Piepildījās manas pirms nedēļas publicētajā tekstā izteiktās šaubas par to, vai koalīcijas manipulācijās "iesaistītās puses pārskatāmā nākotnē var izkļūt no šīs situācijas puslīdz sausām kājām".
Savu pirmdienas "Satori" sleju rakstu piektdienā, tāpēc 14. augustā, kad teksts tika publicēts, bija interesanti uzzināt, ka premjers Krišjānis Kariņš tomēr nolēmis demisionēt. Protams, var teikt, ka šādi viņš mēģināja saglabāt sev "puslīdz sausas kājas", tomēr diez vai tas izdosies. Turklāt ne tikai "Jaunajai Vienotībai" (JV), bet arī citām partijām.
Proti, Kariņa demisija nenozīmē, ka mainījusies JV līdzšinējo koalīcijas partneru – vismaz ne Nacionālās apvienības (NA) – noraidošā attieksme pret koalīcijas papildināšanu ar "Progresīvajiem" (P) un "Zaļo un Zemnieku savienību" (ZZS). Šķiet, tā publikas daļa, kas vispār interesējas par politiku, ir tā aizrāvusies ar JV virzītās premjera amata kandidātes Evikas Siliņas apspriešanu un vērtēšanu, ka palaida garām NA līdera Raivja Dzintara ierakstu NA feisbuka lapā 17. augustā, ko vismaz es sapratu kā skaidru noraidījumu. Ņemot vērā, ka civiliedzīvotājiem nav pienākuma lasīt politiķu ierakstus sociālajās platformās, citēšu: "Uzskatu, ka Nacionālajai apvienībai nav jāstiprina iespējamā "Vienotības", "Progresīvo" un ZZS valdība." Dzintars arī norāda, ka nebūtu racionāli, ja NA šādā valdībā iekļautos, lai mīkstinātu "Progresīvo" un "zaļzemnieku" ietekmi, tādēļ, "ja šādas valdības tapšana ir neizbēgama, tad, manuprāt, labākais, kas būtu darāms, ir pēc iespējas saīsināt tās mūžu". Diezgan nepārprotami.
Protams, var izteikt minējumu, ka tas ir Dzintara personīgais viedoklis, kam nepiekrīt, piemēram, NA ministri vai deputāti (zīmīgi, ka tādus tikpat kā neredz starp šī teksta "laikotājiem"), tomēr, nedaudz pazīstot Dzintaru personīgi, domāju, ka viņš savu sakāmo ir kārtīgi pārdomājis. Tostarp apsvēris, kā to uztvers cilvēki partijā, kuru viņš vada kopš 2017. gada, bet citās formās vēl ilgāk (viņš ir "Visu Latvijai!" vadītājs kopš 2006. gada). Lai gan aizkulisēs tiek mēļots par līderu iespējamu maiņu – ar savstarpēju konkurenci nesaistītu iemeslu dēļ – domāju, ka Dzintara autoritāte ir pietiekami liela, lai viņa pozīcija partijā saņemtu atbalstu.
Ja reiz NA uzskata, ka partijai ir vērts pārtraukt nepilnu divdesmit gadu ilgo tradīciju atrasties valdošajā koalīcijā (kopš Ivara Godmaņa valdības 2007.–2009. gadā), tad acīmredzot tam ir ļoti spēcīgi argumenti. Un tas savukārt nozīmē, ka NA nevis vienkārši atsēdēs periodu opozīcijā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2026. gadā, bet tiešām centīsies saīsināt Siliņas potenciāli vadītā kabineta mūžu. Turklāt "nacionāļiem" izdevīgi būs tas, ka ir skaidrs pretinieks – "Progresīvie" – un samērā precīzs tēmu loks kritikai (respektīvi, izpaliks neērtā situācija, kad jākritizē politika, kuras veidošanā paši piedalījušies). Citēšu Dzintaru: "Savā politikā un vērtībās "Progresīvie" ļoti bieži bijuši vienos ierakumos ar prokremlisko "Saskaņu". Faktiski jebkuros nacionālajos jautājumos (valoda, pilsonība, imigrācija, latviešu jauniešu aizsardzība darba tirgū, nacionālā drošība) "Progresīvie" iestājušies pret latviskas Latvijas virzienu." Te nav jēgas iztirzāt šādu apgalvojumu saturiskos aspektus – skaidrs, ka "Progresīvo" un "nacionāļu" atbalstītāju viedokļi atšķirsies. Runa ir par to, ka polittehnoloģiski "nacionāļi" būs izdevīgā pozīcijā, kad var paklusēt par ekonomiskām tēmām (izvairoties no aizrādījuma par līdzatbildību), toties var izpausties pavisam citā tēmu lokā, kas arī daļai sabiedrības ir ļoti svarīgs.
Citiem vārdiem sakot, Siliņas valdību apstiprināšanas gadījumā gaida diezgan smagas dienas. Ja 13. Saeimā Kariņa valdības lielākie kritizētāji bija "Latvija pirmajā vietā" (LPV), kas galvenokārt spieda uz sociāli ekonomiskajiem jautājumiem un no kuras kritikas varēja atgaiņāties, sakot: "Tas taču ir Šlesers, ko var gribēt!", tad Siliņas kabinetu kritizēs arī par t.s. nacionālajiem jautājumiem, turklāt politiķi, kuriem šie jautājumi ir pazīstami un veido politiskās identitātes būtiskāko daļu.
Visā šajā konstrukcijā ir viena liela problēma. Pieņemsim, ka Siliņas valdību apstiprina bez NA un pat bez Apvienotā saraksta (AS), kuru "nacionāļi" spēj pārliecināt, ka ar 52 balsīm Saeimā šāda valdība vienalga ilgi nepastāvēs. Nu, un tālāk? Iespējamā Siliņas valdība krīt, bet bez JV nākamo valdību vienalga nevar izveidot ("Progresīvie" pašsaprotami tiek atstāti opozīcijā). Proti, NA 13 balsīm un AS 15 balsīm droši varētu pieskaitīt arī ZZS 16 – "nacionāļiem" nekad nav bijušas problēmas strādāt kopā ar ZZS, lai kāda būtu viņu retorika tagad –, un mēs iegūstam 44 balsis. Teorētiski varētu mēģināt iztikt bez JV – sodot JV par visu, kā saka, iepriekšējo – bet tad jāņem pulciņā Aināra Šlesera grupa (8 balsis). Atsacīties no sadarbības ar "Progresīvajiem", lai vēlāk strādātu kopā ar LPV – diezgan riskanta ideja.
Tātad bez JV 26 balsīm neiztikt. Kā saka – cik garš, tik plats. Jo vairāk tādēļ, ka man grūti iedomāties situāciju, kad pēc iespējamās Siliņas valdības gāšanas NA (un varbūt arī opozīcijā uz laiku palikušais AS) nāk pie JV un saka: redzat, eksperiments ar "Progresīvajiem" un ZZS neizdevās, atjaunojam iepriekšējo koalīciju, vēlams ar citu JV premjeru. Kāds tad būtu sausais atlikums: Saeimas ārkārtas vēlēšanas?
Te nepieciešama, manuprāt, svarīga atkāpe. Pirms dažiem gadiem iznākušajā Slavoja Žižeka tekstu krājumā "Heaven in Disorder " Žižeks min citas slovēņu izcelsmes filozofes Alenkas Zupančičas rakstīto kādā viņas nepublicētā manuskriptā: ļoti iespējams, ka ekoloģiskā apokalipse jau ir notikusi, un par to netieši liecina tas, ka mēs mēģinām – kā pašiem šķiet – racionāli spriest par to, kā labāk pielāgoties jaunajiem klimata apstākļiem un citiem riskiem. Es, protams, nesaku, ka Latvijas politikā pienākusi apokalipse, tomēr ir kaut kas nenoliedzami dīvains tajā, ka mēs kā pašsaprotamu uztveram un apspriežam vēl neapstiprinātas valdības krišanu un to, kāda varētu izskatīties nākamā valdība pēc vēl neapstiprinātās. Mēs esam tā pieraduši pie politisko procesu, maigi sakot, savdabīguma, ka paši (mani ieskaitot) nepamanām: kaut kas laikam galīgi nav labi. No šī viedokļa raugoties, tipisks ir finanšu ministra Arvila Ašeradena vēlējums izveidot jauno valdību līdz 15. septembrim (vai 15. oktobrim – sabiedriskie mediji amizantā kārtā min atšķirīgus datumus), lai nekavētos darbs pie nākamā gada valsts budžeta. Politiskās kombinācijas ir novedušas līdz strupceļam (vismaz tā man izskatās), bet politiķi ar šo situāciju ir tā apraduši, ka uztver to kā fonu budžetam.
Demokrātijām piedien, ka premjera amata kandidāti tiek kritiski vērtēti un pat atzīti par galīgi nederīgiem šim postenim. Tomēr ir kaut kas nenormāls situācijā, kad kandidāts (Siliņa) tiek vērtēts arī pēc dzimuma un izskata vai tiek ķidāta kandidāta privātās dzīves pagātne – un es nelikšu atsauci, lai šo ķidāšanu nereklamētu. Es uzskatu, ka JV varēja atrast labāku kandidātu premjera amatam, bet kā var par "normālu" kritēriju cilvēka piemērotībai kādam darbam aplūkot dzimumu, vecumu vai privāto dzīvi? Ko nozīmē – "ja tu ej politikā, tev ar to jārēķinās"? Kas tas par sviestu?
0