Ukrainā dzimusī baltkrievu žurnāliste un rakstniece Svetlana Aleksijeviča 2015. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā "par viņas daudzbalsīgo literāro darbību, kas kalpo kā piemineklis mūsdienu cilvēku ciešanām un drosmei". Latviski tulkotas viņas grāmatas "Sievietes karā", "Cinka zēni", "Černobiļa. Lūgšana", "Pēdējie liecinieki. Bērni Otrajā pasaules karā".
Šeit lasāmā intervija ar Aleksijeviču publicēta 2017. gadā žurnālā "Ord&Bild". Viņu intervēja Stafans Julens (tulkoja Kajsa Ēberja Lindstena), kurš par Aleksijeviču uzņēmis dokumentālo filmu "Lyubov: kärlek på ryska" ("Ļubov: mīlestība krieviski"). Intervija tapusi gadu pirms Aleksijeviča saņēma Nobela prēmiju. Šeit viņa stāsta par Austrumeiropas konfliktiem, savām grāmatām, naidu sabiedrībā, realitāti un mīlestības valodas meklējumiem. Pēdējo nedēļu notikumu sakarā Aleksijevičas teiktais, šķiet, ieguvis jaunu jēgu. Šī ir saīsināta un rediģēta intervijas versija.
Visas manas tēmas dzimst no dzīves. Vispirms tapa grāmatu sērija. Stāsts par to laiku, par sarkano laiku, kad ideja bija pats galvenais. Visi vairāk vai mazāk bija šīs idejas inficēti. Vai tās ierobežoti. Bet visi bija no tās atkarīgi un daudzi tai patiesi ticēja. Līdz beigās daudzi zaudēja ticību. Bet ideja vienmēr tur bija kā ciets rūdīta tērauda kodols. Šajā dzīvē, laikā, kad valdīja ideja, daudz kas notika. Es izvēlējos lielākos, dramatiskākos notikumus, lai izgaismotu to, kādi cilvēki mēs bijām. Ko mēs izdzīvojām. Kā mēs tikām maldināti ar utopiju. Un kā mēs sākumā to nesapratām, bet ar laiku sākām saprast. Kā mēs vispār nebūtu spējuši turpināt dzīvi nevienā citā veidā. Tas nebija iespējams. Un es rakstīju grāmatu pēc grāmatas, līdz man acīs iekrita kāda lieta. Cilvēki runā par karu vai Černobiļu. Bet daudz retāk runā par laimi. Man radās sajūta, ka cilvēki nerunā par to, kas dzīvē ir svarīgs. Un es atskatījos pati uz savu dzīvi. Piemēram, mana bērnība. Vecāki nekad nerunāja par laimi. Par to, ka laime ir jāmeklē un ir jāpieaug. Par to, ka dzīve ir skaista un kādu prieku rada mīlestības atnākšana. Par to, ka tev būs ne tikai bērni, bet arī mīlestība. Un ka tas ir kaut kas tik noslēpumains, tik interesants. Viss, par ko tika runāts, bija nāve un tēvzeme. Nebija nevienas sarunas par to, kas svarīgs cilvēkam. Vēlāk dzīvē bija tāpat. Lai gan cilvēki, protams, mīlēja un dzīvoja. Bet nekad nebija tādas… dzīves filozofijas. Katram pašam ik dienu bija jākārpās pretī jēgai. Tādas dzīves filozofijas nekad nebija ne sabiedrībai, ne kādam atsevišķam indivīdam. Vienmēr bija kaut kas svarīgāks. Kaut kas, kas stāvēja pāri cilvēkam. Kāda cīņa vai upuris. Kaut kas, kam vienmēr vajadzēja būt gatavam. Un, kad es biju pabeigusi šo grāmatu sēriju – kad utopija cieta sagrāvi un mēs visi stāvējām drupās –, es sāku domāt, ka gribu izstāstīt to, kas mēs īsti esam, bet no cita skatpunkta.
Es prātoju – kas tur kodolā varētu būt? Ja agrāk tā bija Afganistāna, karš vai Černobiļa – kas ir liekams centrā šoreiz? Es domāju, ka atbilde ir atrodama starp lietām, par kurām nekad nedomājām. Vismaz līdz tam, kad privātā dzīve beidzot bija augšāmcēlusies. Kad nauda beidzot ieguva vērtību, jēgu. Iepriekš visi bija vienlīdz nabagi. Naudai nebija īpašas nozīmes. Bet tad cilvēki sāka ceļot, apskatīt pasauli. Tas raisīja viņos virkni jautājumu, viņiem radās vēlmes. Ja vēlējās, viņi varēja ienirt tādā kā plašā okeānā, kas iepriekš bija pilnīgi nepazīstams. Proti, privātajā dzīvē. Tā bija cita veida cilvēciskā jēga iepretim nāvei kaut kur un par kaut ko. Izrādījās, ka literatūra – krievu literatūra – te nevar viņiem palīdzēt, jo tā vienmēr bijusi nodarbināta ar visu ko citu. Proti, ar lielākām un augstākām idejām. Tur vienmēr ir kaut kas, kas apspiež cilvēka dzīvi. Kaut kāda augstāka ideja. Un tad es sapratu, ka svarīgākais, esenciālākais mūsos, protams, ir mīlestība un laiks, kurā gatavojamies nāvei, gatavojamies atstāt šo pasauli. Tā bija mana sākotnējā ideja: mīlestība un nāve. Es paliku pie šīs idejas un sāku iztaujāt cilvēkus, un lūdzu viņiem pastāstīt par savu dzīvi. Svarīgākajai bija jābūt mīlestībai un tam, vai viņi to bija vai nebija atraduši. Jo cilvēkus var iedalīt divās grupās: vieni zina, kas ir mīlestība, bet otri nezina. Tas, vai viņiem ir bērni, neko nenozīmē. Un tā diezgan ilgi, kādus piecus, sešus, septiņus gadus, esmu aktīvi par to domājusi. Un ierakstījusi sarunas. Tas ir laiks, kurā tu iepazīsti materiālu, kurā rodas izpratne par tēmu un grāmatas aprises.
Kad es uzdodu jautājumus, es nejautāju par karu. Es jautāju par dzīvi, un, kad viņa stāsta par savu dzīvi, viņa, protams, stāsta arī par mīlestību. Diezgan bieži stāsta par mīlestību. Tomēr agrākajās grāmatās mīlestība nebija centrā. Tur bija kāds notikums, piemēram, Černobiļa. Mēs taču nemaz nezinām visas tās emocijas, ko viņa piedzīvoja, vai kā tas bija. Tas vairāk bija par to, ka mīlestība prasa upurus. Sievietes bija gatavas šiem upuriem. Tik stipra bija viņu mīlestība.
Šoreiz es gribēju ar mīlestības tēmu apieties citādi. Kad, piemēram, sāku no šī skatpunkta lasīt klasiku un skatīties arī uz mūsu moderno literatūru, tās klasiku, es ievēroju, ka mazāk par visu tā pievēršas mīlestībai. Mums ir vai nu rozes un mimozas, tāda sentimentalitāte, vai arī varonis dodas kaut kur savas tēvzemes vai idejas vārdā kā Turgeņevam. Vai mūsu Ļevs Tolstojs, kur Vronskis arī taču dodas kaut kādā karā. Tomēr par pašu mīlestību tur īsti nekā daudz nav. Pat mūsu valoda, pat tur mīlestības valoda nav attīstīta. Mīlestības valoda nav klātesoša kā franču literatūrā. Frančiem ir desmit vārdu, kas apraksta sievietes ķermeņa stāvokli pēc mīlas akta. Vai mīļotā rokas kustību. Mums nav absolūti nekā tāda. Aplidošana un satikšanās – tas mums ir, bet pati mīlēšana, mīlestība ir drīzāk ēteriska. Tai nav materialitātes. Kā bērns, kam es jautāju: "Kas ir mīlestība?" Nē, laikam precīzāk: "Kā tu radies?" "Mamma un tētis bučojās, un tad es rados." Apmēram tāpat ir arī literatūrā. Es gribētu padarīt šo teritoriju apdzīvojamāku, likt cilvēkiem domāt par laimi kā plašu telpu. Tā ir kā māja, kurā ir daudz dažādu mazu skapīšu un istabu, un katrai vajadzīgas savas atslēgas. Mīlestības zirnekļtīkls jāauž visu dzīvi, un cilvēkam jābūt tam gatavam. Tāpēc es gribu to ievest pasaulē.
Diemžēl, to darot, esmu sastapusies ar lielām problēmām. Ne tikai ar to, ka mīlestība literatūrā nav atrodama. Vēl arī tas, ka šī jaunā grāmata jāraksta jaunam cilvēkam. Šim cilvēkam jābūt ar citu domāšanas veidu, citu valodu. Cita veida emocionālo atbrīvošanos, kas nebija vajadzīga manā iepriekšējā darbā. Tur bija cita valoda. Skarbāka. Man ir sajūta, ka šis būs garš ceļojums. Ārkārtīgi liels darbs.
No vienas puses, tas ir mans ceļš, posms manā dzīvē. Ceļš, kas sakrīt ar maniem šībrīža mērķiem. No otras puses, tā ir iespēja runāt par dzīves jēgu – man ir sajūta, ka visi citi vārdi ir iztukšoti. Vai vajadzētu vēlreiz doties karā, rakstīt par to? Un vēlreiz stāstīt par to, cik bezjēdzīgi cilvēki cits citu slepkavo un cik vājprātīgi ir nogalināt otru? Vai ka vajadzētu nogalināt idejas, nevis cilvēkus? Ka cilvēkiem vajadzētu sēsties pie galda un sarunāties? Nekas no tā vairs nestrādā. Tas ir banāli. Es atveru internetu un katru dienu lasu: "Šodien miruši trīsdesmit prokrieviskie kareivji un divdesmit ukraiņu kareivji. Un pieci civiliedzīvotāji." Ar to sākas diena. Ja es to stāstītu, es nedomāju, ka no tā būtu labums. Jo, manuprāt, tas, kā cilvēkiem trūkst visvairāk, ir mīlestība. Varbūt tā ir valoda, kurā es gribu sākt runāt. Turklāt šobrīd sabiedrība ir ārkārtīgi sašķelta un cilvēkus ir saindējis naids. Ir ļoti daudz naida. Es neticu, ka to ir iespējams pārvarēt ar vienkāršiem vārdiem, vienkāršiem argumentiem. Ģimenes šķiras, visi strīdas Ukrainas dēļ. Es zinu gadījumu, kad bērni tika izmesti no mājām, jo bija pret Krimas okupāciju. Šis ir tik šausmīgs laiks.
Rakstniece Oksana Zabužko nesen izdeva grāmatu, kas ir balstīta tajā, ko Maidana laikā publicēja internetā. Es tur rakstīju, ka visas šausmas grāmatā – kā cilvēki mirst un tiek mocīti – var izmantot vai nu naidam, vai mīlestībai. Es gribētu, lai tās izmanto mīlestībai. Jo tikai mīlestība var izglābt naida saindētos cilvēkus. Es uzrakstīju arī pāris gabalus par Ukrainu, par to, kā ir Krimā, un pret Putina politiku. Bija biedējoši lasīt krievu internetā, kā es tiku nolamāta. Patiesībā ne tikai es – daudzi. Makarevičs, Akuņins un Uļicka – visi tie, kas izteicās pret Putinu. Bija vienkārši šausmīgi atvērt internetu. Tāds naids! Es uzskatu, ka šodien vajadzētu runāt citā valodā. Nemēģināt kaut ko pierādīt. Iespējams, ir jārunā par tik bērnišķīgām lietām kā mīlestība. Jā, es neredzu nevienu citu valodu. Tās vairs nestrādā.
Abas manas topošās grāmatas ir pavisam atšķirīgi projekti. Pirmā ir grāmata par mīlestību. Otrā būs par nāvi. Vai, drīzāk jāsaka, par ceļu uz nāvi – tas ir garš process. Kā cilvēks noveco, kā mainās viņa uzskati par pasauli, kā mainās arī viņa attiecības ar pasauli. Zinātne taču ir pielikusi mums pie dzīves divdesmit trīsdesmit gadus. Kā mēs tos izmantojam? Mēs sapņojam par nemirstību, lai gan patiesībā šos papildu gadus neizmantojam sevišķi labi. Bet viena no manām varonēm teica, ka arī pansionāts esot interesants. Mans projekts ir vienkārši sekot šim ceļam līdz beigām – kopā ar cilvēkiem, kurus esmu sastapusi šajā dzīvē. Vienkārši sekot un redzēt visu cilvēka dzīvi. No sākuma līdz beigām.
Cilvēki mani neinteresē vienkārši kā konkrētam laikam piederīgi. Man vienmēr ir bijusi interese par to, ko es saucu par "mūžīgo cilvēku". Tāpēc ka tādu grāmatu ir mazāk, tagad es vēlos paraudzīties uz dzīvi nevis no vēstures skatpunkta, bet drīzāk no ārpuses. Teiksim, it kā no kosmosa. Tāpēc dzīvnieki, augi, zeme un cilvēki man ir tik saistīti. Viss dzīvais. Es patiesībā gribētu iemantot Alberta Šveicera skatienu, ko es mīlu. Dziļu cieņu pret dzīvi. Vērot cilvēku nevis kā ukraini vai baltkrievu, bet kā dzīvotu dzīvi. Tas ir tas, ko mēs pilnībā ignorējam. It kā mēs patiesi būtu nemirstīgi. It kā nebūtu nekāda cita mērķa kā nonākt kādā Černobiļā. Vai Doņeckā. It kā mēs būtu ieradušies šajā pasaulē, lai īstenotu kādu utilitāru mērķi. Bet mēs šeit esam pilnīgi cita iemesla dēļ.
Pagaidu nosaukums manai grāmatai ir "Laime ir noburta stirna, ko mēs nebeidzam medīt". Tas ir krievu rakstnieka Aleksandra Grīna citāts. Viņš bija populārs pirms revolūcijas. Šajā nosaukumā ir ietvertas krievu melanholiskās ilgas pēc mīlestības. Krievu cilvēks ir ļoti interesants radījums. Tas mani nekad nebeidz pārsteigt, pat tad, kad viss šķiet pavisam vienkārši. Pat tad, kad viss ir labi, viņā vienmēr ir kaut kāda melanholija. Tāpēc viņi mīl vilcienus – jo tur ir iespējams ilgi sēdēt un skatīties pa logu. Tāpēc viņi mīl mašīnas – jo tajās var tālu braukt. Citās tautās es to neesmu novērojusi, bet attiecībā uz krieviem tā ir patiesība. Varbūt tas ir saistīts ar viņu valsts plašumu.
Tās mūžīgās medības, kaut kas nekad neredzēts, kaut kas, ko cilvēks nekad nav notvēris. Protams, ir naivi ticēt, ka to var vienkārši sagūstīt un aizvilkt līdzi ar visām metafiziskajām drazām, visiem šiem dzīves gabaliem… un tad pēkšņi top grāmata, mākslas darbs. Tas ir naivs priekšstats, protams. Realitātē tas ir ļoti maigs un lēns, nevis plēsoņam līdzīgs darbs. Tas prasa ārkārtīgi lielu garīgo sasprindzinājumu un iedziļināšanos, ārkārtīgi lielas prasmes – gan literāras, gan cilvēciskas. Žanrs, kurā es darbojos, pastāv gan krievu, gan baltkrievu literatūrā, tajā ir grāmatas, taču tās ir galvenokārt par karu. Cieta milzīgs daudzums cilvēku, un bija sajūta, ka burtiski neviens, pat ģēnijs, nespēs to aptvert. Kas īsti ir Otrais pasaules karš? Tas ir karš, kas ir nesalīdzināmi lielāks, visaptverošāks nekā, piemēram, Napoleona karš. Un tāpēc cilvēki centās ievākt šo jauno materiālu. Un bija skaidrs, ka šis materiāls neatrodas tikai elites vai kara varoņu prātos. Tā kā es uzaugu nelielā pilsētiņā, mani vienmēr interesēja nevis varoņi, bet gan mazie cilvēki.
Atceros vecās sievas, jēziņ… tas bija tik sarežģīti, smalki un interesanti. To, ko viņas stāstīja, es nekad nebiju lasījusi nevienā grāmatā. Neviens tur nebija iespīdinājis gaismu, viņas bija smilšu graudi vēsturē. Protams, svarīgākais bija saglabāt viņu ģeniālos stāstus. Citādi tie pazustu līdz ar viņu dzīvi. Šie stāsti, kuri nevienam nerūpēja, kuri veidoja emociju vēsturi. Es gribēju tos saglabāt. Es aptvēru, ka tam ir jākļūst par "balsu romānu" – daudzbalsīgu atmiņu stāstījumu. Tāpēc katrai grāmatai bija vajadzīgas piecsimt vai pat tūkstoš balsu. Ir vienkārši jāmeklē sīkie zelta graudi, un no tiem jāveido mozaīka.
Tas līdzinās tēlnieka darbam, tas bija Rodēns, kurš to teica. Kad viņam jautāja, kā viņš darina savas skulptūras, viņš atbildēja: "Es ņemu marmora gabalu un tad atdalu visu lieko." Šeit ir tas pats princips. Kad tu notīri to jucekli, kas ir dzīve, iznirst attēls – vai struktūra. Viņam tā bija skulptūra. Kādam citam tā var būt svētnīca. Bet man ir jārada no vārdiem.
Realitāte ir tik pilna ar noslēpumiem. Vispirms – tā vienmēr slīd prom. Ir ļoti grūti to visu nemitīgi notvert. Notvert un vēl piešķirt tai kādu formu. Vispirms jāsaprot, ka cilvēki paši daudz ko nezina par to, kas ir viņos. Dažkārt, kad tu liec cilvēkiem kaut ko atcerēties, viņi saka: "Es nemaz nezināju, ka es to zinu. Es to biju pilnīgi aizmirsis. Nemaz neiedomājos, līdz tu pajautāji." Lai varētu dzirdēt kaut ko jaunu, ir jājautā jaunā veidā.
Vispirms, kad sāku, man ir redzamas tādas kā grāmatas aprises – vai idejas. Šīs idejas ir ļoti vispārīgas. Piemēram, sievietes karā vai mīlestība. Tad es iegrimstu materiālā. Top ārkārtīgi daudz interviju, un tas aizņem diezgan daudz gadu. Ir simtiem interviju – tas ir haosa laiks. Tu vienkārši slīksti lappušu tūkstošos. Tu meklē un meklē, un domā, un tad pēkšņi tas notiek it kā pats no sevis. Tu pēkšņi jūti šajos vārdos pavedienu. Galvenos ritmus. Bieži tie ir vairāki duči tādu pamata stāstījumu, kuros ideja un filozofija, kas tevī jau formējas, it kā savienojas kopīgā telpā. Tur uznirst galvenā ideja. Grāmatas skaņa, kā es to saucu. Atklājas nosaukums, un materiāls pats saliekas pa vietām. Bet visu laiku, līdz pat brīdim, kad pielieku pēdējo punktu, es turpinu strādāt. Jo viena stāstījuma toņkārta var paģērēt, lai es kaut ko iztīru no cita. Visādas lietas var ataust prātā. Atskārta, ka aizmirsu kādam kaut ko pajautāt – tad es atgriežos pie šī cilvēka. Īsumā – tas ir vājprātīgs darbs. Vājprātīgs!
Protams, pastāv zināms konservatīvisms. Ir tādi jēdzieni kā literatūra un žanrs. Un jauns laiks rada jaunus žanrus. Piemēram, pie mums līdz nesenam netika atzīta dzejproza un tas, ka dzeju var rakstīt bez atskaņām. Ļaudis aizvien jautā, kā to var saukt par dzeju. Tas aizvien rada pretestību mūsu kultūrā. Un tas ir pilnīgi normāli. Cilvēka apziņa, šķiet, it kā nespēj to panākt, un ļaudīm ir vienalga. Viņi ar tādām lietām nenodarbojas, viņi reaģē automātiski.
Turklāt cilvēki jau ir tikuši maldināti, televīzija viņus ir maldinājusi neskaitāmas reizes. Arī literatūra. Pie mums viņi ir tikuši maldināti ar visām tām utopiskajām idejām. Tāpēc tagad cilvēki grib dzirdēt par lietām un notikumiem to, kā ir īstenībā. Lai viņi zinātu, ka nekas nav sagrozīts vai nopulēts. Un rakstniekiem vai – manā gadījumā – rakstniecei ir jāsavieno tas ar kaut kādu literāru struktūru. Tāds arī ir mans princips. Es sekoju tam pašam principam arī tad, kad rakstīju savu mazo sleju "Göteborgs-Posten". Vienalga, rakstot par politiku vai ikdienas dzīvi, tas vienmēr bija no cilvēka skatpunkta. Ar visām mazajām detaļām – tām, no kurām cilvēks sastāv.
To, ko rāda pa televizoru, reti var saukt par filmu, visbiežāk tas ir vienkārši materiāls. Tās reportāžas – tās nav mākslinieciskas, bet ļoti virspusējas, un lielākoties tām nav daudz sakara ar realitāti. Jo fakti nav tas pats, kas realitāte. Realitāte ir jāinterpretē, realitāte ir jāsaprot. Attiecības ar realitāti vispār ir ļoti sarežģītas. Ir realitāte, ko mēs redzam. Ir realitāte, ko mēs dzirdam. Un ir arī realitāte, ko mēs ne redzam, ne dzirdam, bet vienkārši nojaušam. Katram cilvēkam ir pašam sava versija par notikušo. Ir ļoti daudz pavedienu, kuri jāsavij kopā. Nav nekā vieglāka, kā vienkārši paņemt aparātu, ieslēgt, un, lūdzu, tev realitāte… Nē. Tas ir kā tajā teicienā: "Visi lielākie meli ir dokumentāli." Tā nav nekāda realitāte.
Katrs paņem no realitātes to, ko var. Tam, ko rakstām un fotografējam, pāri klājas mūsu personība. Personība ir tā vienīgā antena, kas mums dota, tāda, kādai esam ļāvuši izaugt vai ar kādu mūs apveltījušas iedzimtās īpašības un talanti – vai kaut kā tamlīdzīgi. Jo lielāka ir antena, jo plašāka un ietilpīgāka kļūst realitāte. Un jo vairāk tā līdzinās realitātei. Nav vienkāršāka ceļa.
No zviedru valodas tulkojis Andrejs Vīksna.
1