Redzējumi
31.03.2008

SVĒTAIS VĪRS. Ko patiesībā nozīmē Dalailama?

Komentē
0
Saglabā

 

Dalailama 2003. gadā Daramsalā Indijā. Foto: Brigite Lakomba.

 

Pagājušā gada novembrī, pāris mēnešus pēc tam, kad Dalailama no prezidenta Buša bija saņēmis Kongresa zelta medaļu, viņa vecais landrovers tika pārdots eBay izsolē. Šārona Stouna, kas reiz labdarības pasākumā bija stādījusi priekšā Tibetas līderi kā "Misters Lūdzu, lūdzu, lūdzu, laidiet mani atpakaļ uz Ķīnu!" (viņa domāja Tibetu), izziņoja izsoli YouTube, apsolot potenciālajam 1966. gada automašīnas ieguvējam: "Jūs vienkārši visu laiku smiesities, kamēr piedalīsieties [izsolē]!" Izsole noslēdzās ar vairāk nekā astoņdesmit tūkstošiem dolāru. Dalailama, ko Larijs Kings no CNN reiz nosauca par musulmani, ir saņēmis arī Amerikas sieviešu cionistu organizācijas balvu par mūža ieguldījumu. Viņš ir vienīgais Nobela prēmijas laureāts, kas parādījies Apple reklāmā un bijis viesredaktors Vogue franču izdevumam. Mārtins Skorsēze un Breds Pits ir palīdzējuši iemūžināt filmā viņa atmiņas par bērnību Lhasā. 2005. gadā Dalailama nolasīja lekciju gadskārtējā Neirobiologu biedrības sanāksmē Vašingtonā Kolumbijas apgabalā. Šopavasar Vācijā viņš runās par cilvēktiesībām un globalizāciju. Par spīti apgalvojumam, ka viņš ir "vienkāršs budistu mūks", Dalailama ir atstājis pārāk dziļas pēdas pasaulē un bieži šķiet tikpat visuresošs kā Britnija Spīrsa.

Kā savā jaunajā grāmatā "Atvērtais ceļš: Četrpadsmitā Dalailamas globālais ceļojums" raksta Piko Aijers (Pico Iyer), ir viegli iedomāties, ka Dalailama ir "kinozvaigžņu un miljonāru rotaļlieta". Protams, kā jau visi, kas uzsver, cik nozīmīgas ir tādas lietas kā mīlestība, līdzjūtība, saudzīga pārliecināšana un citas nemainīgi labas lietas, Dalailama var šķist mazliet apnicīgs. Tādi priekšstati kā "vardarbība rada vardarbību" vai "līdzekļu kvalitāte nosaka mērķus" var būt ētiski pamatoti, bet nešķiet, ka tiem piemistu intelektuālā sarežģītība, kas padarītu tos par aizraujošām idejām. Tā kā Dalailama slikti runā angliski un bieži vien sāk ilgstoši ķiķināt, viņš var atstāt arī tāda cilvēka iespaidu, kas – kā, pēc Aijera vārdiem, teicis kāds žurnālists – "nav pati spožākā spuldzīte istabā".

Dalailamas vienkāršā-budistu-mūka tēls izraisa skepsi, pat nicinājumu. Rūperts Mērdoks (Rupert Murdoch) ir teicis: "Esmu dzirdējis ciniķus sakām, ka viņš ir ļoti politisks vecs mūks, kas šļūkā apkārt Guči apavos". Kristofers Hitčenss (Christopher Hitchens) nosoda Dalailamu par apgalvojumu, ka viņš ir "karalis ar mantojuma tiesībām, ko iecēlušas pašas debesis" un par "viena cilvēka varas" īstenošanu Daramsalā, pilsētā, kas atrodas Indijas Himalajos un kas kalpo par galvaspilsētu vairāk nekā simt piecdesmit tūkstošiem Tibetas trimdinieku. Ķīnas valdība jau ierasti dēvē viņu par "šķeltnieku", kas kaļ sazvērnieciskus plānus, lai atjaunotu Tibetā korumpēto feodālo un mūku varu, no kuras Ķīnas komunisti to 1951. gadā atbrīvoja. Daudzi trimdas tibetieši kurn, ka viņš ir pārāk pieķēries nevardarbības principam un atrodas pārāk lielā Rietumu notikumu koordinatoru ietekmē, lai neļautu ķīniešiem kolonizēt Tibetu.

Taču pēdējo nedēļu notikumi atgādina par degsmi, ko viņš iedveš sešiem miljoniem etnisko tibetiešu. Tieši protests viņa izsūtīšanas četrdesmit devītajā gadadienā noveda pie pašreizējiem pilsoniskajiem nemieriem Lhasā, kur sākotnējo mierīgo demonstrāciju sagaidīja jau iepriekš paredzami asā Ķīnas varas iestāžu reakcija. Kā atzīst ievērojamais ķīniešu intelektuālis Vangs Liksjongs: "Īstenībā Dalai ir visu tibetiešu sirdīs". Un jo vairāk haņu ķīniešu imigrācija mazina viņu ekonomiskās un tradicionālās kultūras izredzes, jo lielāka visticamāk izaugs šī godbijība no tālienes.

Aijers raksta, ka Dalailamas "sirds un dvēsele gluži burtiski" dzīvo tieši tajās daļās, ko vairākums no mums nevar redzēt". Viņa spraigais dienas režīms sākas 3:30 naktī, pēc kā viņš, kā stāsta Aijers, pāriet pie "meditācijas, prostrācijas, speciālu mantru skandēšanas, tad atkal meditācijas un prostrācijas, kam seko Tibetas filozofijas vai citu tekstu lasīšana, tad lasīšana un studēšana, tad vakarā "kāda meditācija – vakara meditācija – apmēram stundu. Tad astoņos un trīsdesmit minūtēs miegs"."

Tas izklausās kā paliels daudzums meditāciju un lasīšanas mūkam pēc septiņdesmit –īpaši tādam, kas kopš sešu gadu vecuma gandrīz divas desmitgades ir nepagurstoši izglītojies budistu metafizikā, tibetiešu mākslā un kultūrā, loģikā, sanskritā un tradicionālajā medicīnā un beigu beigās ieguvis geshe grādu (lielos vilcienos atbilst doktora grādam budistu filozofijā). Bet budistu garīgā prakse ir nepārtraukta pilnveidošanās. "Centīgi tiecieties tālāk" bija Budas pēdējie vārdi, un pat Dalailama nevar atļauties pieņemt, ka ir sasniedzis gudrības un miera virsotni. Tā, kas paceļ viņu pāri visiem mirstīgajiem, ir Dalailamas pasakai līdzīgā bērnība. Piedzimis 1935. gadā zemnieku ģimenē ārpus Tibetas kultūras sfēras, viņš bija divgadīgs bērns, kad mūki no Lhasas atpazina viņā potenciālu nesen mirušā Trīspadsmitā Dalailamas reinkarnāciju. Varavīksnes, kas meta lokus Lhasas ziemeļaustrumu debesīs, bija viens no krāsainajiem brīnumiem, kas lika mūkiem sākt domāt par viņa klātbūtni. 1939. gadā bērnu ceremoniāli atveda no viņa dubļu un akmeņu mājas uz Lhasu, un viņam tika dāvāti brīnumainam labirintam līdzīgās Potala pils plašumi.

Dalailama mācījās kaligrāfiju, kopējot sava priekšteča testamentu – kas savā pravietiskumā ir viens no rēgainākajiem dokumentiem Tibetas vēsturē. Tas tika uzrakstīts 1932. gadā, kad pēc gadsimtiem ilgas nepatīkamas sadzīvošanas ar lielo kaimiņu Austrumos, Tibeta baudīja zināmu politisku autonomiju. Mao Dzeduna komunisti vēl bija tālu no uzvaras pilsoņu karā ar Čana Kaiši nacionālistiem. Tomēr Trīspadsmitais Dalailama nojauta, ka Tibetas izolāciju drīz sadragās "barbariskie sarkanie komunisti":

"Mūsu garīgās un kultūras tradīcijas tiks pilnībā izdzēstas. Pat Dalai un Pančenas lamu vārdi būs izdzēsti. [..] Klosteri tiks izlaupīti un izpostīti, un mūki un mūķenes nogalināti vai padzīti. [..] Mēs kļūsim kā vergi saviem iekarotājiem, ...un dienas un naktis ritēs lēni un lielās ciešanās un šausmās."

Pat ja Dalailamu vajāja tādas pašas priekšnojautas kā priekšgājēju, viņš neko daudz nevarēja tur līdzēt. Potala pilī viņš dzīvoja bīstami tuvu tumšām intrigām un sazvērestībām, kas vājināja viņa priekšgājējus un atsedza Tibetas vājās puses tās valdonīgajiem kaimiņiem. Devītais, Desmitais, Vienpadsmitais un Divpadsmitais Dalailama bija miruši jauni, daži baumoja, ka viņi tikuši noindēti. Trīspadsmitais Dalailama, kas par mata tiesu izbēga no atentāta mēģinājuma – ko it kā bija ieplānojis viņa paša reģents – atzina savas noslēgtās valstiņas neaizsargātību pret modernās pasaules augsti organizētajām impērijām un nacionālajām valstīm. Bet viņa Tibetas pārvaldes un armijas modernizācijas plānus izjauca mūku elite, kas pārtika no zemnieku darba un maksātajiem nodokļiem un nežēlīgi cīnījās, lai saglabātu esošo stāvokli. 1934. gadā, drīz pēc Trīspadsmitā Dalailamas nāves, sodīja reformistu politiķi Lungšaru – viņu padarīja aklu, izmantojot senu tibetiešu metodi: viņam abos deniņos iespieda jaka vēzīša kaulu, kā rezultātā acu āboli izsprāga no dobumiem.

1947. gadā toreiz vienpadsmit gadus vecais Dalailama no Potala pils teleskopā vēroja, kā mūki šāva uz tibetiešu armiju. Nedēļām ilgo cīņu izraisīja viņa bijušā reģenta arests, un dučiem cilvēku gāja bojā. Visbeidzot 1950. gadā viņš uzņēmās visu politisko varu kā Dalailama, taču viņam nebija laika pievērst uzmanību priekšteča brīdinājumiem par tibetiešu apātiju. Tibetas austrumos bija iebrukusi Ķīnas Komunistiskā Tautas Atbrīvošanas armija, draudot pārņemt pārējo valsts daļu. Pēc desmit gadiem Dalailama un desmitiem tūkstošu tibetiešu bija spiesti doties trimdā.

Rietumu auditorijai Dalailama uzsver stāstu par savu iniciāciju modernajā pasaulē – gan tās aplamajā ideoloģijā, gan vainu izpērkošajās zināšanās par zinātni un demokrātisko pārvaldi. Šis intelektuālais ceļojums ir tas, kas principā interesē Aijeram, rakstniekam, ceļojumu aprakstu un Time autoram, kurš dzēlīgi rakstījis par mūsu pašreizējās tagadnes noslīkšanu vēsturē, "kurā gandrīz katra kultūra varēja piekļūt ikvienai citai". Viņš parāda Dalailamu kā patiesu tās pašas vecā un jaunā, Austrumu un Rietumu sastapšanās rezultātu, kas daudzus citus tradicionāli domājošus cilvēkus visā pasaulē ir novedis reakcionārā fundamentālismā.

"Tibetā Dalailama bija vecās kultūras iemiesojums, kura, atgriezta no pasaules, runāja sena, pat zuduša tradicionālisma vārdā", raksta Aijers. "Tagad trimdā viņš ir jaunā iemiesojums, it kā piecos gadu desmitos noceļojis astoņus gadsimtus, viņš aizvien vairāk, sev raksturīgā tiešumā sliektos pretī rītdienai". Aijers izvirza virkni pierādījumu, kas liecina par Dalailamas nākotnē vērsto programmu. Tibetas līderis ir izteicis šaubas par savu dievišķo izcelsmi, norādot, ka pāragri apstiprinājis Aum Šinrikjo grupas dibinātāju, kurš atbrīvoja zarīna gāzi Tokijas metro, kas liecinot, ka viņš nav "dzīvais Buda". Būdams visslavenākais budists pasaulē, viņš dod padomu saviem Rietumu sekotājiem nepieņemt budismu. Viņš sameklē slavenus zinātniekus ar dīvainu mērķi apstiprināt, ka zināmi budistu sacerējumi, ko atspēko modernā zinātne, ir atmetami.

Publiski uzstājoties angliski runājošas auditorijas priekšā, Dalailama labprātāk spriež par "globālo ētiku" nevis par budistu grūti saprotamo nirvānas jēdzienu. Nav šaubu, ka viņš negrib atbaidīt lielākoties pasaulīgos vidusšķiras amerikāņus, kas, ģērbušies ikdienišķās nedēļas nogales drēbēs, drūzmējas Centrālajā parkā, lai dzirdētu, ko viņš saka, bet, kā norāda Aijers, tas ir arī kārtējais apstiprinājums budistu vīzijai par to, ka visa esamība ir savstarpēji dziļi saistīta. Patiesi, iespējams, šī priekšstata dēļ Dalailama ātri saprata globalizētās cilvēces esamības eksistenciālos un politiskos izaicinājumus – gadu desmitus pirms tiem uzmanību pievērsa klimatisko izmaiņu katastrofas.

"Pirmoreiz vēsturē", 1957. gadā rakstīja Hanna Ārente, "visām tautām uz zemes ir kopīga tagadne. [..] Katra valsts ir kļuvusi gandrīz tieša jebkuras citas valsts kaimiņiene, un katrs cilvēks jūtas šokēts par notikumiem, kas risinās zemeslodes otrā malā". Ārente baidījās, ka šī jaunā "pasaules vienotība" būs lielā mērā negatīva parādība, ja to nepavadīs "atsacīšanās, nevis no savas tradīcijas un tautas pagātnes, bet no saistošas autoritātes un universāla derīguma, uz ko vienmēr pretendējušas tradīcija un pagātne".

Kā sešu miljonu lielas tautas garīgo līderi Dalailamu var augstu novērtēt par ievērojamu atsacīšanos no tradīcijas autoritātes – no nacionālā pašlabuma, kā arī reliģijas vispārpieņemtās politikas. Dalailamas ietekme ir tāda, ka īss viņa rīkojums būtu varējis pēdējās nedēļās atraisīt Tibetā masveida, iespējams, nekontrolējamu sacelšanos. Tomēr viņš turpināja noraidīt vardarbību kā neētisku un neauglīgu, pat piedraudot atteikties no trimdas valdības vadības Daramsalā, ja tibetiešu vardarbība pret ķīniešiem turpināsies. Viņš aizvien vairāk bija spiests saglabāt grūto līdzsvaru retorikā, apsūdzot Ķīnu "kultūras genocīdā" un tomēr atbalstot to kā Olimpisko spēļu rīkotāju. Viņš ir konsekventi nosodījis pat relatīvi pieticīgus mēģinājumus ietekmēt Ķīnas valdību, ieskaitot badastreikus un ekonomiskos boikotus. Viņaprāt, Tibetai ir nepieciešamas labas kaimiņattiecības ar Ķīnu: "Vienas nācijas problēmas tā vairs nevar apmierinoši atrisināt viena pati", viņš ir teicis. Viņš drosmīgi sludina "universālo atbildību" cilvēkiem, kas vēlas būt paši savas valsts pilsoņi, pirms viņi sāk domāt par visumu.

Dalailama ar nožēlu runā par Tibetas reakcionāro un savtīgo valdošo eliti pirmskomunistiskajā periodā un valsts liktenīgo nesagatavotību divdesmitajam gadsimtam. Tibetiešu trimdas kopienai viņš ir ieviesis demokrātisku konstitūciju un leģislatīvas vēlēšanas. Nesen Dalailama piedāvāja savu visradikālāko ideju, kas apgāž gandrīz pustūkstošgadi piekoptas tradīcijas: nākamais Dalailama tiks izvēlēts tautas balsošanā.

 

Dalailamas apziņa, kas, gadu desmitiem dzīvojot trimdā, ir padziļinājusies, – apjēgsme par augsto cenu, ko Tibetai maksājusi tās noslēgtība, ir palīdzējusi pārvērst Daramsalu par priekšzīmīgu kosmopolītisku kopienu, kur jauni izraēlieši, pametuši obligāto militāro dienestu, sajaucas ar bēgļiem, kas tikko ieradušies no Tibetas. Tomēr šodien šķiet zīmīgi, ka zēns, kas reiz sēdēja tūkstoš zāļu pils zelta tronī, ir kļuvis par ikonu "globālismam" – šo vārdu Aijers izmanto reizēm pārlieku plašā nozīmē, lai apzīmēta steidzīgas saziņas un ērtas ceļošanas visnotaļ divējādo svētību. Galu galā, uzaugot Dalailamas vienīgais pastāvīgais satiksmes ceļš ar urbanizētajiem Rietumiem bija žurnāls Life. (Viņš pārgāja pie Time un BBC.) Tomēr regulāra saskarsme ar Henrija Lūsa (Henry Luce) periodiskajiem izdevumiem nepadarīja Dalailamu imūnu pret maoismu. Apmeklējot Ķīnu 1954. gadā, periodā, kad notika saspīlēta sadarbība ar Beidžinu, Dalailama paziņoja, ka uz viņu atstājusi iespaidu Ķīnas revolūcija. Mao vienkāršās izturēšanās apburts, viņš satrūkās, kad Lielais Stūrmanis abu pēdējās tikšanās reizē paziņoja, ka "reliģija ir inde" – uzskats, kas nākamajos divos gadu desmitos palīdzēja ķīniešiem attaisnot tūkstošiem Tibetas mūku nogalināšanu un lielākās daļas viņu klosteru iznīcināšanu.

1959. gadā ierodoties Indijā, Dalailama, norāda Aijers, joprojām bija "nevainīgs modernās pasaules paražās". Savienotās Valstis viņš apmeklēja tikai 1979. gadā, un tad viņa ļoti tehniskie diskursi budisma filozofijā apmulsināja klausītājus, it sevišķi tos, kas bija pieradusi pie strupajām dzen epifānijām – budisma tradīcijas, kas tajā laikā bija modē. Neviena no spožām slavenībām neapmeklēja Dalailamas pirmās vizītes valstī, kur viņam bija lemts iegūt lielāko slavu. Dalailamas Rietumu fanu klubs sāka augt tikai pēc tam, kad viņš 1989. gadā saņēma Nobela miera prēmiju.

Šķiet, ka viņa popularitāti vismaz daļēji vairoja romantiskais priekšstats par Tibetu, ko trīsdesmitajos gados pauda Džeimsa Hiltona (James Hilton) romāns "Zudušais apvārsnis", stāstījums par cilvēkiem no Rietumiem, kas nejauši nokļuvuši Šangrilā, ielejā netālu no Himalajiem, ko apdzīvo harmoniska un miermīlīga sabiedrība. 1937. gada Frenka Kapras (Frank Capra) kino versija (kas iedvesmoja Frenklinu D. Rūzveltu svētīt aiziešanu no prezidenta amata Merilendas Šangrilā, pirms prozaiskais Dvaits D. Eizenhauers par godu savam mazdēlam to pārdēvēja par Kempdeividu) sākas ar vārdiem: "Vai šajās karu un kara gaidu dienās jūs neesat ne reizes sapņojuši par vietu, kur valda miers un drošība, kur dzīve nav cīņa, bet pastāvīgs prieks?" Par spīti Tibetas vēsturei, kurā netrūkst nežēlības, Rietumos tibetiešus vēl aizvien redz pirmām kārtām kā svētīgi pirmsmodernu tautu, kam laime pieder dabiski,nevis pēc tās jātiecas.

Aijers šo romantisko pārpratumu atzīst par Tibetas politisko problēmu: "Tā šķiet – vai arī mums ir nepieciešams, lai tā šķistu – vairāk kā Šangrila, nekā zeme, kam varētu būt vieta Apvienotajās Nācijās". Arī Dalailama bieži šķiet gatavs pakļauties. Viņa lēmums vienkāršot un sekularizēt budisma mācības ir sagādājis viņam daudz lielāku auditoriju nekā japāņu dzen meistariem vai tibetiešu gudrajiem, tādiem kā Allena Ginsberga (Allen Ginsberg) guru Čogijamam Trungpam, kas Rietumos ieradās pirms viņa. Bet senās un bieži vien grūtās filozofijas modernizācija nav sasniegta bez zināma intelektuālās stingrības zaudējuma. Dalailamas grāmatās, kas ir kļuvušas par bestselleriem, budisms var šķist kā garīgs treniņš bez rituāliem, bet forma, kādu reliģija pieņem attiecībā uz geshe mācekli, kas apgūst trīssimt divdesmit divus sējumus Tibetas budistu kanonu, ir ievērojami stingrāka.

Dalailama var apgalvot, ka viņu sankcionējis Buda, kas it kā esot izdarījis izmaiņas savās mācībās, uzrunājot dažādas auditorijas. Tomēr Dalailamas pragmatismam ir zināmas robežas, lai cik ļoti viņš nepaturētu prātā mūsdienu liberālās jūtas. Viņš atbalsta pilnas juridiskās tiesības visām minoritātēm, arī homoseksuālu vīriešu un sieviešu tiesības. Taču, citējot tibetiešu tekstus, viņš nemainīgi nosoda orālo un anālo seksu. ("Citi caurumi nerada dzīvību".) Nosodot seksuālo vaļību un šķiršanos, viņš reizēm var atgādināt ģimenes vērtību konservatoru.

Tomēr neviens no Dalailamas kompromisiem nav izraisījis tik daudz rūgtuma, kā viņa 1988. gadā paziņotais lēmums drīzāk tiekties pēc Tibetas "patiesas autonomijas" Ķīnas sastāvā, nekā prasīt pilnīgu neatkarību. Pēc Dalailamas ieskatiem, valstīm jātiecas īstenot savas intereses, nekaitējot citu interesēm, un Tibetas neatkarība, papildus tam, ka šis ideāls ir nereālistisks, nevajadzīgi sadusmo Beidžinu. Tomēr Dalailamas nostāja nav pārliecinājusi ķīniešus, ka viņš nav "šķeltnieks", tie apsūdz viņu kā pēdējo nemieru iedvesmotāju. Arī daudzos tibetiešos ir radušās aizdomas, ka tas, kas Dalailamā šķiet patīkamāks Rietumiem – galvenokārt minama viņa turēšanās pie nevardarbīguma, kas vēlreiz apstiprinājās pašreizējā krīzē –, padara viņu vājāku ķīniešu acīs.

Aijers raksta, ka jo vairāk sevis viņš atdevis pasaulei, jo vairāk tibetieši sākuši justies "kā miesīgi bērni, ko apmulsinājis fakts, ka viņu tēvs adoptējis trīs citus". Tibetiešu rakstnieks Džamjangs Norbu žēlojas, ka tibetiešu atbalsta grupas un trimdas valdība ir pazaudējušas virzienu, cenšoties "pārorientēt savus mērķus uz tādiem jautājumiem kā vide, miers pasaulē, reliģiskā brīvība, kultūras saglabāšana, cilvēktiesības – visu, izņemot agrāko mērķi panākt Tibetas neatkarību".

Kāri pieņemot pasaulīgās metropoles atbrīvojošās idejas, Dalailama atgādina divus simboliskus tipus, kas uz labu vai ļaunu piešķīruši veidolu modernajam laikmetam, proti: provinciāli, kas bēg no sastingušās tradīcijas, un bēgli, kas bēg no totalitārisma. Tādā gadījumā viņa kritiķiem varbūt ir zināma taisnība: Dalailamas pilsonība globālajā pasaules lielpilsētā šķiet iegūta uz viņa aplaupītās tautas rēķina.

Tā kā Ķīna kļūst uzbrukumiem nepieejama, viegli nonākt pesimismā par Tibetu un iztēloties, ka tās garīgo līderi arvien vairāk pārņem fatālisms. Dalailamas atkāpšanās no ārkārtējām prasībām pēc senču reliģijas un nacionālās valsts var šķist tāda cilvēka nevilšs lēmums, kurš, kopš laika, kad kā bērns pirmoreiz kopēja priekšteča pravietojumu, ir bezpalīdzīgi vērojis, kā zūd viņa valsts robežzīmes. Tomēr Aijera dziļdomīgā eseja dod mums atspirdzinošu iespēju iztēloties Dalailamu kā līdzīgu intelektuālam un garīgam piedzīvojumu meklētājam, kas pēta svaigus indivīda identitātes un piederības avotus nesen apvienotajā pasaulē.

Protams, Ārentes "cilvēces solidaritāte", ko pastiprinājis kapitālisms un tehnoloģija, ir kļuvusi, kā viņa novēroja, par "neciešamu nastu", kas provocē "politisko apātiju, nacionālo izolāciju vai izmisīgu sacelšanos pret visām esošajām varām". Nav daudz tādu lietu, no kā tibetieši, kas šodien izrāda pretestību ķīniešu klātbūtnei Lhasā, baidītos vairāk par absorbciju Ķīnas nežēlīgajā jaunajā ekonomikā un kultūrā. Aijera grāmata liek noticēt, ka puisēns no Tibetas nomaļā nostūra savā bieži vien Foresta Gampa stilā ieskicē "savstarpējas sapratnes un progresējošas pašnoskaidrošanās procesu gigantiskā mērogā" – procesu, kas, pēc Ārentes domām, ir nepieciešams, lai apturētu "milzīgo savstarpējā naida pieaugumu un visai universālo visu aizkaitināmību ar visiem citiem". Grūti saredzēt, ka Dalailama nestu savstarpējo sapratni pasaulē kopumā, ja viņam nav izdevies to iedibināt starp Ķīnu un Tibetu. Tomēr vienkāršam budistu mūkam ir tā priekšrocība, ka, atšķirībā no lielākās daļas politiķu, viņam pastāv mazāka varbūtība – jeb patiesībā: viņš ir mazāk spējīgs – kompromitēt savus cēlos mērķus ar apšaubāmiem līdzekļiem, kad, ievērojot Budas pēdējo vēlējumu, centīgi tiecas tālāk.


© The New Yorker, March 31, 2008
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane.

Penkadžs Mišra

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!