ceturto dzejas krājumu kā augstāk ieskicētās kolektīvās apziņas attīstības fiksējumu. Uz šādu lasījumu vedina arī grāmatas nosaukums "Tālāk" – pagājuši piecpadsmit–divdesmit gadi, varoņiem tuvojas jau piecdesmit… Tomēr sociālais konteksts jaunajā grāmatā iezīmēts krietni skopāk, tas kalpo drīzāk kā rāmis – pirmajā dzejolī pieteikti "agro rītu braucēji", kas joprojām pelna naudu pilsētā, taču dzīvo ārpus tās, "tur, kur citi nevēlas dzīvot" (5. lpp.), citstarp skumji konstatējot savu neiederēšanos tagadējā sabiedrībā: "mēs neesam vairs pieprasīti / skaistā jaunā pasaule mūs neiekļaus savos apskāvienos / mūsu čerkstošie radio klusu spēlē ritmiskas melodijas / kas bija modē deviņdesmitajos" (5. lpp.). Tomēr šī neizbēgamā novecošana "Tālāk" tikpat kā netiek izvērsta sociālas problēmas līmenī, pievēršoties galvenokārt varoņu iekšējai pasaulei, kāda tā ir brīžos, kad viņi sastopas ar sevi, piemēram, atrodoties dabā; arī ceļā pavadītais laiks ir visai pateicīgs šādai apcerei.
Ja agrāk vairāki kritiķi tika novērojuši Mežavilkas dzejas valodas tuvināšanos prozai, jaunajā grāmatā redzam proporcionāli vairāk poētisku, lirisku uzplaiksnījumu. Izteiksme atkal kļuvusi skopāka, lakoniskāka un vienlaikus koncentrētāk estētiska, dzelošāk skumja. Krājums sarakstīts vienkāršās verlibra rindās bez īpašiem formas meklējumiem, lai gan manai Preiļu konceptuālistes gaumei tīkams un interesants šķita dzejolis, kur gadu mijas sajūtas izteiktas, uzskaitot vārdus, kuru vārdadienas norādītas kalendārā decembra beigās: "Arta Minjona/ Dainuvīte Gija Inita Elmārs Helmārs Inga Ivita Ingeborga/ Solveiga Ilgona Daniels Daniela/ Dāvis/ Silvestrs Kalvis/ Silvestrs Kalvis ar sirpi un āmuru un ledū sasalušu bārdu" (15. lpp.).
Kalendārs palīdz strukturēt arī pārējo grāmatu, kuras triju nodaļu ritējums balstās atkārtotos mēnešu nosaukumos vai tiem atbilstošās dabas reālijās. Pirmajā nodaļā secīgi tēlots gads no marta līdz februārim, otrajā skatījums pietuvinās vasarai un rudenim ar nelielām atkāpēm secībā; trešā aizsākas ziemā, bet nobeidzas ar jūnija rītu kā cerību vai pagātnes atblāzmu. Gadalaikos un dabas ciklos balstītas cilvēka mūža gājuma metaforas parasti nav pārāk oriģinālas, tomēr Mežavilkas izpildījumā tām nav iespējams pārmest banalitāti – galvenokārt tīrās un nevainojamās valodas dēļ.
Lai gan savulaik Mežavilkas valodā bija iespējams novērot atkāpes no pieņemtās sintakses un līdz ar to mazliet svešādu izteiksmi [2] – pieļauju, ka attiecīgas iezīmes var atrast arī jaunākajā autores dzejā –, tomēr manā šī brīža lasījumā valoda plūst organiski, tēli ir precīzi un daudzslāņaini.
Sasniegtā meistarība te ļauj bez salkanības vispārināt, daudz mazāk nekā agrāk izmantojot noteiktai desmitgadei raksturīgas pilsētas ikdienas detaļas un daudz vairāk tādas, kas noteiktos platuma grādos aktuālas arī plašākos laika nogriežņos, tādas kā flokšu smarža vai augusta zvaigznes. Tematiskā pievēršanās mūžīgajam tomēr nenozīmē, ka būtu iespējams piedēvēt šīs rindas kādai no dzejniecēm, kuru daiļrades pilnbrieds sasniegts 20. gadsimtā. Lai gan lasot nejūtu autori kā sociāli aktīvu mūsdienu politiķi, kas ievēlēta par deputāti Rīgas domē no "Progresīvo" saraksta vai kā Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas "Sadzirdi.lv" biedri, dzejnieces rokraksts un grāmatas kopējā noskaņa ir gana laikmetīga, aiz tās jaušama plaša un dziļa dzīvotā un intelektuālā pieredze.
Rakstot par krājumu "Ikdienas dzīves", Māris Salējs savulaik pamanīja, ka "jēgas un zaudētās paradīzes atblāzmu šajā dzīvē atsauc tikai jaunības atmiņas un no debesu sfēras uz zemi krītošās gaismas svešādi saltais skaistums". [3] Abas šīs sajūtas raksturīgas arī "Tālāk", taču atmiņas, kuru, likumsakarīgi, ir kļuvis krietni vairāk, tagad traktējamas nevis kā nostalģiska melanholija, bet drīzāk kā skumja, bet ne pieprasoša atzīšanās mīlestībā dzīvei, kad tās gājumā sasniegts apmēram augusts. Šī mīlestība uz dzīvi ietver arī nāvi, tuvu cilvēku zaudējuma pieredzi (sk. "Katru dienu braucu garām tam krustojumam…" (56. lpp.)). Savukārt kādreiz tikai pieļautā garīgās realitātes iespēja "Tālāk" blīvi caurauž taustāmo – līdz pat mistiskajai, Rembo manifestācijas atgādinošajai atklāsmei "caur mani uz pasauli raugās cits" (43. lpp.).
Domāju, ka krājums "Tālāk" ne formāli, ne idejiski nav uzskatāms par novatorisku vilcējspēku jaunākajā latviešu dzejā, tomēr nevaru šai grāmatai pārmest neko citu. Pati par sevi tā ir tīra un skaista dzeja, kas reprezentē simpātisku, nepretenciozu runātāju un nehistērisku veidu, kā novecojot caur skumjām un samierināšanos ļauties dzīves brīnumam un vienlaikus virzībai tālāk, saprotot, ka "tālāk" var nozīmēt šīs dzīves beigas – tāpat kā Bodlēra "Ļaunuma puķu" nobeigumā izteikta gatavība mesties Nezināmā dzīlēs.
[1] Salējs, Māris. Dzejas ainas ieskicējums. No: Latviešu literatūra 2000–2006. Rīga: Valters un Rapa, 2006, 33. lpp.
[2] Sk. turpat.
[3] Turpat.
1