Jau vairāk nekā mēnesi gandrīz visus e-pastus iesāku ar tekstu: "Sveiciens no mājas dīvāna!" To domāju pavisam nopietni, jo šajā dīvānā (kas, starp citu, nav ne ērts, ne gana garš) paiet lielākā daļa manas dienas – es tajā guļu, ēdu, strādāju, lasu, dažkārt rakstu, sekoju ziņām, sazvanos ar draugiem un aizstāvu to kā cietoksni brīžos, kad mana dzīvokļa biedra kaķis uzbrūk manam kaķim. Līdz 12. martam, ceturtdienai, kurā izsludināja ārkārtas stāvokli valstī, mans dzīvokļa biedrs bija mans draugs, un šis dīvāns bija ērta, silta vieta, kurā brīvdienās zem segas skatījāmies filmas. Tajā ceturtdienā mēs izšķīrāmies, un dīvāns no ērtas atpūtas vietas saruka un izpletās par manas dzīves centru un patvērumu, sociālās distancēšanās un šķiršanās simbolu. Šīs divas lietas nav savā starpā tieši saistītas, bet tā sakrita.
Protams, dīvānu esmu atstājis, lai ietu uz veikalu, pastaigātos, apskatītu īres dzīvokļus vai satiktu kādu draugu. Jā, šajā ziņā esmu grēkojis – pirms pāris dienām pat braucu ar taksometru. Iespējams, pārsteidzīgi, taču lēni esmu atguvis nosacītu normalitātes sajūtu, emocionālu stabilitāti, spēju fokusēt prātu un darba spējas. Tam bija vajadzīgas apmēram trīs nedēļas, kuru laikā visgrūtākais bija nespēja sarunāties. Ar to nedomāju distancēšanās ierobežojumus vai pat pēkšņi sagruvušās sistēmas, kurās iepriekš organizēju savu dienu, bet gan pilnīgu prāta dezorientāciju – visi sarunu pavedieni un domas aizlūza vai savēlās neatšķetināmos klusuma un trauksmes mezglos, jo vienīgais, kas eksistēja, bija pandēmija un šķiršanās, bet abas pārāk lielas, tuvas un nesaprotamas, lai pakļautos valodai vai loģikai. Domāju ka man nav jāskaidro, ko nozīmē prāta dezorientācija – mēs visi martu un lielu daļu aprīļa pavadījām, nemitīgi lasot ziņas un rakstus, kuros cerējām rast kādu mierinājumu un atbildes – to apliecina "Satori" marta apmeklējumu statistika, kas uzšāvās nepieredzētos augstumos: vairāk nekā 120 000 lietotāju mēnesī.
No visa internetā pēkšņi bez maksas pieejamā kultūras klāsta mani pašu visvairāk mierināja divas lietas: "Punctum" publicētā "Pandēmijas dienasgrāmata", kurā atradu apliecinājumu tam, ka laiks un ikdiena turpina eksistēt, cilvēki turpina meklēt loģiku un virzību savā dzīvē, pārvēršot to stāstā, un "Satori" tiešraides lasījumi, kas sākās kā vienkāršs eksperiments un uz kuru nelikām lielas cerības, bet šie lasījumi negaidīti izvērtās par īstu notikumu, kas ļāva sajust klātbūtni, prieku par pazīstamām sejām un labiem tekstiem, kā arī radīja vieglu stresu, pieskatot, lai viss notiek, kā nākas. Tā ir neatņemama un būtiska pasākumu daļa, un mēs šos lasījumus neorganizētu, ja nejustu, ka jums tie ir vajadzīgi. Paldies par šo kopību! Arī mans teksts kaut kādā ziņā ir visa minētā destilāts: tā ir ne tikai redakcijas sleja, bet arī dienasgrāmata, kurā fiksēju notikumus un meklēju liecības par laika un loģikas esamību, cerot, ka šis personiskums ļaus jums sajust klātbūtnes siltumu.
Šajās dezorientētajās nedēļās esmu sapratis, ka notikumi, nevis skaitļi ir tie, kas apliecina – laiks nav apstājies: starp to ceturtdienu, kurā viss sākās, un šodienu esmu trīsreiz bijis darbā uz sapulci, kopā ar dzīvokļa biedru krāsojis Lieldienu olas, vērojis, kā aiz loga snieg dienā, kad man vajadzēja lidot uz Portugāli, apsveicis tēvu dzimšanas dienā un noorganizējis sešus "Satori" tiešraides pasākumus (piecus lasījumus un vienu podkāstu). Šie notikumi apliecina, ka dzīve nav apstājusies, pat ja laiks kļuvis tukšāks un caurkritīgāks nekā iepriekš. To ir grūti pieņemt, tāpēc mani kaitina nebeidzamie ieteikumi par to, kā vērtīgi izmantot šo pēkšņi uzradušos papildu laiku, kura patiesībā nemaz nav. Tad nu te arī daži ieteikumi no manis:
- nešķirieties pandēmijas laikā, ja varat to nedarīt;
- skatieties "Satori" lasījumus;
- piezvaniet vai uzrakstiet draugiem un ģimenei, pajautājiet, kā viņiem iet;
- nešaustiet sevi, ja kaut ko izdarīt vai tam saņemties ir grūtāk nekā parasti;
- parakstieties "manabalss.lv" par partnerattiecību likumu;
- rakstiet uz [email protected], ja jums ir kāda lieka mēbele manam jaunajam dzīvoklim, gribat publicēt rakstu vai sadarboties kādā projektā.
Gaidīšu jūsu ziņas mājas dīvānā.
0