Tā dzīvo cilvēks

Par Andras Manfeldes stāstu krājumu "Mājās pārnāca basa", apgāds "Latvijas Mediji", 2018

Andra Manfelde pēdējo desmit gadu laikā viskonsekventāk no visiem latviešu rakstniekiem sekojusi politiski represēto latviešu likteņiem un īsprozas žanrā faktiski tvērusi un iemūžinājusi to pašu, ko iepriekšējos divos gadu desmitos dokumentālā kino žanrā veikusi kinorežisore Dzintra Geka.

Kad izcilais latviešu rakstnieks Knuts Skujenieks kādā no viesošanās reizēm man vēstīja par savu "famīlijas hroniku", apstājoties pie fotogrāfijas ar savas ģimenes pirmo dzīvesvietu Salaspils Nacionālā botāniskā dārza dārznieka mājiņas sešu kvadrātmetru nelielajā miteklītī, viņš bilda: "Mēs tur rīkojām balles… Tik ilgi, kamēr astoņus mēnešus vēlāk es aizballējos mazliet tālāk." [1] Arī Andras Manfeldes prozas krājuma "Mājās pārnāca basa" vēstītāji – 1941. un 1949. gada represiju upuri – ir gan rūgtuma un ironijas, gan gaišuma pilni cilvēki, kas svešumā pavadītos bērnības vai jaunības gadus spēj uzlūkot vienlaikus ar dziļām sāpēm un smīnu par likteņa nežēlību.

Kopš 90. gadu sākuma deportāciju pieredze ir iemūžināta monumentālajā daudzsējumu sērijā "Via Dolorosa", neskaitāmos autobiogrāfiskos darbos un monogrāfijās. Šajā desmitgadē latviešu literatūrā Staļina laika politisko represiju upuri gan tuvplānā, gan fonā bija skatāmi arī dažos romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" darbos un Māras Zālītes romānos "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni"; visbeidzot drosmīgi uzņemta arī pirmā deportācijas detalizēti un objektīvi atainojošā latviešu mākslas filma. Riņķveida atgriešanos pie šī jautājumu loka nosaka vairāki faktori, tostarp nenoliedzamais absurds – laikā, kad Otrā pasaules kara uzvarētāji ir nodevuši medaļas un ordeņus nākamajām paaudzēm un mehāniski piestiprinājuši tos pie savu mazbērnu un mazmazbērnu krūtežas, represētie traumatisko pieredzi galvenokārt glabā sevī, labākajā gadījumā kautri "mēmajās šausmās" daloties ar saviem ģimenes locekļiem. Šobrīd starp valsts iedzīvotājiem klātesot vairs tikai 12 tūkstošiem no komunistiskā režīma cietušajiem, no kuriem daudzi ir dzimuši izsūtījuma laikā, drīzāk būtu jāvaicā – cik daudz stāstu vēl palikuši neizstāstīti? Cik daudziem nebūs lemts tapt izstāstītiem? Gluži kā krājumā aprakstītā sieviete, kas bailēs no nepielūdzamā laika zoba pārraksta visas izsūtījuma laikā tapušās vēstules, arī Manfelde ir uzņēmusies vēstures piefiksēšanas un atmiņu saglabāšanas misiju. Galu galā: "vecs cilvēks kā gliemežvāks, kamēr nav sadrupis pavisam, tikmēr, lai arī noputējis, dzird šalkas." (56)

Grāmatā apkopotie stāsti ir tapuši nekavējoties pēc rakstnieces ieceres aptvert savas ģimenes traģisko vēsturi darbā "Zemnīcas bērni" (2010) un septiņu gadu laikā kulminējušies formāli un saturiski daudzveidīgā un neparastā stāstu krājumā. To nav iespējams uzskatīt nedz par klasisku daiļprozu, nedz arī par stingri dokumentālos ietvaros tvertām liecībām – Manfelde trāpīgi lieto apzīmējumu "stāsti", jo šajā gadījumā stāstnieks ir gan cilvēks, kurš dalās ar savu dzīvesstāstu, gan pati rakstniece – dzirdētā un lasītā fiksētāja. Robeža starp autores interpretāciju un uzklausītā balsi ne tikai jūk – tā vietumis kļūst nemanāma. Manfelde veikli darbojas kā vidutājs un pārliecinoši sapludina vēsturisko realitāti ar emocionāli poētisku vēstījumu.

Daži stāsti veidoti kā miniatūras – atmiņu rindkopas burtiskā šo vārdu nozīmē. Atsevišķos gadījumos stāstā tiek pilnībā citēts pirmavots, bet autores pienesums ir viens vienīgs noslēdzošs teikums – toties nevainojams un kodolīgs. Kādā stāstā visai apjomīgi izmantotas un citētas vēstules no jau savulaik publicētām represēto atmiņām. Tādējādi tiek īpaši izcelta atmiņu nozīmība – tām piemīt ne tikai vēsturiski faktoloģiska, bet arī simboliska vērtība. Melānija Vanaga, vairs necerot uz izdzīvošanu un atgriešanos dzimtenē, iesvieda ilgi rakstītās vēstules ugunī. Daudziem nebija zināms, vai vēstules maz sasniedz adresātu, nepārvarot tālo ceļu vai arī cenzūras žņaugus: rakstīšanas procesam ne vienmēr bija komunikatīva funkcija, tā bija arī meditācija un glābiņa meklēšana pašrefleksijā: "Ja jau miesai tik viegli ķeras aukstums klāt, tad kā lai dvēsele nesaķer Sibīrijas skumjas un nenomelnē līdz gangrēnai?" (84)

Šo cilvēku atmiņās būtiski nav lieli notikumi vai vēstures gaitu ieskicējošas norises, bet gan mazās detaļas – starp dzelzceļa sliedēm pamanīta pienene Maskavas stacijā mājupceļa laikā, no ragā sasalušas polārpūces iegūta leduspuķei līdzīgā rēta; bioloģijas stundas laikā rokā paņemtais vaska ābols, kas liek sasmaržot un sagaršot īstos, mājas ābelēs palikušos; gogeļmogeļa vakariņošana mirklī, kad sētā iebrauc automašīna ar septiņus gadus neredzēto un nu jau vairs bērnu acīs neatpazīstamo tēvu. No nelobītām auzām ceptas maizes ēšanas laikā tiek sapņots par bubertu, jāņogu želeju un gaileņu mērci ar speķīti. Tālā dzimtene pie izsūtītajiem atnāk ar šādām sīkām, dažādām maņām tveramām un reizumis iedomātām parādībām, kas dzīvi prātam neaptveramajā trūkumā, salā un badā kaut nedaudz silda, bet dzīvības trauslumu dara spēcīgāku. Arī Jeņisejas upes pakājes tundrā dzimušajai meitenītei tobrīd vēl nezināmā Latvija saistās ar daudzām dzeltenām, siltām polārām saulēm.

Stāstos atklājas arī vairākas interesantas nejaušības – pa ceļam satikta čigāniete, kas ar dramatisku fatālismu paredz tālu ceļu svešumā; virsnieks, kurš pašaizliedzīgi ļauj ģimenei atkalapvienoties, vectēvs, kurš ar mazbērniem mūk caur mājas logu, lai gan neapzinās, ka pie durvīm klauvējošie čekisti nākuši vien prasīt ceļu, jo "dienas norma" jau bijusi izpildīta. Lielais ļaunums – gluži kā Māras Zālītes sumpurņi – tiek mitoloģizēts: "Kad čekisti nāca, to bungošanos uzreiz varēja pazīt. Nē, tie nenāca kā saimnieki, saimnieks savas durvis, pat skaļi klauvēdams, glaudin glauda. Tie trieca kulakus tā, ka jābrīnās, kā dūres vēl gadiem netrīc asiņainas." (99) Un kādēļ gan ne? Uzklausīto dzīvesstāsti epizodiski uzsver traģisko patiesību, ka Staļina režīms iznīcina visus – jaundzimušus bērnus, vietējos varai lojālos cilvēkus, tos, kas nodevuši mežabrāļus, arī vispārliecinātākos komunistus.

Krājuma īsākajā un mākslinieciski spēcīgākajā stāstā bada laikā tēvs atskārst, ka nemaņā apēdis vienīgās divas bērniem nestās maizes šķēlītes. Kauna jēdziens ir ne tikai būtisks, tas ir pat fundamentāls – vainas apziņa par kādu liktenīgu izvēli, par to, ka varēja (vai vajadzēja) rīkoties citādi, par to, ka ir jāmelo tuvākajiem, kauns par to, ka jūs esat cilvēks, kuram atņēma visu un kuram šādi ir jādzīvo, visbeidzot – padomju varas brutāli ieaudzinātais kauns par neatbilstību sabiedrībai un iekārtai represiju nagos kritušos ir vajājis visu atlikušo mūžu. Visus piecdesmit okupācijas gadus nebija pieņemts runāt par šo pieredzi – pat ne ar tuvākajiem un ne klusākajā stūrītī. Arī nupat jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas šķiet, ka atskatīšanos pagātnē joprojām pavada kauns vai bailes. Tieši tādēļ Manfeldes krājums ir būtisks, jo atspoguļo gan grāmatas tapšanā iesaistīto septiņpadsmit cilvēku drosmi, gan atgādinājumu, ka ikviens no šiem stāstiem ir daļa ne tikai no mūsu vēstures, bet arī no mums pašiem.

[1] Rakstnieks tika apcietināts 1962. gadā un uz septiņiem gadiem nosūtīts uz lēģeri Mordovijā.