Foto: "Unsplash"
 
Redakcijas sleja
18.11.2020

Svinēt vai nesvinēt

Komentē
0
Saglabā

Tas, ko saprotu ar "svētku sajūtu", man asociējas ar bērnību un 18. novembri. Parasti pie mums Jelgavā sabrauca radinieki un mēs, diezgan liels bars, gājām uz Driksas krastu skatīties salūtu, ko šāva no Pasta salas. Dzīvoklis bija pieelpots, virtuvē garaiņi, uz ielas pēkšņi ļoti auksti, bet visi tādi sapucējušies, mazliet satraukti un svinīgi. Tagad uz salūtu vairs neraujos, Jelgavā esmu reti un parasti svētkos (zinu, ka vajadzētu biežāk, piedod, mammu), bet Pasta sala no kādreizējiem džungļiem, kur savas attiecības skaidroja pusaudži no Joņeva "Jelgavas 94", kļuvusi par "daudzfunkcionālu atpūtas, kultūras un sabiedrisko aktivitāšu vietu".

Pusaudža gados es pieklīdu metālistiem un novembra svētki kļuva vēl svarīgāki – "Skyforger", lāpu gājieni un nerimstošas sarunas par nacionālismu bija neatņemama subkultūras daļa. Kādu laiku bija interesanti, bet, kad tiešām sāku saprast, par ko viņi runā, no bara aizgravitēju. Vidusskolā 18. novembri pārņēma formula "krastmala, salūts, kaut kāds dzīvoklis, kaut kāda bučošanās". Visbeidzot jau kādu laiku gan 18. novembri, gan, patiesībā, arī visus pārējos svētkus svinu pats pēc saviem ieskatiem, proti, pēc vizītes Jelgavā bez sirdsapziņas pārmetumiem atslēdzos no darba, guļu dīvānā un blenžu griestos vai lasu. To pacilājumu, kas bija bērnībā, neesmu jutis jau gadiem.

Bet šogad ir citas, gana sarežģītas sajūtas. No vienas puses, 18. novembrim šķietami atgriezusies piemirstā nozīme, jo pandēmijas ēnā daudz vairāk laika esam pavadījuši mājās, maz ceļojuši un dzīvojuši ciešākā kontaktā ar "valsti" – gan ar valdību un tās lēmumiem, gan ar sabiedrību, ievērojot piesardzību kopējās drošības dēļ. Šāda solidaritāte sakrīt ar to, kas manā izpratnē ir patīkams patriotisms, un arī nupat pieņemtais Satversmes tiesas lēmums aizlauzis ilgstoši krāto rūgtumu par valsts apātiju sašķeltības mazināšanā. Taču, no otras puses, uz šī fona vēl dramatiskāk izceļas pēdējā laika neglītie notikumi – zem katras kritikas pagrimusī Kultūras un Finanšu ministrijas komunikācija par autoratlīdzībām un radošo profesiju darbu, nervozās intrigas, savtīgu interešu virzīšana un klaji meli. Gribētos ticēt, ka tā nav ļaunprātība, bet gan muļķība un nenovīdība, taču jebkurā gadījumā tādus izgājienus varbūt varētu piedot tiem pusaudžiem Pasta salā, nevis pieaugušiem cilvēkiem, kuri uzņēmušies atbildību. Vēl jāaug.

Papētot atmiņas kārtīgāk, saprotu, ka arī spožajos bērnības svētkos bija skandāli – brīžiem nopietni un brīžiem smieklīgi, it īpaši pa dienu, kad ciemiņi gandrīz jau klāt, bet grīda vēl nav izslaucīta. Pēc tam, vakara gaitā, vārdu pa vārdam visi atmaiga un līdz salūta laikam jau bija salabuši. Pie visa, kas jārisina, atgriezīsimies rīt, bet šovakar mirklis atpūtai. Ar salūtu vai bez – sviniet droši, sargiet sevi un viens otru. Lai silti un mierīgi svētki.

Tēmas

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks un interneta žurnāla "Satori.lv" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!