Svētīgi ir tie garā vājie,
Kā vakara pļavas miglotiem prātiem,
Jo viņiem pieder debesu valstība
Savu vājumu neapzināties.
Tu sakies stipra. Tad esi līdz galam
Un nav ko melot, ka Dievs tevi dzinis.
Kopš sāki atšķirt labu no ļauna,
Nav paradīzes. Tu vienkārši - zini.
Un prāta tuksnesī akmeņainā
Tev tagad jāpūlas vaiga sviedros
Ieaudzēt mazu ilūziju.
Kādu gaisīgi trauslu ticības ziedu.
Turēt ap pumpuru plaukstu un elpas
Nedrošo aizvēju ledainā smieklā
Un laimīgai būt šo īso brīdi,
uz kuru izdosies sevi piekrāpt.
No krāj. „Dzeltu laiks”, 1987
0