Ar bērniem
05.04.2018

Tā nav grāmata, bet piedzīvojums!

Komentē
0

Par Andras Manfeldes grāmatu "Kurš no mums lidos?", apgāds "Dienas Grāmata", 2017

Grāmatas kopā ar bērniem lasu labprāt, lai gan ne vienmēr vakaros, kad beidzot norimis ikdienas skrējiens un troksnis, varu atļauties šādu greznību. Nesen iesaistījos diskusijā par tēmu: "Kas bērnam ir labāk un vērtīgāk – lasīt grāmatas vai laiku pavadīt ekrānos?" Diskusija uzņēma arvien lielākus apgriezienus, kas izpaudās skaļos izsaucienos no abām diskusijā iesaistītajām pusēm, bet pie kādas vienas atbildes nenoveda, jo abas puses palika pie sava. Es neesmu pret ekrānierīcēm, bet mana pārliecība joprojām ir nesatricināma – grāmatu lasīšana bērniem var dot un dod daudz vairāk par lūrēšanu ekrānos, un domāju, ka ir lieki uzskaitīt grāmatu lasīšanas ieguvumus, jo man tie šķiet pašsaprotami.

Kad piedāvāju saviem bērniem palasīt priekšā Andras Manfeldes jauno grāmatu "Kurš no mums lidos?", četrgadīgais dēls un deviņgadīgā meita to uzņēma ar lielu sajūsmu. Un, patiesi, Manfeldes stāsts uzreiz viņus aizrāva, jo meita Fēliksas tēlā varēja pazīt sevi – lielo māsu, kuru tik ļoti spēj nokaitināt mazā brāļa izdarības... tā, ka reizēm no dusmām var uzsprāgt. Bet Ķī ir gluži kā Alises brālis Hardijs – kustīgs, trakulīgs, dzīvespriecīgs, visu laiku izdomā kaut ko, kas sagriež pasauli kājām gaisā. (Stāstā ieraudzīju arī sevi – mammu, kas bieži ir aizņemta, uztraukusies un reizēm ļoti dusmojas. Skola, bērnudārzs, darbs, skola, bērnudārzs, darbs... Tā pavisam reāli, kā no "parastās" dzīves.)

Vēl Fēliksai ir draudzene Dodō – meitene skaistā, gaisīgā, smuki izgludinātā kleitiņā, kuru visi dēvē par jaukumiņu, mīļumiņu un kura ir vistalantīgākā uz raudāšanu, jo viņas mamma tik bieži dusmojas.

Tie ir trīs pavisam parasti bērni, kas dzīvo Karostas nomalē, un viss varētu arī notikt pavisam parasti, ja vien neatnāktu biezā migla un nepazustu Katedrāle. Bērni ir stingri nolēmuši izgaisušo Katedrāli atrast (kamēr pieaugušie strīdas, kurš pie tā ir vainīgs, un taisa selfijus) un, ieraugot milzīgas pēdas betona ietvē, ir pārliecināti, ka tādas varēja atstāt vienīgi Betona Cilvēks, kurš ir nolaupījis Katedrāli. Lai pavisam parastā pasaule pārvērstos fantasmagoriskā, bērniem palīdz trīs maģiskie stikliņi, caur kuriem var ieraudzīt nesaredzamo un nokļūt citās dimensijās.

Pirmās grāmatas nodaļas izlasījām vienā elpas vilcienā, bērniem patika, man arī... un sapratu, ka vēlos ne tikai pastāstīt, cik skaista ir Jūras Katedrāle, bet arī parādīt. Un tad varējām lietderīgi izmantot arī ekrānierīci un planšetē aplūkot Katedrāles kupolu, kurš patiešām ir no īsta zelta! Atradām arī fotoalbumu, kur bija vairāk nekā desmit gadus vecas fotogrāfijas no Karostas apmeklējuma. Bērni brīnījās par Karostas skarbo šarmu un jūru, kurā slejas Karostas fortu drupas... Vienā no fotogrāfijām arī atpazinām Bēdu Būdu jeb Gliemežvāku Māju...

Sākums bija daudzsološs, Alisei un Hardijam grāmata patika, un domāju, ka tagad katru vakaru lasīšu viņiem to priekšā. "Man patīk tie zīmējumi!" iesaucās meita. "Bet man patīk, ka migla apēda Katedrāli!" iesaucās dēls. "Bet man patīk, ka grāmatas nodaļas nav pārāk garas un es varu jums izlasīt vairākas uzreiz, ne tikai vienu vai divas." Taču tad viņi sāka baidīties...

Kad galvenie varoņi Bēdu Būdā satika Skumju Princesi, kas mazliet atgādināja vampīru (Jā, mums ar brāli ļoti patīk Helovīns!), viņiem bija tikai mazliet bailīgi, bet gribējās arī zināt, kas notiks tālāk: skaistā sieviete ar bālo seju glāsta Dodō matus un stāsta, ka skumt ir patīkami, vajag tikai ļauties... Fēliksa, Ķī un Dodō diezgan veikli tomēr tika vaļā no Skumju Princeses grūtsirdības tīkliem, un šķiet, ka nu Katedrāles meklēšana līdzināsies dēkainam detektīvromānam, bet maģiskie piedzīvojumi turpinās. Dusmu Dāma, kas mētāja ugunīgos dusmu putekļus, pamatīgi nobiedēja Hardiju, un, lai gan trijotne veikli aizlavījās arī no Dusmu Dāmas, dēls man paziņoja, ka šo grāmatu vairs nekad negrib lasīt. Mēģināju viņu nomierināt, sakot, ka viss taču beidzās labi un vispār es pazīstu Andru Manfeldi, kas ir sarakstījusi šo grāmatu. "Tad uzraksti viņai vēstuli un pasaki, ka nevajadzēja rakstīt tik bailīgu grāmatu. Man bija ļoti bail, bet patika, ka Dodō kleitā bija tie mazie caurumiņi." Nezinu, kas tie par mazajiem caurumiņiem (varbūt Dusmu Dāma tos izdedzināja), bet apsolos ar Andru aprunāties. "Bet man nebija bail, tikai skumji, ka arī kaķim Murzim Skumju Princese nodarīja pāri… Nevajag tā rakstīt par kaķīšiem. Un vispār tā nav nekāda grāmata, bet piedzīvojums!" savu verdiktu dod meita.

Un tā turpmākās grāmatas nodaļas lasu vienatnē, laiku pa laikam dēlam un meitai pārstāstot grāmatas aizraujošākos notikumus. Bet šo aizraujošo notikumu ir tik daudz, viens fantasmagoriskais piedzīvojums seko nākamajam, gluži vai bez atelpas, un vienubrīd man šķiet, ka šo fantāziju un mistisko notikumu ir pat pārāk daudz, ir sajūta, ka esmu pārāk daudz saēdusies ļoti saldu un treknu, bet ļoti garšīgu kūku... Kad tas viss beigsies? Kad viņi atkal atgriezīsies realitātē? Bet tad es vienkārši ļaujos stāstam un pieņemu spēles noteikumus. Saprotu, ka grāmatas galvenie varoņi tik viegli netiks ārā no šī labirinta – klejojumiem pa Karostas ēkām un vietām, kur viņi sastop dažnedažādas fantastiskas un maģiskas būtnes. Tikai es kā mamma ik pa laikam iedomājos, kā tie bērni tiks mājās, vai vecāki neuztraucas, kur viņi tik ilgi blandās, un viņi taču neko nav ēduši... Bet šeit ir cita laiktelpa, citas dimensijas, kur nevalda "parastie" likumi, un tilts pavisam viegli var pacelties spārnos un lidot, un bērni pavisam viegli var nokāpt jūras dziļumos un iestigt Medūzes fon Vienaldzības Kundzes vēderā, aizmirstot par visu un visiem. Katrā šajā fantastiskaā tēlā varam saskatīt kādu no mūsu, pieaugušo cilvēku, netikumiem vai vājībām – ļauties skumjām kā Skumju Princesei, mētāties ar dusmām kā Dusmu Dāmai, darīt bezjēdzīgas lietas un satraukties par to kā Tukšrosības Kundzei, nokļūt mantkārības cietumā, kur ir milzu Bārbijas un monstri (no šiem man pašai kļuva bail, gada vārds!), būt Betona Cilvēkam, kas dienu no dienas nedomādams dara darbu, neredzot, ka pats sevi ieslodzījis kastītē, no kuras nav vairs izejas, un ka viņam sirds vietā ir akmens – tik smags, ka to vairs nav iespējams panest... Bet Fēliksa, Ķī un Dodō arvien atrod izeju, arvien spēj atrast gaismu un atcerēties, ka visiem ceļiem ir mērķis, un acis pat bez brīnumstikliņiem redz vairāk un skaidrāk nekā ikdienas nogurdināto pieaugušo acis, un bērnu sirdis vēl nav kļuvušas smagas no skumjām un vienaldzības, jo viņi prot brīnīties.

Piekrītu Bārbalas Simsones rakstītajam: "Brīvi un nevaldāmi plūsmojot starp sadzīvisko un alegorisko, stāstījums ne vienā vien lasītājā, iespējams, raisīs diskomfortu. Citiem vārdiem sakot, lasām un nevaram saprast: teksts ir kā ažūra Gaudi konstrukcija, kurai teorētiski nekādi nevajadzētu turēties kopā, bet šī ņem un turas, un vēl žilbina ar savu neparastumu. Tieši šajā paradoksā slēpjas atslēga uz teksta būtību. Jo grāmata, kuru bez lieka patosa var nosaukt par himnu Liepājai, galvenokārt vēsta par iekšējās brīvības meklējumiem. Tādas brīvības, kas negrib, ka visus tavas mājas balkonus nokrāso vienādus; tādas, kas nesaudzīgi atgādina, ka arī tevis dēļ miglā pazūd katedrāles."

P.S. Andrai Manfeldei vēstuli tā arī neaizrakstīju, jo šī ir ļoti laba grāmata un neko no tās man negribas kritizēt.

Ērika Bērziņa

Ērika Bērziņa ir trīs bērnu mamma, dzejniece, strādā žurnālā "Mans Mazais".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!