Šī gada 10. oktobrī kinokluba „Horizonts” ietvaros JRT mazajā zālē notika latviešu 90. gadu avangarda filmu skate ar īsām ievadlekcijām. Tika izrādīta A. Ēķa (ZB pictures) īsfilma „Ceļojums uz Tukumu” un R. Vinovska (studio „Locomotive”) īsfilma „Sviests”. Apstākļu sakritības rezultātā abās filmās ir vieni un tie paši aktieri (J. Vaišļa, radioraidījuma „Zvaigznīšu brīdis” komanda u.c.), bet satura ziņā kopīgs ir tikai zaķis, kuru nošauj. Attiecībā uz stilistisku varētu teikt, ka „Ceļojums” ir tā sauktā road movie žanra krustojums ar melnu, absurdu humoru, kamēr „Sviests” - filosofiska eseja.
Līdz ar to sekojošais teksts, pamatā pirms filmas nolasītā lekcija, ir veltīts filmai „Sviests”. Tas nav mēģinājums pārstāstīt filmas saturu vai runāt par filmā izmantoto smalko kinovalodu un tās mākslinieciskajām dimensijām. Tā vietā es labprāt norādītu uz dažām struktūrām, kas ir ietvertas filmā, vai arī rodas skatītāja galvā, skatoties šo filmu. Vai varbūt - ir radušās tikai manā galvā. Tāpat arī paliek jautājums par pašu sviestu filmā „Sviests”.
Ļoti grūti būtu atbildēt uz jautājumu „par ko ir filma?” Vai vismaz sniegt vienu, pārliecinošu atbildi. No vienas puses, varētu teikt, ka filma ir par Pulkvedi un viņa Adjutantu. Tikpat labi varētu teikt, ka filma ir par komunikācijas kodiem deviņdesmito gadu Latvijā. Pareiza būtu arī atbilde, ka tā ir par dažādām maskulinitātes formām sociālajā kontekstā.
Iespējams, ka filmas satura definēšanas grūtības saistītas ar to, ka „Sviests” ir sevī noslēgts veselums, uz ko norāda noteiktas pazīmes. Manā skatījumā tās ir vismaz četras epizodes:
Pirmā ir pašreference, jo filmas centrālais tēls runā par šo pašu filmu sakarā ar bisi („Ja filmā ir bise, tai ir jāizšauj”), otro veido melnādainie aktieri, kafejnīcā runājot par savu ādas krāsu („Šī ir melnbalta filma”).
Trešā ir filmas un filmēšanas sapludināšana, kuru veic vīrietis ar ruporu (starp citu, viņš arī pats režisors) pludmalē, šeit filmā iekļauti kadri no pašas filmēšanas, tā sajaucot kopā realitātes.
Ceturtais moments ir filmas autora dotā definīcija filmas stāstam. Es varētu atļauties nocitēt to pilnā garumā, jo pašā filmā parādās tikai viena frāze. Tā ir atsauce uz vācu filosofa Ernsta Kasīrera darbu „Apcerējums par cilvēku”, kurā Kasīrers atsaucas uz kādu Johanu fon Īkskilu.
Kasīrerprāt, „Īkskils kā filozofs ir ideālists un fenomenālists, bet viņa fenomenālismu nenosaka metafiziski vai epistemoloģiski apsvērumi; drīzāk tas balstās uz empīriskiem principiem. Viņaprāt, iedomāties, ka visām dzīvām būtnēm ir viena un tā pati absolūta realitāte, būtu ļoti naivs dogmatisms. Realitāte neesot viena un viendabīga, tā esot ārkārtīgi dažāda, tai piemītot tik daudz atšķirīgu shēmu un sakārtu, cik ir atšķirīgu organismu. Katrs organisms esot, tā sakot, monāde. Tam esot sava pasaule, jo tam esot sava pieredze, parādības, ko sastop atsevišķu bioloģisku sugu dzīvē, neesot attiecināmas uz citām sugām. Divu atšķirīgu organismu pieredzes un arī attiecīgās realitātes neesot savā starpā samērojamas. Mušas pasaulē, saka Īkskīls, sastopamas tikai „mušu lietas”; jūras ežu pasaulē - tikai „jūras ežu lietas.””
Nu, lūk, ja mēs pieņemam, ka tikko sacītais var tikt attiecināts ne tikai uz dažādām sugām, bet arī uz jebkuru organismu, kuram ir atšķirīga pieredze, tātad, nerunājot aplinkus - ja pieņemam, ka katram cilvēkam vai „Sviesta” gadījumā - filmas varonim ir sava unikāla pieredze un pasaule, kas nav tā pati realitāte, kurā mēs dzīvojam, tad sanāk, ka arī šī filma ir tāda monāde.
Un monādes ir pilnīgas un pašpietiekamas, jo ikvienā no tām ir visa pasaule un pārējās monādes. Protams, sekojot šādai domu gaitai, mēs varam nonāk „māksla dēļ mākslas” un cita galēja subjektīvisma purvā, tāpēc atgriezīsimies uz zemes.
Atvirzoties no spekulatīvās filosofijas, kamēr Īkskils nodarbojas ar bioloģiju, unikālas pieredzes konceptu kā saprašanas nosacījumu jau ir izvirzījusi feminisma filosofija, attiecībā uz cilvēkiem, tā risinot ar dažādām feminisma stratēģijām saistītus jautājumus. Līdz ar to, ar šādu pieredzes un pasaules saistījumu varam samērā droši „Sviestam” piešķirt pirmās feministiskās filmas statusu mūsdienu Latvijas kino vēsturē. Pat neskatoties uz to, ka filmā sieviešu tēlu nebūt nav daudz.
Vēstījuma realitātes definēšana ar viena tēla unikālo pieredzi neļauj filmas saturu arī saukt par absurdu, lai gan tajā ir diezgan daudz dažādu fantastisku elementu, un filmas sižeta pavedieni nav diez ko savstarpēji saistīti.
Pārskatot filmas saturu pa epizodēm, atklājās vēl viena interesanta struktūra - filma sastāv no acīmredzamām kino tradīcijas klišejām, turklāt tik acīmredzamām, ka nav iespējams, ka tās ir izmantotas filmas veidotāju pieredzes trūkuma vai nezināšanas dēļ.
Tā nu nākas pieņemt, ka šīs te atsauces uz kino diskursu nes savu citu nozīmi. Vai vismaz vedina uz šādas nozīmes izveidošanos mūsu galvās. Es teiktu, ka klišejas filmā tiek izmantotas kā trešā līmeņa apzīmētāji.
Ja pirmā līmeņa apzīmētāji norāda uz kādu faktu, izmantojot Barta piemērus - vārdi 'sarkana roze' ir apzīmētājs noteiktas sugas puķei ar sarkanu ziedu.
Tad otrā līmeņa apzīmētājs jau darbojas kā mīts, tas norāda uz kaut ko citu - rozes gadījumā uz to, ka sarkana roze noteiktos apstākļos norāda uz tās dāvinātāja kvēlajām jūtām.
Bet trešā līmeņa apzīmētājs norāda uz nozīmes pārnesumu - uz to, ka roze noteiktās situācijās nozīmē jūtas.
Tāpat klišejas filmā acīmredzot norāda uz noteiktu tēlu un simbolu lietojumu. Bet atkal interesanti - ja viens puisis dāvina meitenei vai puisim rozi, un viņiem ir abpusējas simpātijas, tad tas norāda uz jūtām - jo ir noteikta situācija: šie divi cilvēki, simpātijas, neformāla gaisotne, kultūras fons, vienvārdsakot, noteikti apstākļi. Bet ja politiskas partijas reklāmas grupa pasniedz sarkanas rozes garāmgājējiem, tad visticamāk tas nav iekāres apsolījums.
Un, lūk, rodas jautājums: uz ko tad īsti norāda filmā izmantotais apzīmētājs, tas ir, klišejas?
Varbūt uz kino diskursu kā tādu. Vai uz cilvēka dabu. Vai uz skatītāja uztveri. Vai arī varbūt filmas veidotāji ir izdarījuši tiešām velnišķīgi viltīgu gājienu, un svarīgas ir nevis pašas klišejas, bet gan to secība - attiecīgās klišejas filmas sākumā, savādākas filmas beigās, noteiktā secībā pa vidu. Un tas, kam mums ir jāpievērš uzmanība, būtu nevis pašas klišejas, bet tieši konkrētas klišejas vieta filmā, tā nonākot tīrā struktūru pasaulē.
Tad vēl paliek jautājums: kas tad īsti ir sviests? It kā sarunvaloda rāda, ka vārds 'sviests' nozīmē kaut ko nejēdzīgu un nesaprotamu šī jēgas trūkuma dēļ. Par 'sviestu' parasti tiek sauktas tādas nejēdzīgas lietas kā politiķu paziņojumi, modernā māksla, namu pārvaldes darbība un tā tālāk.
Es teiktu, ka filmas veidotāji ir izdarījuši viltīgu gājienu - viņi nevis rada filmu un gaida, kamēr nesaprotošie kritiķi un skatītāji to nosauktu par 'sviestu', bet paši pasteidzas iedot filmai šādu nosaukumu. Turklāt ne tikai vienkārši filmu tā nosauc, bet arī nosaukumu organiski iekļauj filmā - nevis kā pārtikas produktu, bet kā vārdu, apzīmētāju, kuram ar pārtiku nav nekāda sakara. Bet arī tas nav tik vienkārši - sava nozīme ir arī filmas nosaukumā izmantotajam fontam. Rezumējot varētu norādīt uz vēl vienu jēgas pārnesumu - filma ir nevis vienkārši sviests, bet sviesta pašrefleksija.
Vēl, protams, paliek zaķis. Ja filmu ir redzējis kāds psihoanalītiķis vai vismaz Freida ideju cienītājs, tā būtu vienīgā iespēja nonākt skaidrībā par pārgalvīgajiem viena apzīmētāja realitātes statusa maiņas virpuļiem, kādi notiek ar zaķiem filmā.
Kā jebkur, arī šeit pastāv neliela iespēja, ka varbūt „Sviests” tiešām ir vienkārši sviests. Bet diez vai.
0