Aina no Džeka Torna iestudējuma "Harijs Poters un nolādētais bērns", foto – Manuels Harlans
 
Recenzija
09.08.2016

Tā burvja rēgs klīst pa pasauli

Komentē
0

"Nu jau vairākus mēnešus ir novērojama Voldemorta sabiedroto pārvietošanās. Esam sekojuši troļļu kustībai viscaur Eiropā, milži ir sākuši šķērsot jūras, un vilkači – jā, lai kā arī man negribētos to atzīt, mēs pirms pāris nedēļām esam pazaudējuši to pēdas. Mums nav zināms, kurp viņi dodas vai kas viņus ir iedrošinājis uz šādiem manevriem, taču mums ir zināms par viņu pārvietošanos, un mēs raizējamies par to, ko gan tas varētu nozīmēt," – nē, šoreiz tas nav fragments no kādā NATO stratēģiskās analīzes centrā jeb domnīcā tapuša kārtējā pētījuma par Eiropas Savienības drošības riskiem, ģeopolitisko situāciju un ierobežotajām iespējām kaut ko aizstāvēt, nosargāt vai vismaz noturēt vēl nesen par ikdienišķu uzskatītajā trauslajā pasaules kārtībā.

Kā jau droši vien nav grūti uzminēt pēc lorda Voldemorta pieminējuma, runātājs ir tagad Maģisko lietu ministrijā strādājošais, 37 gadu vecumu sasniegušais divu dēlu tēvs un precēts vīrs Harijs Poters, un tas viss notiek jau pēc kārtas astotajā poteriādes stāstā, nupat teātra pirmizrādi Londonas Vestendā piedzīvojušajā un tajā pašā vakarā arī grāmatas formātā iznākušajā darbā "Harijs Poters un nolādētais bērns" (Londona, "Little, Brown", 2016).

Pārdesmit šķietamā miera valstībā aizvadītajiem gadiem ir pienācis gals. Kā zināms, arī Rīgā pie Jāņa Rozes grāmatnīcas "Nolādētā bērna" tirgošanas sākumbrīdī, pulksten 2.00 naktī (kas ir pusnakts pēc Londonas laika), bija sapulcējusies prāva līdz nejēgai noburtu interesentu rinda, biļetes uz Londonas izrādēm tika izpārdotas vienā acumirklī, mesmerizēto kritiķu atsauksmes (par izrādi) pārsvarā bija cildinošas, un jau dažas dienas vēlāk tika ziņots gan par vēl papildu 250 000 biļešu laišanu pārdošanā, gan par izrādes producentu plāniem iestudējumu teleportēt arī uz Brodveju.

Brīnišķīgajā "Goudy" serifu burtveidā salikto, uz taustei tīkamā krēmīgi bālganā papīra iespiesto un vēl aizvien it kā vecmodīgā un laikam gan nevienā Latvijas grāmatu spiestuvē vairs neīstenojamā iesējumā iesieto grāmatu (laiki un materiāli, protams, mainās, bet man patīk, ka grāmatas forma paliek) es pirmoreiz atšķīru, šķirstīju, lasīju un vēl arvien mēdzu pārlapot ar baudu. Taču par "grāmatas formātā iznākušu darbu" es "Nolādēto bērnu" nosaucu apzināti, jo, atšķirībā no iepriekšējām Potera sāgas daļām, šis nav nedz romāns (ja lasa pieaugušais), nedz pasaka (ja lasa bērns), bet gan divdaļīga luga, kuras autors ir dramaturgs Džeks Torns.

Luga veidota pēc Dž. K. Roulingas, teātra režisora Džona Tifanija un tā paša Džeka Torna kopīgi radīta oriģinālstāsta, kas, kā noprotams, slīpējies, kūņojies un tapis vienlaikus ar Londonas iestudējumu – izdevuma saikni ar konkrēto teātra izrādi pastiprina gan norāde uz grāmatas vāka, ka tas ir "īpašs lugas mēģinājumos izmantotā teksta izdevums", gan detalizēta informācija grāmatas beigās – par iestudējuma autoriem, aktieriem un citām iesaistītajām personām.

Citiem vārdiem sakot, šī nav Džoannas Ketlīnas Roulingas jaunākā grāmata, tieši tāpat kā Ulda Tīrona režisētās izrādes "Mielasts" programmiņa, kurā iekļauts pilns Jaunajā Rīgas teātrī tapušajam iestudējumam radītais Tīrona teksts, īsti nav jauns Platona dialogu "Dzīres" (vai "Mielasts", ja tīk) tulkojuma izdevums (salīdzinājumam ir tikai un vienīgi ilustratīva nozīme).

Jau paši pirmie "Nolādētā bērna" lasītāji to nekavējoties pamanīja un tāpat bez kavēšanās steidza ziņot gan recenzijās (ja tie bija grāmatu kritiķi vai apskatnieki), gan sašutuma, vilšanās vai sarūgtinājuma pilnos interneta komentāros (ja tie bija vien prasti un parasti vientieši).

Un tomēr es to nesauktu arī par nelietīgu maģisko spēju izmantošanu vai krāpšanu – ja vien, protams, ir lasītas iepriekšējās Harija Potera, viņa draugu un ienaidnieku piedzīvojumiem veltītās grāmatas un kāds lasītājs vai lasītāja visas šīs nu jau veselas paaudzes uzaugšanas ilgumā ieilgušās epopejas iepazīšanu nebūs nolēmis iesākt tieši ar "Nolādēto bērnu" (te drošības labad jāatzīstas – lai gan pats nekādi nevaru sevi pieskaitīt pie kopā ar Hariju Poteru uzaugušās paaudzes, noteiktu vietu manā dzīvē visas šīs burvju būšanas ir aizņēmušas, jo esmu bijis redaktors vairākiem latviešu izdevuma sējumiem un tāpēc katru no tiem izlasījis pat vairākkārt).

Taču arī hipotētiskam nezinošajam (vai aizmāršīgam) lasītājam jaunajā grāmatā kā dažādi pagātnes notikumu uzplaiksnījumi tiek piedāvātas visai daudzas atsauces un norādes, lai pēc skaita astotais stāsts nešķistu kaut miglā tīta un sen izstāstīta vēstījuma pēdējā nodaļa.

Varu iztēloties, ka ne vienam vien lasītājam grūtības varētu sagādāt tieši vēstījuma forma – fakts, ka šoreiz stāsts ir jālasa kā lugas teksts, kuru, kā jau šādos gadījumos ierasts, veido vien varoņu dialogi un visai strupas remarkas. Tas, iespējams, dažā lasītājā var radīt papildu spriedzi, jo, lai gan katra prātā jau zīmējas savas iztēles ainas un priekšstati un gan jau varbūt ir gadījies skatīt arī kādu no Harija Potera kinofilmām, tagad savu galvu vēl jālauza arī par to, kā gan, pie velna, visas šīs pārmiesošanās, ceļošanas laikā un pārējo burvestību ainas ir tikušas dabūtas gatavas uz skatuves. Visu vēl vairāk sarežģī aizdomas, ka lugas autoriem, producentiem un autortiesību turētājiem ir dzelžaina noteikšana par visu, kam jānotiek uzvedumā un šī nu nav no tām lugām, kurām varētu būt iespējamas brīvas skatuviskas interpretācijas vai alternatīvi lasījumi, pie kādiem mēs tik ļoti esam raduši dažādu klasiķu (un ne jau tikai) darbu iestudējumos.

Ja nu par to visu izdodas nedomāt, jo, tiekot aptuveni līdz grāmatas trešdaļai (un tas notiek ātri, lugas tekstu var lasīt krietni žiglāk nekā lappuses, kas piedrukātas pilnas ar prozu), vismaz mani pārņēma sajūta – lai arī manās rokās ir grāmata un es šo stāstu lasu, patiesībā man ir darīšana taustāmā un redzamā veidolā fiksētu mutvārdu teiksmošanas piemēru: stāstniecības formu, kurā klausītāja iztēles un iejušanās spējām ir krietni vien lielāks svars nekā rakstītāja prasmēm uzburt reālistiskus dabas, debesu vai personu iekšējo pasauļu aprakstus. Kopā ar Hariju Poteru uzaugušam un visu ap viņu savīto mitoloģiju labi pārzinošam lasītājam lugas lasīšana varētu būt tikpat vienkāršs, aizraujošs un gandarījumu nesošs piedzīvojums kā vienreiz noskatītas filmas epizožu atkārtota pārstāstīšana manas paaudzes bērnībā. Ja atceraties, filmu pārstāstīšanā būtiski bija, lai konkrēto filmu, piemēram, "20. gadsimta pirātus", ir redzējis gan stāstītājs, gan klausītājs, jo tikai tad kopīgi redzētais (teiksim, epizode, kurā vienu varoni caurdur un pie kuģa borta piespiež abordāžas enkurs) atstāstījumā radīja nepieciešamo iespaidu.

Mutvārdu teiksmošana 21. gadsimtā, viedtālruņu, sociālo tīklu un papildinātās realitātes spēļu laikmetā, varbūt šķiet kaut kas tālai aizvēsturei piederīgs, taču patiesībā tā varētu būt krietni vien atbilstošāka mūsu ikdienas attiecībām ar rakstītu tekstu un tā lasīšanu nekā simtiem lappušu biezi prozas sējumi. Īsziņas, tiešie teksta ziņojumi, komentāri sociālajos tīklos vai ziņu portālos – kaut arī tie visi tiek rakstīti, diezin vai kāds tos uztver kā rakstītu tekstu, bet drīzāk gan kā izsaucienus, iebildumus, emocionālus stāvokļus, komplimentus un vēl visādas reakcijas.

Šādā pasaulē romāns lugas formātā iederas itin labi – kazi, vēl pēc pārdesmit gadiem kāds 10. vai vēl tālāks Harija Potera turpinājums jau tiks izdots vien dažās rindkopās, garākos vārdus saīsinot un teikumus rakstot vispār bez pieturzīmēm.

Taču lai nu paliek joki, jo patiesi aizkustinoši un amizanti arī šajā Potera seriāla stāstā, tāpat kā iepriekšējos, ir nepārtrauktie mājieni uz kādu patiesi senu pasauli un tās burvestību. Tā ir pasaule, kurā dzīvi var izrādīties pat grāmatplaukti, bet grāmatām var piemist spēja runāt, pakļaut un varbūt pat pret lasītāja gribu ieraut cilvēku starp savām lappusēm. Un, būsim godīgi, vai gan šāda pasaule spētu interesēt kādu, kurš pats nekad nebūtu lasījis nevienu grāmatu un tikai pārtiktu no to pārstāstiem? Lai gan "Nolādēto bērnu" varbūt var lasīt arī kā brīvstāvošu daiļdarbu, lugas patiesās burvestības atklājas vien tad, ja atmiņā vai vismaz rokas stiepiena attālumā ir arī uz lappušu simtiem ar maziem burtiņiem drukātais iepriekšējo grāmatu prozas teksts. Bet kurš tad ir nosaukumā minētais bērns un kas notiek, ja sāk ceļot laikā, es jums neizpaudīšu – neesmu jau nekāds Voldemorts. Šajā brīdī telpā, kurā atrodaties, droši vien no visām pusēm uzreiz un tomēr ne no kādas konkrētas vietas būtu jāatskan šņācošā balsī dvestam: "Harrrij Pottterrr!"

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!