Bibliotēka
14.09.2007

Svētais Ženē, komediants un moceklis

Komentē
0
Saglabā

Melodiskais bērns manī ir miris, jau ilgi pirms mani šķēla cirvis

 

Ženē ir rada tām dvēselēm, kuras šobrīd barbariski dēvējam par "pagātnes pielūdzējām". Kāds starpgadījums radīja konkrētas Ženē bērnības atmiņas, un tās kļuva viņam svētas; pirmajos dzīves gados norisinājās liturģiska drāma, kurā viņš bija virspriesteris. Iepazinis paradīzi, viņš to zaudēja — viņš ir no bērnības izdzītais bērns. Šo "pārrāvumu" nav viegli lokalizēt — atkarībā no mītrades garastāvokļa Ženē to novieto laika nogrieznī starp savu desmito un piecpadsmito ziemu. Precizitāte nav svarīga, pārrāvums eksistē, viņš tam tic; viņa mūžs iedalāms divās heterogēnās daļās — pirms sakrālās drāmas un pēc tās. Nudien, nereti atmiņa indivīda dzīves nejaušības un mūžīgos atsākumus sakausē vienā mītiskā mirklī. Galvenais, ka Ženē ir pārdzīvojis un aizvien pārdzīvo šo dzīves posmu, it kā tas būtu ildzis vien mirkli. Bet ar "mirkli" jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs "pirms" un "pēc" apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; mūžība ir klātesoša atomārā mirklībā; arī jēgpilnas dzīves pilnbriedā mēs nojaušam, ka faktiski tikai paliekam dzīvi, izdzīvojam, un mums ir bail no nākotnes. Tas ir bažu, varonības, baudu un iznīcības laiks — pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts. Ženē nes savā sirdī senu mirkli, kas nav zaudējis nekā no sava dzīvelīguma, neizmērojamā tukšuma un sakrāluma. Tas pieliek punktu nāvei un iezīmē drausmīgu pārvērtību sākumu. Lūk, liturģiskās drāmas arguments — bērns aiz kauna nomirst, un viņa vietā nāk huligāns; bērns neliek huligānam mieru. Šeit būtu jārunā par augšāmcelšanos, jāpiemin senie šamaņu un slepeno biedrību iniciācijas rituāli, ja vien Ženē tik kategoriski neiebilstu būt augšāmceltais. Viņš ir pieredzējis nāvi, un punkts. Un Ženē ir tikai mironis; ja šķiet, ka viņš vēl dzīvo, tad runa ir par embrionisku eksistenci, kādu dažas tautas piedēvē miroņiem kapos. Arī visi viņa varoņi vismaz reizi kaut kādā līmenī nomirst:

Kerels pēc pirmās slepkavības izjuta, kā ir būt mirušam... Tomēr viņa cilvēciskā forma, ko sauc par miesas čaulu, turpināja darboties zemes virsū.

Ženē darbos ir daudz pārdomu par nāvi; šie gara vingrinājumi ir vienreizēji tāpēc, ka tajos Ženē gandrīz nekad nerunā par miršanu nākotnes formā vai par savu dzīvi kā virzību uz nāvi, bet gan par dzīvi nāvē, proti, par nāvi kā pagātnes notikumu.[1]

Sākotnējā krīze viņam atklājas kā pārvērtība. Rātnais bērns piepeši pārvēršas huligānā, gluži kā Gregors Samsa top par insektu. Ženē attieksme pret šo pārvērtību ir ambivalenta — tajā ir gan bailes, gan nostalģija.

Viņš dzīvo šausmās, ka sākotnējā krīze varētu atkārtoties — viņš no tās baidās kā no epilepsijas lēkmes:

Kerels tā arī nespēja aprast ar nenoformulēto domu, ka ir briesmonis. Savu pagātni viņš uzlūkoja un apcerēja ar ironisku, biedējošu un vienlaikus maigu smaidu, ciktāl šī pagātne bija viņējā. Jauns zēns, kura acīs lasāma dvēsele, kurš pārvērties par aligatoru un pilnībā neapzinās, cik viņam ir liela rīkle un milzīgs žoklis, varētu šādi uzlūkot savu sasprēgājušo ķermeni un gigantisko un svinīgo asti, kas kulsta ūdeni, sitas pret zemi vai tik tikko pieduras citiem briesmoņiem… Viņš zināja, cik drausmīgi ir būt vienam, būt nemirstīgas burvības savažotam un palikt dzīvajo pasaulē.

Tātad sākotnējais notikums noteica Ženē iekšējo klimatu — tās būs šausmas:

Reti ir tie brīži, kad man izdodas aizbēgt no šausmām. Tikai nedaudzus mirkļus manā skatījumā vai tvērumā cilvēki un notikumi nav šausminoši.

Šīs šausmas izraisa gan jau notikušās pārvērtības, gan to atkārtošanās baisās priekšnojautas:

Jauns itālis smejoties stāstīja par nebūtiskām dēkām… Uzlūkoju viņu kā dzīvnieku, kas pārvērties par cilvēku. Jutu, ka viņš ar šo privilēģiju, kura, kā es ticēju, viņam piemīt, spēj jebkurā brīdī pat pēc neizteiktas vēlēšanās pārvērst mani par šakāli, lapsu, pērļu vistiņu…

Jebkurā brīdī Ženē baidās no "brīnuma, baiļu katastrofas, eņģeliskām drausmām, kas tomēr ir spožas un biedējoši precīzas kā matemātiska formula." Tikai šie citāti vien piešķir viņa bailēm poētisku izteiksmi — protams, nav jau jāsaprot burtiski, ka Ženē baidītos pārvērsties par šakāli. Jācitē vēl viens fragments, kurā viņš izsakās gandrīz nepastarpināti. Jauna vīrieša klātbūtnē Ženē pārņem bailes nomirt:

Proti, šķita, ka es piepeši jutīšos kails pūlī, kam mans kailums būs kā uz delnas; manas rokas piepeši aplips ar lapām, un man būs jādzīvo tālāk, jāsaitē kurpju auklas, jānotur cigarete, jāatver durvis, jākasās; likās, viņam pēkšņi atklāsies mana dziļākā būtība un viņš smiesies par mani tādu, kāds esmu…; es redzēšu un jutīšu, kā manu locekli aprij zivis; negaidīti draudzības uzplūdi ļaus man glāstīt krupjus un līķus, līdz rokās iemetīsies krampji — es pieminu šīs mocības — un tās nav vienīgās — , jo nāve draud kļūt par apkaunojumu dažādās baisās izpausmēs, no kurām visvairāk ir bail mīlēta cilvēka priekšā.

Jāatzīmē nāves un pārvērtību saikne: "Nāve draud kļūt par apkaunojumu." "Par aligatoru pārvērstais bērns baidās no kaut kāda mirdzuma, kurš nācis no viņa ķermeņa iekšienes vai kuru izgaismo viņa pašapziņa, varētu zvīņainajās bruņās iezīmēt kādu formu, padarot viņu redzamu cilvēkiem…" Atmaskots, viņš top par sevi pašu. Pārvērtība, kas visu laiku viņam draud, ir atklāsme, ko vienudien var iedarbināt cita cilvēka domas un kas var atsākties kuru katru brīdi.

Nav šaubu, ka šo mītu baro ikdienišķi un pavisam reāli rūpesti — kļuvis pieaudzis, Ženē, kas uzskata sevi par pagļēvu, baidās atklāt mazdūšību arī savos mīļākajos:

Dievinātas būtnes priekšā, jūtot acis, kuras manī saskata eņģeli, esmu nokauts, nogāzts dubļos, izgriezts uz otru pusi kā cimds un uzvedos tieši pretēji savai būtībai.

Kā profesionālam zaglim viņam gluži vienkārši ir bail uzrauties:

Maza večiņa man mierīgi saka: "Ko jūs nozagāt, jaunais cilvēk?" Manī atveras jauna pasaule… neglābjamības pasaule. Tā ir tā pati, kurā mēs bijām, tikai mēs tajā nedarbojamies un neapzināmies sevi kā darbīgus, bet mēs zinām, ka esam darbojušies… Pasaules kārtība, ja uz to paraugās no otras puses, šķiet tik nevainojama un tik nepielūdzama, ka pasaulei neatliek nekas cits kā iet bojā.

Uzkrītoši, ka pederasta mīlas pazemojumus vai zagļa profesionālos riskus rotā sakrāla aura. Runājot par banālu, ikdienišķu notikumu, Ženē ir "nonācis inversijā", "ir izgriezts uz otru pusi kā cimds"; uz spēles ir likta visa pasaule, ar pirkstu ir aizskarts nenovēršamais. Šiem erotisma vai aroda starpgadījumiem ir transcendenta nozīme, un, kā mēdz teikt par mīlestību, "tie nozīmē vairāk par sevi pašu", jo caur tiem izpaužas "nemirstīgā burvība", kas nogalina bērnu un dzemdina briesmoni.

Šīs pārvērtības viņu fascinē. Viņš no tām baidās, bet dzīvo tikai šo pārvērtību dēļ. Ārpus šīm pēkšņajām Esības pārmaiņām pasaule viņu neinteresē. Miris lielā vecumā, Ženē aiziet, noreibis no nelabojamā — viņš grib nomirt vēlreiz. Viņš ļaujas mirkļiem kā caurejas lēkmēm, kas atkārtojas un sublimē pirmo burvību — noziegumus, nāvessodu, dzeju, orgasmu, homoseksualitāti; jebkurā gadījumā mēs atkal sastopamies ar "pirms" un "pēc" paradoksu, ar uzplaukumu un panīkumu, ar dzīvi, kas likta uz vienas kārts, ar mūžīgo spēli un tās mirklīgumu. To raksturo līdzīgi vārdi un tēli: no gaiša ešafota spraucas laukā rozes, "nāves skaistumefekts"; no "ziloņkaula locekļa" šļācas baltas puķes, baudas nāve un pilnzieds; zem giljotīnas sabrūk augums bez galvas; melns loceklis atslābst un sašļūk — nāve un bauda ir metamorfozes.

Ženē tādējādi dzīvo ārpus vēstures, iekavās, nemanīdams savas dēkas, kuras viņš piemin ar nicinājumu, kā anekdoti — kā senais ēģiptietis savas valsts vēsturi; savas dzīves apstākļus viņš neuzskata par uzmanības cienīgiem, ciktāl tie, šķiet, atkārto zaudētās paradīzes sākotnējo drāmu. Viņš ir cilvēks-atkārtojums — viņa ikdienības gļēvajā bezrakstura laikā (profānā dzīve, kurā viss ir atļauts) uzzibsnī hierofānijas, kuras atjauno viņā sākotnējo kaisli, gluži kā Lieldienu nedēļa mums uzbur Kristus ciešanas. Tāpat kā Jēzus, kas nebeidz vien mirt, arī Ženē turpina pārvērsties par insektu — viens un tas pats arhetipiskais notikums identisku transfigurācijas ceremoniju palīdzību tiek izspēlēts tai pašā rituālajā, simboliskajā formā; Ženē, tāpat kā reliģiskas kopienas adeptiem, sakrālais laiks ir ciklisks — tas ir Mūžīgās Atgriešanās laiks. Ženē ir bijis, ir dzīvojis. Notikums, kurš izšķīra viņa likteni, jau labu laiku ir pagaisis no atmiņas, lai iekļūtu mītu kategorijā, līdz ar to uz Ženē burtiski varētu attiecināt par primitīvo mentalitāti teiktos vārdus: "Tas, ko mēs varētu saukt par "vēsturi" ir reducējams tikai un vienīgi uz mītiskiem notikumiem, kas risinājušies in illo tempore un nebeidz atkārtoties līdz mūsdienām[2]." Ženē nav profānās vēstures, viņam ir tikai sakrālā vēsture, vai, ja jums tīk, tāpat kā t. s. "arhaiskās" sabiedrības, arī viņš nepārtraukti transformē vēsturi mītiskās kategorijās.

Vienīgais veids, kā izprast šo cilvēku un viņa pasauli, ir no viņa mītiskajiem attēlojumiem rūpīgi rekonstruēt sākotnējo notikumu, uz kuru viņš bez mitas atsaucas un kuru viņš slepenās ceremonijās atkārto. Metode ir šāda — analizējot mītus, konstatēt faktus un to īsto nozīmi.

 

*

Ženē ir septiņi gadi. Sociālais dienests uztic viņu Morvānas zemniekiem. Būdams haotiskas dabas, viņš dzīvo "maigā sajukumā ar pasauli". Viņš spēlējas ar zāli un ūdeni; viņa caurskatāmajai pamestībai izslīd cauri visa lauku pasaule. Īsi sakot, viņš ir nevainīgs.

Šīs nevainības avots ir kaut kas ārpusesošs; viss mums nāk no citurienes, pat nevainība. Pieaugušie nepaguruši skaita mantu — tas ir vārda 'skatīties' saturs. Bērns dzīvo nekārtībā starp diviem ķebļiem vai zem galda; viņš apzinās sevi pieaugušo skatienā un jūtas laimīgs, ka pieder inventāram. Būt nozīmē piederēt kādam. Ja īpašums definē Esību, tad šīssaules mantības mierīgā, nepārsteidzošā lojalitāte definē Labo. Labs kā laba zeme, uzticīgs kā grābeklis vai lāpsta, balts kā piens, Ženē uzaug dievbijīgs. Viņš ir labs pavalstnieks, klausīgs un maigs bērns, vājāks un mazāks par saviem līdzaudžiem, bet gudrāks — viņš bez piepūles kļūst par labāko klasē. Turklāt viņš ir nopietns, domīgs, daudz nepļāpā — īsi sakot, uzvedīguma kalngals. Šis Labais ir vienkāršs — bērnam ir dievināti vecāki, kuru uzraudzībā tiek pildīti mājasdarbi, vakarā tiek skaitīta lūgšana; vēlāk bērns kļūst par īpašnieku un smagi strādā, taupīdams, ko vien var ietaupīt. Darbs, ģimene, tēvija, godīgums, piedienība — tāda ir Labā izpratne, kas uz visiem laikiem ir ierakstīta viņa sirdī. Vēlāk viņš zags, ubagos, melos un maukosies, bet šo izpratni nemainīs.

Šis bērns krīt par upuri nežēlīgai mistifikācijai. Ja jūs saucat pieaugušos par nevainīgiem, viņi niknojas, tomēr viņiem patīk apzināties, ka ir tādi bijuši. Tas ir kā alibi, maiguma iespēja, caurlaide nicinājumam un "pagātnes pielūgsmes" kultam, universāls patvērums nebaltām dienām, veids, kā cilvēki apgalvo vai liek noprast, ka šai dzīvē ir pelnījuši ko labāku. Bērnības nevainības mīts ir bastardizēta, pozitīva un ērta Zaudētās Paradīzes mīta forma. Bērniem, šīs kabatas formāta reliģijas svētajiem, starpniekiem un vestālietēm, vecumā no viena līdz desmit gadiem ir dots uzdevums pieaugušo vajadzībām tēlot sākotnējo grāciju un tādējādi kļūt par kulta objektiem — daudzi bērni saprot, ka tas ir izdevīgi. It īpaši tie, kas ir labi iekārtojušies, piemēram, kuplo ģimeņu vecākie bērni. Bet ir arī tādi bērni, kuru patiesā situācija ir pretrunā ar mītiskajiem tikumiem, kurus pieaugušie gribētu viņos saskatīt. Ženē ierindojams šai kategorijā. Tāpat kā visi ciema bērni, arī Ženē ir ieborēts, ka viņam ir balta dvēsele; tātad viņš sevi redz baltu. Vai drīzāk viņš neko neredz, bet uzticas pieaugušajiem — gan jau tie spēs saskatīt viņa vistālākos sniegus. Šis pieticīgais lepnums arī izšķir viņa likteni — tas autoritāri pasludina objekta prioritāti pār subjektu un "imidžu citu acīs" padara svarīgāku par paštēlu. Tik un tā nav noliedzams, ka viņš izdzīvo savu nevainību, izbauda to, gūst no tās laimi. Būtu aplam attēlot Ženē bērnību pārāk drūmos toņos, jo viņš pats ir pacenties mums pavēstīt, ka tā ir bijusi viņa dzīves laimīgākais laiks.

Tomēr pienāk brīdis, kad viņa dzīvē sākas nedienas. Skolā apgūstamā greznā un dievbijīgā frazeoloģija galīgi neatbilst tam, ko viņš jūt. Bet tā kā viņam nav citu izteiksmes līdzekļu, viņš nespēj ne aprakstīt, ne citādi fiksēt savu diskomfortu. Viņa vārdā nenosauktais, nenosaucamais, marginālais un zemtekstuālais nemiers "bez sejas un konsistences" viņam atgādina nebūtisku, pārejošu neomu; Ženē to neuztver. Tomēr tas pauž viņa dziļāko realitāti, kurā ir pretrunas, jo viņa pašpārliecība nesaskan ar patiesību, ko viņš redz citos. Būdams kopumā nevainīgs, viņš sāk nojaust, ka konkrēti ir diezgan aizdomīgs. Kļūdas pēc viņam ir uzspiesta valoda, kas nav viņējā, bet pieder tikai likumīgā laulībā dzimušajiem. Ženē nav ne mātes, ne mantojuma — kā gan viņš var būt nevainīgs? Viņa eksistence vien izjauc dabisko un sociālo kārtību. Starp sugu un viņu ir iespraukusies cilvēku iestāde, kurai ir attiecīgs reģistrs un birokrātija. Viņš ir aplams bērns. Nav šaubu, ka viņu laidusi pasaulē kāda sieviete, bet sociālajā atmiņā nav saglabājusies viņa izcelsme; visu acīs, līdz ar to arī paša skatījumā viņš ir nokritis no gaisa, un nekāds zināms klēpis nav viņu iznēsājis — viņš ir sintēzes produkts. Viņš neskaidri apjauš, ka pēc tiesas un taisnības viņš ir administrācijas un laboratoriju īpašums — nav nekāds pārsteigums, ka vēlāk viņš attiecīgās situācijās jutīsies tuvs labošanas darbu iestādēm un cietumiem; būdams ar sarežģītu prātu apveltīts cilvēks, viņš atradīs patiesību sarežģītajā; no brīnuma dzimis, viņš kļūs par zemes cilvēku vai piederēs garam, bet starppasaulē, proti, dzīvē, viņam vietas nebūs. Viņam nekad nepatiks sports vai fiziskas baudas; viņš nebūs gardēdis vai baudu vergs; viņš nekad neuzticēsies savam ķermenim; tā kā viņam ir trūcis sākotnējais kontakts ar kailu miesu, viņš neticēs ekstātiskai sievietes auglībai; arī paša miesu viņš nekad neiepazīs maigi, ar to atdevību, kas citiem ļauj atražoties pašiem un atjaunot nesaraujamo mātes un zīdaiņa tuvības aktu. Viņš ir, tā sacīt, "pretdabisks". Bet patiesībā senāk, nekā viņš spēj atminēties, daba ir nostājusies pret viņu. Mēs, pārējie, esam sugas bērni, pilnvaroti turpināt sugu; Ženē nav vecāku, un viņš taisās nomirt, neatstājot pēcnācējus. Viņa seksualitāte ir abstrakta spriedze un neauglība.

Vai, bērns būdams, viņš noģiež savu likteni? Nemācēšu teikt, bet nav šaubu, ka viņš to izdzīvo jau bērnībā. Jau ļoti agrā vecumā šī nezināmā māte ir viens no galvenajiem viņa mitoloģijas personāžiem. Viņš to dievina un ienīst, apber glāstiem un cenšas pazemot. Metrē ciemā viņam nemaz nebija tik daudz gadu, kad viņš vērsās pie Kolonijas kā pie mātes, iedomādamies, ka tā nostāsies viņa priekšā "ar visu to, kas raksturīgs vienīgi sievietēm — maigumu, no puspavērtās mutes plūstošu mazliet šķebīgu smaku, pamatīgām, kuplām krūtīm, īsi sakot, visu, kas māti padara par māti." Tā ir auglīgā Dieviete-Māte barotāja vai pats dabas iemiesojums. Vēlāk viņa grāmatās sievietes parādīsies tikai mātes lomā — Ženē ignorē jaunas meitenes, ja neskaita tās reizes, kad viņas tiek nodotas skaistiem slepkavām, kuri tās bez lielas sajūsmas nokauj. Viņa darbos toties netrūkst slepkavnieču, kuras apzināti nobeidz savus bērnus un tad triumfējoši sēro. Reizēm pavīd arī iemīlējušās četrdesmitgadnieces, bet arī tās ir mātes, kas nodevušās asinsgrēkam un profanācijai, jo ļauj sevi izdrāzt jauniem mīļākajiem, kuri varētu būt viņu dēli. "Vainīgo māšu" tēma Ženē, šķiet, ir radusies nesen — kad viņš min Koloniju, šī lielā sieviete ir barga, viņai nav citu īpašību. Sākotnēji tātad vainīgs ir viņš pats. Faktiski ik reizi, kad bērns vēlas tikt pāri birokrātijai, kas, viņaprāt, ved uz bērna patieso pirmsākumu, viņam jākonstatē, ka starp dzimšanu un atteikumu liekama vienlīdzības zīme. Viņš ir izstumtais no piedzimšanas brīža. Vēlāk viņu atstums visa sabiedrība, bet sociālā atstumtība būtībā izriet no maternālās atstumtības. Bērns nojauš, ka sieviete viņu dzīvu un asiņainu ir izplēsusi no savām miesām un aizsūtījusi pie velna plašajā pasaulē, viņš jūtas nolādēts — jau kopš dzimšanas nemīlēts, negaidīts, lieks. Nevēlams pašā būtībā, viņš ir nevis šīs sievietes dēls, bet gan ekskrements. Vēlāk redzēsim, cik uzstājīgi un mazohistiski Ženē salīdzina sevi ar izkārnījumiem un atkritumiem. Psihoanalītiķi ir novērojuši, ka bērni bieži vien izjūt vecāka nāvi kā nosodījumu — māte aiziet, lai viņai nebūtu vairs jāredz kverplais dēls. Kur nu vēl lielāks nosodījums kā bērna atstāšana! Mistisks spriedums, ar kuru bērns sodīts par piedzimšanas noziegumu? Gaišredzīgs verdikts, kas liek jau avansā norēķināties par vēl nepastrādātiem grēkiem? Tiesnesis katrā ziņā ir nezināms, mums nav skaidri arī pamatojumi un likums, bet notiesājošais spriedums tik un tā metas virsū esībai un to sagrauj. Aiz principiālās nevainības, ko pieaugušie viņam ir piešķīruši, slēpjas netverama Ženē vainas apziņa. Nebūdams neviena dēls, viņš ir nekas; viņa vainas dēļ pasaules skaistajā kārtībā ir ienācis haoss, esības vienlaidu glazūrā ir radusies plaisa.

Tā kā viņš ir nekas, viņam arī nekas nepieder — viņš ir vainīgs gan Piederības, gan Esības aspektā. Viņš zina, ka pilnībā nepieder saviem audžuvecākiem, ka administrācija ir viņu aiztapinājusi un var pieprasīt atpakaļ, un ka tādējādi viņam nepieder nekas no audžuvecāku mantības. Citiem bērniem lietas ir siltas, dzīvas un elastīgas, bet viņa rokās tās mirst. Viņš var tās nosaukt, uzskaitīt un pat mēģināt tās lietot, bet to blīvā nepieejamība padara tās promesošas — šīs lietas piemīlīgi uzsmaida citiem, nevis viņam. Vēlāk, saskaroties ar skaistiem, fascinējošiem jauniešiem, sevi atkal piesaka "turies pa gabalu" sajūta, kas īstenībā nekad viņu nav pametusi:

Ik reizi, kad nonācu pie kāda priekšmeta, kam viņš bija pieskāries, mana roka turējās no tā centimetru desmit attālu, pēc maniem žestiem varēja likties, ka lietas ir piepūtušās, ka tās apvij neredzami stari vai tām pievienojusies dubulta, vien maniem pirkstiem sajūtama metafizikas deva.

Viņam ir liegts būt materiālam noteicējam pār lietām, un visu mūžu viņš cīnīsies, lai tās dematerializētu, lai ar vēja palīdzību dubultotu to metafizisko dimensiju, vienīgo, kas viņam drīkst piederēt.

Protams, viņš nedzīvo badā un viņam nesalst. Viņam atvēl jumtu virs galvas un ceļ ēdienu galdā. Tieši tā, atvēl. Šim bērns saņem pārāk daudz dāvanu — viņam jāpateicas par visu, pat par gaisu, ko viņš elpo — ik minūti citu dāsnuma dēļ viņa rokās nonāk kāda dāvana, kas atstāj neizdzēšamas pēdas; ik minūti Ženē aizvien vairāk attālinās no saviem audžuvecākiem. Tik daudz labestības liek atzīt, ka viņiem nebija nekāda pienākuma viņu adoptēt, barot un aprūpēt, ka audžuvecāki "neko viņam nav parādā", bet viņam gan ir jāprotas. Audžuvecākiem ir visas iespējas viņam nedot to, ko viņam nav nekādu iespēju nepieņemt, īsi sakot, jāsaprot, ka viņš nav īstais dēls. Īstam dēlam nav jāpauž pateicība — viņš ņem no kopējā katla, un tēvam ir pienākums viņu uzaudzināt. Citu cilvēku labestība ir viņam atņēmusi visu, un Ženē vēlāk paudīs naidu pret dāsnumu, ar ko "augšas" izturas pret "apakšām":

Kundze ir laba! Kundze mūs dievina. Viņa mūs mīl kā savus krēslus... kā savu bidē, nē, drīzāk kā savu rozā fajansa klozetpodu. Bet mēs nevaram sevi mīlēt... jo draņķi draņķus nemīl. Ir viegli būt labai, smaidošai un maigai... kad tu esi skaista un bagāta. Pamēģini laipni pakalpot kādam, kad tu esi kalpone!

Kāda kundze viņam teica: "Mana kalpone noteikti ir laimīga, es viņai atdodu savas kleitas." "Brīnišķīgi," viņš teica. "Vai arī viņa jums atdod savējās?"

Ženē ir bezsaimnieka manta sabiedrībā, kurā esību definē piederība, tāpēc jau bērnībā viņš grib īpašumu, lai spētu būt. Tātad normālie īpašuma ieguves ceļi viņam ir slēgti — viņš nevar neko nopirkt vai mantot; dāvinājumi pieļauj relatīvu un provizorisku esības paveidu, uz visiem laikiem padarot viņu par savu labdaru vergu. Atliek vienīgi mācības, bet arī skola ir dāvana, kuru viņam pasniedz; viņš saņem vispārējo izglītību, tāpat kā vēlāk saņems tehnisko izglītību, jo viņu grib "pataisīt par cilvēku". Gan mājās, gan uz lauka viņš ir palīgs. Bet šī neproduktīvā palīdzība nerada viņam tiesības; ar to viņš nekad neatpelnīs rūpes, kas viņam veltītas, tā ir tikai simboliska pateicība no viņa puses.

Apburtais loks — par mazo Ženē var teikt to pašu, ko Ružmons ir uzrakstījis par Donžuānu — viņš neeksistē pietiekami daudz, lai kaut ko dabūtu īpašumā, kā arī pretēji — viņam nepieder pietiekami daudz, lai viņš eksistētu. Varbūt kāda nejaušība būtu palīdzējusi viņam pārraut šo loku, izjaukt šo piederības un esības saikni — ja viņš būtu nonācis strādnieku ģimenē un būtu dzīvojis lielas pilsētas nomalē, ja viņš jau agrā vecumā būtu pieradis dzirdēt, kā tiek apstrīdētas šīs īpašumtiesības, vai arī viņa audžutēvs būtu strādājis socializētā ražošanas jomā, varbūt tad viņš būtu sapratis, ka cilvēks ir tas, ko viņš dara. Bet, ak, likteņa ironija, viņš nonāca laukos; pirmie, kas radīja viņā priekšstatu par cilvēku, bija zemturi. Šai cietajā zemes cilvēku ciltī lauksaimnieks un viņa apstrādājamais pleķis ir vienots veselums; kādam pieder manta tāpēc, ka šis kāds ir likumīgais mantinieks, un, otrādi, cilvēku ir izveidojis tas, kas viņam pieder; zemniekam pieder zemes gabala klusējošais nekustīgums. Mūsu topošais laupītājs sākumā iemācās bezierunu cieņu pret īpašumu.

 

*

Kā šis izklaidīgais bērns reaģēs uz savu dubulto trimdu? Imitējot piederību un esību, respektīvi, ar spēles palīdzību, kā jau visi bērni. Viņam vislabāk patiks spēlēt svētajos un zagļos. Nepietiekamā esība liks viņam spēlēt pirmo spēli, bet trūkums mudinās pievērsties otrajai.

Vispirms par svētumu. Vārds svētums (sainteté) viņu apbur jau bērnībā — vēlāk viņš to nosauks par skaistāko franču valodas vārdu. Pat ja viņam vēl nav skaidru ambīciju kļūt par svēto, viņš uzskata, ka bezjēdzīga ir eksistence, kurai nepietiek ar mazumiņu, kurā nevar nomirt uz sārta, smejoties par mocītājiem. Šī eksaltācija liecina par slēptiem traucējumiem. Jauniem zēniem nereti ir ekstrēma gaume, viņi vēlas būt perfekti, būt viss, būt pirmie it visur; viņi vēlas kļūt par lieliem kapteiņiem vai dižiem ārstiem tāpēc, ka viņi grib būt lieli cilvēki un sasniegt cilvēku atzītu diženumu. Turpretim Ženē misticismā var saskatīt cilvēciskās kārtības noliegumu. Būdams pamests, viņš atriebjas, apbrīnojot bērnus, kuri atsakās no tēva un mātes par labu Kristum. Viņam patīk, ka svētie ir atbildīgi tikai Dieva priekšā, ka viņi grib atrauties no sev līdzīgo sugas, centīgi pretojoties savām visleģitīmākajām vēlmēm un tiecoties īstenot sevī pretdabisko. Nicinot savu miesu, Ženē ir viegli būt askētam. Vēlāk redzēsim, ka tā paša iemesla dēļ viņam ir viegli pārvērst mīlestību mocībās. Viņš jo īpaši kvēli lūdz Dievu nodrošināt viņam to pilntiesīgo eksistenci, ko cilvēki viņam nenovēl. No bāreņa vientulības viņš gūst vismaz vienu labumu — viņš pasargā savu iekšējo pasauli no socializācijas. Neviena uzbāzīga acs neiztausta viņa sākotnējo intimitāti. Māte parasti izliekas visu zinām, viņa mēģina bērnam iestāstīt, ka redz viņam cauri, lai tas neiedomājas, ka varēs ko noslēpt — kāda maza meitenīte, ģimeniskās pusdienās nevilšus nodomājusi, ka māte ir stulbene, esot nosarkusi pa visu ģīmi un piecēlusies no pusdienu galda pārliecībā, ka vecāki ir dzirdējuši viņas iekšējo balsi. Mūsu sliktās domas mums ilgi šķitīs publiskas, vēl ilgi mēs melosim citiem un arī paši sev. Bet neviena ģimenes ceremonija nav savienojusi Ženē ar viņa sociālo tēlu. Viņš dzīvo viens, bez vārdiem, bez slepeniem lieciniekiem — viņš pats sev ir piegulētājs. Vēlāk vientulība dubultosies, viņš runāsies ar sevi, viņš radīs sev kultu, savai vajadzībai pielāgojot arhaiskos mītus par dubultnieku un dvīņiem. Tobrīd viņš par savas slepenās dzīves liecinieku uzskata Dievu. Dievs atlīdzina viņam par mātes trūkumu un sabiedrības vienaldzību; kļūstot par bezgalīgas būtnes rūpju bērnu, Ženē atgūst to, kā viņam trūkst. Ja viņš nav dēls, viņš būs svētais.

Vēl interesantāka spēle — laiku pa laikam Dievs novērš skatienu, un bērns var pastrādāt savus klusos, maigos un neviena nemanītos darbus — zādzības. Šis svētais zaļknābis apzog savus audžuvecākus un reizēm arī viņu kaimiņus. Viņš zog nevainīgi, bez nožēlas un kauna, un vēlēšanās kļūt par svēto viņu nepamet. Viņaprāt šī nebūtiskā čiepšana neskaitās; viņš pat neapzinās, ko dara — viņš palaiž rokas. Turklāt arī viņa audžumāte nekautrējas šo to nospert veikalos. Viņa bija un palika "godīga sieviete", par to nav šaubu, pat ja viņa zaga. Godīgums ir mūžīga vērte, ko nejauši noslīdējumi nespēj aptraipīt.

Turklāt nav arī nozīmes, kas viņu pirmo reizi pamudināja uz zagšanu; nav svarīgi, vai viņš zaga viens vai kopā ar draugiem. Svarīgākais ir tas, ka viņam ir būtiski nevis kaut ko nocelt, bet iztēloties piederības sajūtu. "Pamēģināt, kas sanāks", kā ķīmiķi saka. Viņš taustās, lai izveidotu nepastarpinātas piederības attiecības ar lietām. Tā kā īpašnieks ir cilvēks, kas var lietot priekšmetu, nesakot par to paldies, Ženē sagrābj lietas, instrumentus, dažādus nieciņus — slepus, lai nebūtu jāpateicas. Viņš lietos tos vienatnē. Bet lietošana ir tikai viena no piederības izpausmēm — viņa mērķis ir līdz ar lietu iegūt arī brutāli veiklu zinātāja attieksmi, kas neredzamā liecinieka acīs ļaus viņam izskatīties pēc patiesā īpašnieka. Kalpones Solanža un Klēra[3] neapzog savu kundzi — kundzes prombūtnē tās uzvelk, pielāgo, apčubina un izčamda viņas kleitas, viņas spoguļojas, viņas "investējas" īsta zīda un satīna glāstos. Viņu sajūtas un žesti pašām atgādina kundzi, no spoguļa viņām pretī veras kundze, un pamīšus viena kļūst vēl pakalpīgāka, lai otra varētu justies kundziskāk. Tā ir tikai spēle. Bet kad uz kleitas uzkrīt traips vai tajā izdeg caurums, tad imaginārais lietojums pārvēršas par reālu patēriņu — viņas saņurca kleitu un iznīcina to, kļūdamas par zaglēm. Ženē nododas zādzības spēlei tikpat fatāli — ir būtiski atzīmēt, ka pirmās zādzības viņš neizdara bada vai iekāres dēļ, bet gan remdinādams svelošo nepieciešamību piesmiet mantisko. Ja cilvēks ir izsalcis, viņš uz laiku vai pastāvīgi apstrīd citu cilvēku īpašumtiesības. Ženē zādzības nevis apstrīd šīs tiesības, bet tās apliecina. Šis bērns, kas ir paēdis, bet sabiedrības atstumts, ar saviem vientulīgajiem darbiem grib integrēties cilvēku kopībā. Viņš tiecas pēc neiespējamā — viņa skarbie un maniakālie centieni būt sniedz tikai imagināru remdējumu. Tā izveidojas viņa īpatnējais raksturs, ko pavada reālas darbības, kuru mērķis un nozīme paliek nerealitātes sfērā.

Darbība notiek divos mirkļos. Pirmais mirklis ne personai, ne autoram nav būtisks. Apziņa aptumšojas, visi izgaist, arī zaglēns. "Vainīga ir jūsu roka"[4]. Tā kā visas cilvēciskās būtnes ir prom, roka tiek palaista tuksnesī. Kad cilvēki augšāmceļas, nekas jau nav mainījies, tikai kādā somā ir par simt frankiem mazāk, bet kādā kabatā — par simt frankiem vairāk. Bet otrais mirklis prasa intensīvāku apziņas līdzdalību — Ženē sāk savus gara vingrinājumus. Šis patērētāju sabiedrības šūdra svin slepenus ritus, reproducējot izstūmējas sabiedrības pamataktu — viņš upurē un patērē, proti, iznīcina. Priekšmets izkūp dūmos, auglis izkūst mutē, bauda uzplaukst un novīst, tai jāmirst. Jebkuras ceremonijas kodols ir izzušanas process. Ar šo fiktīvo komūniju viņš pieskaras nozagtajām ēdmaņām, gaistošai, izvairīgai baudai, imaginārajai pilntiesīga savas zemes augļu baudītāja-ģimenes dēla esībai; viņš šos augļus apēd. Kā "puišelis, kas ir pārāk trausls, lai iekļautos rases pārstāvju rindās… kas ieiet sevī, ēzdams mīksta siera sviestmaizi, kas atgādina sniegu kalnu virsotnēs, lilijas vai cits baltumu, no kā ir taisīti viņsaules spārni[5]", viņš ieraujas sevī un atrod tur sevi. Bauda ir reāla, tāpat arī košļāšana un norīšana. Bet interese par to realitāti nav pašpietiekama — šīs realitātes uzdevums ir iemiesot viņa izmisīgos piesavināšanās centienus. Būtiskākais ir izmantot šos reālos faktus kā simbolus. Leģitīmais īpašnieks pastiepj roku, noplūc augli un to mierīgi apēd — Ženē imitē īpašnieka žestus un sajūtas, lai garīgas piepūles ceļā ar viņu identificētos. Viņš mēģina sevi pārliecināt, ka ir tiesīgs ņemt; viņš ēd tā, kā teātrī ēd aktieris, viņš izspēlē piederības komēdiju, iemiesojot īpašnieku, kā Barō iemieso Hamletu, tikai viņš pieliek arī lielas pūles, lai pats kļūtu par skatītāju, lai pieķertu sevi piederības akta norisē. Domāju, ka visiem ir skaidrs, ka šī norise nekad nebeidzas un piederību viņš tā arī nekad neiegūst. Tas nav svarīgi, jo viņš jau ir atradis sevī "smalkuma principu", par kuru runāja Marķīzs de Sads, un tas lika Ženē izšķirties par labu nebūtībai, nevis tiekties pēc esības, dot priekšroku iedomām, nevis realitātei, spriedzei, nevis orgasmam. Īsi sakot, Ženē darbības viennozīmīgi ierindojamas poētisku aktu kategorijā, jo viņš sistemātiski cenšas iegūt neiespējamo. Var saprast, kāpēc viņš vēlāk uzrakstīja: "Mirāžu zeme ir vienīgā, kurā ir vērts dzīvot", turklāt citēja arī Popu: "Nekas nav tik skaists kā neesošais." Bet šīs pirmās zādzības modina viņā ne tikai gara tiekšanos pēc aizpatiesības, kas visu laiku raksturos Ženē iekšējo tempu, bet arī nosaka viņa poētiskās procedūras īpatnības. Viņš nekad neļaujas sapņiem. Viņš nenovēršas no realitātes, lai izgudrotu labāku pasauli, viņš nebēg iedomās un fantāzijās. Viņa iztēle saēd reālo. Nav runa par vairīšanos no realitātes, bet gan tās pārvarēšanu un, kā mēs to redzējām, tās dematerializēšanu. Citi bērni spēlē īpašniekus un liek lietā iedomātus īpašumus. Olis kļūst par zelta gabalu; viņi izliekas pērkam lietas un tās ēdam. Mūsu zaglēns grib ēst pa īstam, viņš grib sajust mutē reālu baudu. Tikai viņš to nemeklē un neizjūt pašu par sevi — tās uzdevums ir pakalpot viņa neiespējamajiem mēģinājumiem panākt, lai imaginārais sakristu ar piederības būtību. Līdz ar to visa sistēma kļūst nereāla, pat bauda kļūst imagināra — patiesa zagļa bauda kļūst par fiktīvu pseidoīpašnieka baudu. Runa ir par realitātes sagrozīšanu — iztēle nozīmē iedot imaginārajam ko taustāmu. Šī iemesla dēļ Ženē par monstrozo Ernestīni ir teicis: "Viņa nekad nezaudēja saikni ar realitāti." Bez realitātes nav iztēles. Iztēles blāvās ēnas iemiesojas realitātes kustībās, lai izšķīstu tajā. Un līdz ar to, par spīti visām atšķirībām, uz kurām mēs norādīsim vēlāk, Ženē zādzības nemaz nav īpaši atšķirīgas no sirreālistu priekšmetiskajiem dzejoļiem, kuru iekšējās pretrunas pauž tīru mirkli, kurā viss aizslīd nebūtībā un caur kuru pavīd mūžīgā viņsaules nepieejamība.

Zādzības vēršas plašumā un kļūst aizvien biežākas — tagad Ženē apzog arī kaimiņus. Pret kārdinājumu iegūt visu nav labāka līdzekļa, kā iegūt vismaz kaut ko — ja jums būtu tikai no galda nobirusi drupača, jūs visu mūžu censtos to nosargāt, pie viena pārliecinot citus un sevi pašu, ka tā ir vislabākā drupača, ka tajā galu galā ir ietverts Visums. Ženē nekas nepieder, līdz ar to var teikt, ka viņam ir eminentas tiesības uz visu. Šeit aizsākas viņa sistemātiskā pāreja no pozitīvā uz negatīvo un otrādi, kas vēlāk ekstrēmākās izpausmēs novedīs Ženē līdz "svētumam". Mirāžu zemē ir jānomaina tikai zīmes, lai trūkums pārvērstos pārpilnībā. Pasaules izstumtajam šūdram slepus un eminenti pieder pilnīgi viss.

Kurš gan nav saticis līksmus un veselīgus bērnus ar "skaidru, skaistu skatienu", ar "sirsnīgu smaidu", kuriem varētu atvērt Paradīzes vārdus arī bez grēksūdzes? Līdz vienu jauku dienu atklājas, ka viņi apzog veikalus. Vispirms mēs esam neizpratnē, kā tā, viņi taču ir tādi jaukumiņi! Pēc tam rodas teju personisks aizvainojums — viņi mūs ir apveduši ap stūri, šie mazie liekuļi; un tad mēs viņu tikumus izvirzām viņiem kā apsūdzību — viņi ir izmantojuši godīguma masku, lai mūs piemuļķotu.

Mēs nemanām to hermētisko sienu, kas atdala viņu tikumus no zādzībiņām; mēs neredzam, ka viņi vienlaikus dzīvo divās pasaulēs. Protams, Ženē nosoda zagļus. Bet savās zaglīgajās darbībās, ko viņš vienatnē pastrādā, viņš neatpazīst netikumu, kuru pats nosoda. Viņš lai zagtu? Spītējot liktenim, viņš taču cenšas iegūt civilstāvokli, vecākus, īpašumu. Viņš mēģina samazināt savu slēpto vainas apziņu un tuvoties tiem, kurus dievina. Ko viņš galu galā grib panākt? Būt tāds pats, kā visi citi; neko vairāk, un tieši tāpēc, ka citi ir labi un pareizi, citiem ir pamats būt tiem, kas viņi ir. Patiesībā viņu grauž bažas, reizumis viņš nojauš sevī tumšu nemiera atblāzmu, viņu māc priekšnojautas, ka plīvurs kritīs, un viņš pavisam skaidri redzēs savu postu, pamestību un iedzimto grēku. Tad viņš zog. Viņš zog, lai nejustu trauksmi, kas sūcas cauri. Nozadzis augļus vai kūkas, slepus tās notiesājis, viņš pamanīs, ka nemiers ir zudis un viņš atkal atrodas pārticīgā un saulainā godībā. Viņa uzvedībā nevajadzētu saskatīt nekādu viltību — īstenībā viņš ir tikumīgs un prātīgs, un viņa skatījumā nozīme ir tikai tam, ko viņš dara pieaugušo klātbūtnē. Ārpus tās viss ir tikai ļauns murgs, bezvārda neprāts, kurā viņš reizēm sajūtas nelaimīgs un no kura viņš ātri vien uztrūkstas. Pret šiem tumsas draudiem viņš ir izgudrojis divus burvju paņēmienus — spēli svētajos un zagļos; šī bērnišķā maģija darbojas pie miega un nebūtības robežām un, manuprāt, visvairāk līdzinās onānisma fantasmagorijām. Bērnam, kas zog un masturbē, eksistēt nozīmē būt pieaugušo redzeslokā, jo, tā kā šīs slepenās darbības noris vienatnē, tās neeksistē. Patiesība ir tāda, ka mazajam Ženē tika iedzīta galvā morāle, kas viņu nepieņem. Viņš tai tic ar sirdi un dvēseli, bet vienlaikus viņš pašiznīcinās, jo īpašnieciskā morāle viņu atraida divkārt — kā plikadīdu un kā bandubērnu. Šī nu ir viņa traucējumu un uzvedības izpratnes atslēga — visu acupriekšā viņš iztaisās liels, mirdzošs un laimīgs, bet, jo laimīgāks viņš atklātībā sakās būdams, jo vairāk viņš sašļūk un mokās vientulības tumsā — viņš tuvojas izmisumam. Zagšana un sapņi par svētā statusu nav pretrunā ar zemnieku morāli, bet gan izriet no tās — viņš cenšas atgūt zaudēto divkārši, jo nespēj likvidēt to vērtību sistēmu, kas liedz viņam vietu zem saules.

Vai es uzskatu viņu par nelaimīgu? Vēl ne. Gluži pretēji, man jāatzīmē, ka šis bērns sirds dziļumos ir optimists un vēlas būt laimīgs. Ženē ne mirkli nav noticējis, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs. Viņš ne mirkli neiedomājas, ka ir lemts trūkumam un bandubērna stigmai — tas nebūtu taisnīgi, tas nebūtu labi. Dievs stāsies trūkstošās mātes vietā, bet zādzība aizstās īpašumu. Zādzībiņa šur, ekstāzīte tur — ar to ir gana, lai saglabātu iekšējo līdzsvaru; bet drīz vien atgriežas dabiskais maigais sajukums. Bet, kamēr viņš nevainīgi zog, kamēr viņš pieticīgi iekāro mocekļa laurus, viņš nemanot ir kļuvis par paša laimes kalēju.

 

Sartre, Jean-Paul. Saint Genet, comédien et martyr. — Paris, Gallimard, 1952, pp. 9–25.

No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš.

 


[1] To, kurš grib kļūt par šamani, nogalina gari, viņa līķi sagriež gabalos; pēc tam viņš augšāmceļas un tikai tad viņš ir kļuvis par šamani. Gandrīz visi "iniciācijas rituāli" ir centrēti uz nāvi un atdzimšanu; ikvienā iesvētē galveno lomu spēlē nāve un augšāmcelšanās (Autora piez.).

[2] Skat. Mirčas Eliades darbu "Mīts par mūžīgo atgriešanos" (L'Éternel Retour).

[3] Ženē lugā "Kalpones" (Les Bonnes), kas 1947. gadā izrādīta Atenejā.

[4] Kokto "Kalpone Anna" (Anna la Bonne).

[5] Stefans Malarmē. Poēmas prozā. Reminiscence (Réminiscence). Œuvres complètes (Pléiade), 278. lpp.

Žans Pols Sartrs

Franču filosofs un rakstnieks Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) dzimis 1905. gada 21. jūnijā Parīzē. Viņa tēvs ir flotes virsnieks, kurš iet bojā, kad Žanam Polam ir viens gads, tāpēc Sartrs uzaug m...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!