Avīzes un laikraksti jau vairākas nedēļas ziņo, ka Rīgas iedzīvotājus biedējot kāds svešinieks pelēkā mētelī, kurš staigājot cauri māju sienām kā spoks. Detektīvs Teo ķeras pie lietas izmeklēšanas un aci pret aci sastopas ar Pelēko Vīru...
Sekojot putekļu smaržai un Pelēkā Vīra saucienam "Čau!", Teo kopā ar savu pārinieci Pogu un viņas resno takšeli Komatu dodas Rīgas ielās, lai noskaidrotu, vai māksla tiešām spēj izkāpt no apputējušu gleznu rāmjiem un pastaigāties mūsdienu Rīgas ielās. Mākslas detektīvi atklās Pelēkā Vīra noslēpumu un izdibinās, kurš tad īsti Rīgā ieviesis itālisko sveicienu "Čau!".
Luīze Pastore: "Svešinieka atnākšana"
Ilustrācijas – Elīna Brasliņa
Sērijas "Mākslas detektīvi" III grāmata
Izdevniecība "Neputns"
Fragments, 20.–25. lpp.
"Tu dzirdēji?!"
Tā īsti pat nesasveicinājusies, Poga stāvēja manas mājas durvīs, sastingusi kā statuja kādā svinīgā un ne sevišķi ērtā pozā. Viņa attēloja kādu romiešu dievieti – tik daudz es sapratu (jo viņa bija tikko atgriezusies no ceļojuma Itālijā, kur agrāk esot bijis pilns ar dažādiem dieviem), taču šis teātris man maz ko izteica.
"Protams!" es sašutis izmetu. "VIŅŠ mani visur izseko! Kur tu tik ilgi biji?! Ko darīsim?"
"Par ko tu runā?" Romiešu dieviete saļima, un manas pārinieces ķermenī atgriezās Poga. "Esmu sākusi iet MĀKSLAS SKOLĀ! Mani uzņēma! Ar IZCILIEM rezultātiem! Kā pirmo! Visi par to vien runā!"
Tikai tad es beidzot ievēroju viņas jauno tēlu jeb, kā viņa pati to dēvēja, am- pluā (tas gan esot jāizrunā ar franču valodas akcentu, jo viņa nebija īsti pārliecināta, kā to izrunātu itālieši). Šoreiz viņa, kā pati apgalvoja, bija iejutusies mākslinieces tēlā. Galvā viņai bija apaļa zaļa berete ar puļķīti kā tomāta kātiņu, no beretes apakšas ārā spraucās viņas nevaldāmo matu sarkanās cirtas tomāta mīkstuma krāsā. Ap kaklu viņai bija rātni sasieta balta šalle, vilnas kleita spinātu zaļumā, bet kājās – pavisam jaunas, sezonai gluži nepiemērotas sniegbaltas lakādas kurpītes ar sarkanām auklām un spilgti zaļu papēdi.
"Itālijas karoga krāsās!" viņa lepni paziņoja, norādot uz neglītajām kurpēm. Turklāt zaļie papēži neciešami klabēja kā zirga pakavi.
"Ēzelis! Tu nesaproti – lielu mākslinieku spertie soļi atbalsojas daudzu cilvēku sirdīs..."
"Un ar šo tu nodarbojies visu vasaru?! Vai tāpēc tu tik ilgi biji pazudusi?"
"Nē, ne tikai..." viņa noslēpumaini pietvīka. "Starp citu, piedod, ka tā sanāca, bet Komatam gadījās uzrakt tavu dārzu. Es tur neko nevarēju padarīt! Tiklīdz ienācām pa jūsu dārza vārtiņiem, viņš uzreiz metās rakt..."
Es palūkojos ārā. Zem tēta ābelēm rēgojas svaigi raktas šahtas, bet mammas biešu vagā – īsts karalauks, no kura rēgojās vien takšeļa apaļais pakaļgals un rakšanas atbildīgajā darbā nospriegotā aste.
"Viņam vajag kaut kur izlikt savu sāpi. Šovasar Romā viņš pirmo reizi piedzīvoja nelaimīgu mīlestību! Kas TĀ bija par taksenīti! Tieva un smalka kā pūciņa, nabaga Komats viņas dēļ pilnībā zaudēja prātu! Bet viņai – ne silts, ne auksts... Tu taču saproti viņa bēdas? Es viņu pilnībā saprotu, jo piedzīvoju ko līdzīgu..." Poga noelsās un, lūpas sakniebusi, vēroja manu reakciju.
Es apklusu. Man, protams, nebija ne mazākās vēlēšanās iedziļināties šajā stāstā. Kādām gan muļķībām meitenes mēdz tērēt savu laiku!
"Ek, meitenes!" es nopurpināju, lai šī tēma būtu slēgta. "Visi runā pavisam par ko citu! Un tas ir NOPIETNI! Es tieku IZSPIEGOTS!"
Nu beidzot Pogas uzmanība bija pievērsta kam svarīgam. Zibens ātrumā es viņai izstāstīju par Pelēko Vīru, kas mani izseko, parādīju satraucošo avīzes rakstu par Pelēkā Vīra šokējošajiem izgājieniem Rīgas ielās, un mēs pārskatījām manas piezīmes:
īsa auguma, pelēks mētelis, melna platmale, nervozs, plakans...
"Plakans?!" Poga nesaprata.
"It kā viņam pāri būtu pārbraucis ceļarullis!" es apstiprināju.
"Fui, nu gan tu esi par daudz saskatījies multenes!"
"Tu pati redzēsi!" es biju gatavs zvērēt un beigās atkārtoju Pelēkā Vīra zīmīgo kaujas saucienu: "ČAU!"
"Kādēļ tad tu man uzreiz neteici?!" viņa iesaucās, un es jau priecīgi berzēju rokas, jo tā vien šķita, ka Pogai kaut kas ir padomā.
"Vai tu zināji, ka ciao! – mūsu "čau!" – patiesībā ir ITĀLIEŠU sasveicināšanās vārds?!"
Es bezpalīdzīgi nopūtos. Viņa bija apsēsta ar to savu Itāliju!
"Tu nesaproti!" Poga tiepās. "Agrāk, senākos laikos, piemēram, Rozentāla kunga laikos cilvēki Latvijā nemaz neteica viens otram – čau!, jo tādu vārdu pie mums nemaz nezināja! Tas ir itāliešu vārds, kas atceļojis līdz pašai Rīgai." Uz mirkli viņa novērtēja manu reakciju. "Iedomājies tikai! Kāds cilvēks vienkārši aizbrauca uz Itāliju un parasta suvenīra vietā mums atveda jaunu vārdu. Cik aizraujoši, vai ne? Es arī varētu tā izdarīt..." Viņa ieslīga pārdomās par itāliešu valodas krāšņumu, līdz viņai atkal kaut kas iešāvās prātā: "Paklau, varbūt tas tavs Pelēcis patiesībā ir itālietis?"
"Pelēkais Vīrs," es drūmi izlaboju. "Varbūt."
Tādu iespēju es pieļāvu. Viņš taču izskatījās pēc Sicīlijas mafiozo!
"Cik aizraujoši!" Poga jūsmoja. "Man viņš jāredz! Kur mēs Pelēci varam atrast?"
"Pelēko Vīru," es nopietni atkārtoju. "Baidos, ka viņš pats mūs atradīs."
Tomēr mēs nolēmām doties ielās, lai Pelēkajam Vīram būtu vienkāršāk mūs uzmeklēt.
Vispirms mēs izvilkām Komatu no bedres, kurā viņš tobrīd bija sevi ievilcis. Suņa acis lūkojās pāri bedres malai kā divi mazi melni bezdibeņi, deguns izkaltis, ausis nošļurkušas, aste nokarājusies... Vai man tikai tā šķita, vai arī resnais takšelis bija nokrities svarā? Izvilkts no bedres, viņš šļūca pa ietvi – ļengans kā trauku lupatiņa. Ja tā izskatās mīlestība, tad man to noteikti nevajag!
Tikmēr Poga klabināja savus zaļos papēžus mums pa priekšu – pāri tiltam – tieši iekšā Vecrīgā. Viņa aizrautīgi sita plaukstas un ūjinājās šauro ieliņu līkločos: "Ū-ūū! Pelēci! Kur tu eeesi?" un bezrūpīgi dungoja: "Kādā pelēkā, pelēkā pilsētā bija pelēka, pelēka iela. Pelēkā, pelēkā ielā dzīvoja pelēks Pelēkais Vīrs, pelēko Pelēko Vīru izsekoja pelēks, pelēks trio. Kādā pelēkā, pelēkā dienā viņi satikās pelēku aci pret pelēku aci..."
Ziniet, viņa tomēr nebija ne par mata tiesu mainījusies.
"Beidz muļķoties!" es noskurinājos.
"Nē, es nopietni! SKATIES!" viņa rādīja uz priekšu. "Lai zibens mani sasper, ja tas nav tavs Pelēkais Vīrs!"
Zibens nespēra. Šaurās ieliņas galā, pelēkā, pelēkā mētelī ietinies, sēdēja kāds svešinieks – visādi citādi pavisam neievērojams, ja vien viņš nesēdētu... zirga mugurā!
0