Foto: Zigurds Kalmanis
Vārdu taupīšana
Jau gribēju pabeigt rindu ar pulkstenis
Kad dobja balss ierunājās:
– ŠO VĀRDU PATAUPI!
Gribēju nākamo iesākt ar suns
Kad tā pati balss teica:
– PIETAUPI ŠO!
Sabijos ne pa jokam
Pēc pusnakts piesēdos atkal
Rakstīju, ka izmisums ir tikai ornaments
Atkal skaidri dzirdēju:
–TAUPI ŠO VĀRDU!
Šausmās iekliedzos: - Kuru tad?
Iestājās dārdošs klusums
Mana sirds ripoja lejā
Un atdūrās zaķa pastalā
Bērns otrā istabā neguļ, izurbis sienā caurumu
Ar milzīgu tauri regulē manu daiļradi
Bitte!
– Lūdzu, dzeloņstiepļu sēklas, –
Tirgū prasa mazais Hitlers
Viņš ar nākotni jau sapņos ticies
Tikai viņa bildes vācu bērniem
Telefonā nebūs
Nebūs viegli visu kontinentu
Pārnest Evai mājās
Arī tagad sapņos lidene tam
Iesprūst mākoņos tik bieži
Ka tos nākas lauzt ar rokām visu nakti
Tam par spīti
Katru pavasari mazais Ādolfs
Bedrītēs zem sava loga
Saliek dzeloņstiepļu sēklas
Klasika
Šis mūsu jauneklis
Guļ ezerā uz muguras un negrimst
Un viņa, ūdensrozēs vāji noslēpusies
Tai zināmajā veidā sevi piedāvā
Jauna teritorija
Sieviete guļ uz kreisā sāna, gandrīz kaila
Ietinusies saulesbrillēs
Vienīgā brīvā vieta pludmalē ir tur, pie viņas
Uz labā sāna, tā arī noguļos
Un saku, ka esmu Aivars
Viņa neatbild, skatās man pāri
It kā no tās puses krastā nāktu laivas
Bet nāk taču no otras puses
Guļam līdz vakaram klusēdami
Palaikam tomēr ieziežoties
Ar diezgan labiem krēmiem
Bet nepatriec mani uz brīvajām vietām
Kuras aizejot sarūpē citi!
Tumsai uznākot, viņa piespiežas man
Un saka, ka esot Dita
Tad lēni novelk saulesbrilles
Otrā dienā
Šorīt brokastīs būs pasaules gals
To es labi māku, tev garšos
Pēc tam es tev parādīšu savu dzīvi
Es gribu, lai tu paskaties
Varbūt tā nav izdevusies
O
Kad vārtos karstumā pa matraci
Man murgos tava sprauga atgādina akaci.
Tāds purva maigi zaļais virsslānis
No mīkstām sūnām, tuvojoties izslāpis
Tas arvien vairāk līgojas un pašā viducī
Rauj arvien dziļāk manu likteni
Sāras mīlestība. Gadu vēlāk
Tu man biji kā tēva no medībām atnestās mežapīles kumoss
Garša tieši kā manās fantāzijās
Vecāki brīdināja, lai uzmanos, var gadīties skrotis
Un gadījās arī, kumosi ar metāla gabaliņiem
Taču, košļājot tumšo gaļu, tas mani nesatrauca
Tā ir iespēja postoši iekosties bīstamajā
Ja arī trāpās skrots, vienalga, tas kumoss paliek
Kā neparastas baudas atmiņa visai dzīvei
Un nekaitē savā skrotiskumā
Kā es savu likteni meklēju
Dzīvoklis bija tukšā zeme
Es biju rēgs
Gāju atpakaļ ielās
Garām aizskrēja kāds vīrs
Tas Ahillejs! Tumsā atpazinu baltās pēdas
Jau zināju, kurš papēdis ir vārīgs
Īsi pirms slēgšanas nodevu sevi
Ķīmiskajā tīrītavā Nākotnes vēsmas
Pēc nedēļas pārnācu un stipri nodarīju pāri ledusskapim
Tad vēl un vēl, tā – ik pēc stundas
O
Ērkšķu vējš
Ir tas pats spoguļa vējš
Kad tu nopēti tikko uzdāvinātas krelles
Tur kaut kas nezināms savērts
Sapnī rādīsies zirga zobi
Gribi vai negribi
Deg
Ugunīgas karietes nāk no dzīlēm kā no krustojuma
Es laikam kādu no tām īrēšu
Cik var tajās gaisa bedrēs un kajītēs!
Pilsētas putekļu vētrās un daudzstāvu ķieģeļu jurtās
Sveiki! Jums tāpat!
Kas gan ir ķermenis mans, ja ne degoša kariete?
Ko lai par pasauli saka, ja ne to pašu?
Labdien! Labdien!
Svētdienas rīts
Dievs tevi vada uz savu namu
Dod kredītu nebeidzamu
Piedziedājums:
Kubi – dubi, kubi – dubi
Kubi – dubi, kubi – dubi
No tiem, kas šorīt
Palika gultā
O
Jo ārā saulaināks, jo vairāk dēmonu
Nav ābolu, nav laika – ēdu citronu
Ir beidzies plastilīna laiks, to droši varu paust
Nav citas izejas, kā atkal sevi lauzt
Kā pelnu paklājs Līgo vakars tuksnesīgs
Balss tukšās runās pazudusi, pleds uz pleciem nīkst
Kā svelošs ledus gabaliņš man jūnijs – drīz jau izkusīs
Jo ārā saulaināks, jo vairāk dēmonu
Tāds ego uznācis, ka vari mani saukt par Egonu
0