Šo stāstu vari klausīties arī autores lasījumā:
Es te tomēr izturēšu, domāju, kad viņa pie loga ēda ceptu zivi un pilnu muti dziedāja līdzi: "Sirds sadeg neparasti…"
"Kur te var nopirkt zivis?" jautāju.
"Es pati noķēru."
Vēl nesapratu, vai viņa joko, tāpēc vienkārši pamāju ar galvu.
Pirms pāris dienām atbraucu ar pēdējo autobusu. Visu ceļu nogulēju. Vien ik pēc brīža pamodos, lai ieraudzītu nepazīstamas autoostas nepazīstamās mazpilsētās. Kad izkāpu savā pieturā, tikko bija lijis. Smaržoja pēc slapja asfalta. Google ierakstīju mājas adresi. Šeit visur var aiziet, noklausoties vienu vidēji garu dziesmu. Tētis mani pierunāja atbraukt. Viņam esot apnicis, ka visu dienu nīkstu mājās. Turklāt šī ir pēdējā vasara, kad vēl varot likt man kaut ko darīt, – astoņpadsmitā vasara. Un cik bieži tev ir iespēja pabūt laukos? Īstenībā viņš gribēja, lai dzīvoklis paliek viņam un jaunajai draudzenei. Nekas, es arī gribēju prom. Reizēm domāju, ka es varētu aiziet no Rīgas. Un neapstāties. Ja man būtu ērtāki apavi.
Naktī ilgi nevaru aizmigt, jo karsts. Atmetu segu un apķeru to kā cilvēku. Nogrūžu uz kājām. Uzguļos virsū. Virtuvē skan radio, man tas traucē, bet nespēju saņemties, lai aizietu un izslēgtu. "Vai tu dzirdi, Rudacīte, kā pēc tevis mana dziesma raud?" Vēroju ceriņu lapu ēnas uz tapetēm. Katru nakti. Pēc tam atspulgus vecā televizora izliektajā ekrānā. Uzvelku segu līdz zodam un apklāju ar to tikai galvu. Kustinu kāju pirkstus dziesmas ritmā. "Vai tu jūti, Rudacīte, kā aiz spundes kāzu alus rūgst?" Uz brīdi uzraujos sēdus, tūlīt pat atkrītu atpakaļ. Sega zem galvas. Satinos palagā. Skatos griestos un dziļi elpoju, lai sevi nomierinātu. Reizēm iemigt palīdz fantazēšana. Nogurdinu sevi, izstaigājot dažādus scenārijus. Šoreiz iekrītu nomiedzī, mēģinot nolemt, par ko sapņot – par puišiem vai meitenēm. "Trešā vārds būs gudrais Mārtiņš, pasaku un teiksmu dēls..."
Nekad neesmu ievērojusi ēdienreižu laikus. Bet šeit trīs reizes dienā ēdam trijatā – es, viņa un viņas vecmāmiņa – mana tēva pirmās sievas māte. Sākumā man šķiet savādi, ka viņas gandrīz nekad nerunā, varbūt tikai pārspriež ikdienas darbus, bet es pie tā ātri pierodu. Pavisam drīz man vairs nav neērti. Galu galā visa šī situācija ir jocīga. Mana atrašanās šeit. Visa šī vasara. Mums nav pašiem savu lauku, tāpēc man jābrauc pie vecām kundzēm, kuras mans tēvs apvārdojis. Virtuvē vienmēr skan radio. "Šī dzīve ir kā šūpoles, es nāku un jau tūlīt projām eju."
Sēžu uz ietves malas netālu no saviem vēmekļiem. Viņa otrā pusē. Lēnām dzeru ūdeni un knibinu iešļūcenes siksniņu.
"Es draudzējos tikai ar puišiem."
"Kāpēc?" viņa jautā.
"Mazāk drāmas," saku, bet pēkšņi vairs neesmu par to droša. "Īstenībā nezinu, vai mazāk drāmas. Mēs vienkārši daudz nerunājam."
"Kaut kāds sviests," viņa saka.
Tēvs zvana katru otro vakaru. Viņš grib runāt daudz, es – nemaz. Labāk tiešām būtu pavadījis laiku ar savu jauno draudzeni. Viņš izplūst garos, filozofiskos stāstījumos, uz kuriem negaida atbildes. Man tie nepatīk, jo tas nozīmē, ka viņš ir iedzēris. Galants alkoholiķis, tā manu tēvu raksturoja krustmāte. Tas nozīmē, ka viņš nežūpo un nesmird, taču dzer gandrīz katru vakaru. Nekļūst nepatīkams, bet viegli kaitinošs un apcerīgs gan. Reizēm viņš raud. Tad es klusi aizveru aiz sevis durvis.
"Kāpēc viņš dzer?" viņa pēc nedēļas jautā.
Paraustu plecus. Viņš man izstāstījis visu. Tikai ne to.
Kad nākam no veikala, sāk gāzt lietus. Paslēpjamies autobusa pieturā. Sarkanās ķieģeļu sienas un zaļais soliņš viscaur aprakstīti ar vietējiem jaunumiem. Viņa izvelk marķieri. Kādam citam es būtu teikusi, ka tas ir stulbi, tomēr viņu ziņkārīgi vēroju. Viņa liek jautājuma zīmes aiz svarīgajām ziņām. Sanāk "Lelde Upīte ir lezbe?", "Te bija Toms?", "Vītolam un Loginai bija seXXXX?".
Pilsētā es tā nevaru. Vienkārši sēdēt. Nerunāt, neko neskatīties, nelasīt. Vienkārši sēžu saulē izstieptām kājām. Skatos, cik man netīras pēdas, zelta spalviņas ap ceļgaliem mirdz saulē, pa vidu brūni zilumi. Vakarā atkal būs jākāpj vannā un jāmazgā kājas ledainā ūdenī. Te jākurina boileris. Kārtīgi mazgājamies reizi nedēļā. Viņa nāk ar lielu metāla bļodu rokās, nolējusies ar ūdeni. Pa atvērtajām durvīm iznāk arī radio atbalss. "Es tevi paslēpšu dzeltenās madarās." Viņa noliek bļodu man priekšā un apsēžas blakus. Ūdenī peld ziepju gabals un nolietota birstīte. Viņa ieliek bļodā pēdas, no tām aizpeld vientulīgs zāles stiebriņš. "Nu," viņa saka. Mēģinu nolikt pēdas blakus viņējām, nepietiek vietas. Lieku tās pa virsu. Viņai uz kājām tumšas spalviņas un vēl vairāk zilumu. Arī viens pušums. "No meža kaķa dzeltenām acīm."
Pilošais peldkostīms smaržo pēc ezera. Pārmetu to pār āra ģērbtuves malu. Brīdi stāvu kaila un klausos, vai blakus kāds ir. Viņa arī teica, ka tūlīt nāks. Nepaņēmu dvieli. Stāvu uz smilšainās grīdas, izspiežu slapjos matus, kurus neesmu mazgājusi pusotru nedēļu. Tie jau sen savēlušies un sapinušies mezglos. Te tā var dzīvot.
"Ejam," viņa pieklauvē pie sienas. Viņai nav kauns iet cauri ciematam peldkostīmā.
Pēc nedēļas jābrauc atpakaļ. Es gribētu doties prom ar visagrāko autobusu, lai varētu izlaist pateicības un "uzzvani, ja esi Rīgā". Viņa nezvanīs. Un, ja es to piedāvāšu darīt, būs vēl sāpīgāk, kad tas nenotiks.
Es ceru, ka pēcnāves dzīve būs tāda.
Peldam uz muguras ezerā, jau gandrīz starp niedrēm. Uzreiz nemaz nesaprotu, ka tā ir viņa, kas runā. Nostājos uz kājām, lai ausis nebūtu ūdenī.
"Ko?" prasu.
Viņa turpina peldēt. Kājas starp niedrēm.
Es ceru, ka tāda ir pēcnāves dzīve – tā sajūta, kad peldi uz muguras.
Es laikam saprotu, ko viņa saka, tikai nezinu, kā lai atbild.
0