Svešā skaistumā
Tikai svešā skaistumā
ir mierinājums, svešā
mūzikā un svešos dzejoļos.
Tikai citos ir pestīšana,
lai arī vientulība garšo
kā opijs. Tie citi nav elle,
paskaties viņos no rīta, kad
sapņi ir nomazgājuši pieres tīras.
Tādēļ es ilgi domāju, kādu
vārdu izvēlēties – viņš vai tu. Katrs
viņš ir nodots tu, toties
svešā dzejolī uzticīgi gaida
vēsa saruna.
Mazas lietas
Mani laikabiedri mīl mazas lietas,
sausas jūraszvaigznes, kas aizmirsušas par jūru,
nekustīgus, skumjus pulksteņus, pastkartes,
sūtītas no vairs neesošām pilsētām
un norakstītas nelasāmā rokrakstā,
kur iedomāt vien var vārdus
„skumstu”, „slimoju” vai arī „beigas”.
Apbrīno rimušus vulkānus.
Netiecas spozmes.
Neiespējamās draudzības
Piemēram, ar kādu, kura vairs nav
un kurš atstājis tikai padzeltējušas vēstules.
Vai arī garas pastaigas gar strautu,
kura dziļumā apglabātas
porcelāna tasītes – un sarunas par filozofiju
ar kautrīgu studentu vai pastnieku.
Svešinieks ar cēlu skatienu,
kāds, ko nekad vairs nesastapsi.
Draudzība ar šo pasauli, aizvien brīnišķīgāka
(ja vien ne sāļā asiņu smarža).
Tas sirmgalvis, kurš dzer kafiju
Sanlazārā un kādu tev atgādina.
Sejas, ko vien sekundi manīji
piepilsētas vilcienā, caur loga stiklu –
priecīgas braucēju sejas, kas ceļā
varbūt uz brīnišķu balli vai arī uz slaktiņu.
Un draudzība pašam ar sevi
- tu taču nezini, kas esi.
Garas pēcpusdienas
Tās bija garas pēcpusdienas, kad mani pameta dzeja.
Plūda pacietīgi upe, stūma uz jūru slinkās baržas.
Tās bija garas pēcpusdienas, ziloņkaula krasti.
Uz ielām bija izklātas ēnas, un izstādes pilnas lepnu manekenu,
kas skatījās man acīs spītīgi, zinoši, droši.
No licejiem iznāca profesori ar tukšām sejām,
it kā Homērs būtu viņus pievarējis, pazemojis, nokautējis.
Vakara avīzes pauda satraucošas ziņas,
bet nekas nemainījās, neviens ne soli nepielika.
Logos neviena nebija, tevis nebija,
un pat mūķenēm, šķiet, bija sameties kauns par dzīvi.
Tās bija garas pēcpusdienas, kad pazuda dzeja,
un es paliku viens blīvā pilsētas moloha ieskauts
kā nabadzīgs ceļotājs, kas apstājies pie Gare du Nord
ar pārlieku smagu čemodānu, kas pārsiets ar virvi,
un uz kura sāniem līst lietus, melns septembra lietus.
Ak, pasaki, kā izārstēties no ironijas,
no skatiena, kas redz, bet neieskatās; pasaki, kā tikt vaļā
no klusēšanas.
Temats: Brodskis
Lūdzu, pierakstiet: piedzimis maijā
mitrā pilsētā (no turienes motīvs: ūdens),
ko drīzumā aplenca armija,
kuras virsnieku mugursomās
bija pa Helderlīna izlasei, bet viņiem
diemžēl nebija laika lasīt.
Tonis – sardonisks, izmisums – īsts.
Nemitīgi ceļā, no Meksikas uz Venēciju,
mīlnieks un runātājs, kas neslēpti
aģitēja savai nepraktiskajai partijai
(nosaukums: Poēzija versus Bezgalība
jeb PvB, ja labāk tīk saīsinājumā).
Katrā pilsētā, katrā ostā
viņam bija savi aģenti; reizēm viņš dziedāja
dzejoļus aizrautīgam pūlim, kas neko
nesaprata – pēc tam noguris smēķēja gauloise,
sēdēdams betonētā krastmalā, bet kaijas
riņķoja virs viņa kā virs Baltijas jūras, tur, mājās.
Milzu inteliģence. Mīļākā tēma: laiks
pretstatā domai, kas velk līdzi fantomus,
atdzīvina Mariju Stjuarti, Dedalu un Tibēriju.
Dzejai bija jābūt kā zirgu sacīkstēm:
zirgi – neiejāti, jātnieki – no marmora,
un finiša taisne – neredzama – pazūd mākoņos.
Lūdzu, atcerieties: ironija un sāpes;
sāpes kopš seniem laikiem sirdī
un aizvien lielākas – tā, it kā
ikviena viņa rakstītā elēģija
mīlētu egoistiski un gribētu,
lai viņš ir tikai viņas varonis –
bet, lūdzu, cienītie – pacietību,
tūlīt jau beidzam – es tiešām nezinu,
kā to pastāstīt: to teju vai žēlumu
un gandrīz nedrošo smaidu,
šaubu mirkli, vājumu,
īsu klusuma brīdi argumentācijā.
No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode.
0