Domas
12.03.2013

Sveiciens no Kronvalda

Komentē
2

Kā zināms, šonedēļ valsts sekretāru sanāksmē ir paredzēts skatīt Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtos grozījumus Augstskolu likumā, kuri paredzētu paplašināt citu ES valodu lietojumu valsts augstskolās. Tā kā kristāla bumbas man nav, negrasos zīlēt šo grozījumu tālāko likteni. Tāpat neizteikšu prognozes, vai tieši šā likumprojekta noraidīšanai pēc autoru ieceres ir jākļūst par ieganstu, lai godātais ministrs varētu beidzot "apvainoties un aiziet" – protams, skaļi aizcērtot durvis. Ir kāds cita, daudz būtiskāka problēma – proti, Latvijas augstākās izglītības krīze.

Runājot par argumentiem, kurus "Dienas" portālā izteica Indriķis Muižnieks un Ina Druviete, ir skaidrs, ka tie ir gana spēcīgi abām pusēm. Runa var būt tikai par kompromisiem, nevis par uzvaru tam, kurš visskaļāk bļaus un zākāsies – tieši tādēļ arī IZM pašreizējās vadības variantā minētais projekts visdrīzāk izgāzīsies. Taču problēma manā skatījumā ir krietni plašāka. Protams, angļu valoda ir mūsdienu zinātnes valoda visās zinātņu nozarēs; protams, Latvijas valstij ir pienākums rūpēties par latviešu valodas saglabāšanu visā tās spektrā – tai skaitā par zinātniskās terminoloģijas izstrādi. Kā atrast līdzsvaru starp abām pusēm – tas, lūk, ir uzdevums, kas prasa visai niansētu pieeju un garu, piekasīgu runāšanos. Vienīgā laime, ka mēs neesam vieni – ar šīm problēmām cīnās visas Eiropas valstis, un arī latviešiem būtu jābūt atvērtiem šai pieredzei. Pagaidām tikai dažas piezīmes gaidāmo diskusiju sakarā – cik nu iespējams, neitrālas pret abu pušu argumentiem.

Vispirms, valodu problēmas tomēr būtu šķiramas no kvalitātes jautājumiem. Daži labi no mūsu izglītības internacionalizācijas aizstāvjiem iedomājas, ka, lai uzlabotu kvalitāti un panāktu nekvalificētu kadru nomaiņu, ir par katru cenu jāanglisko izglītības sistēma. Tās gan ir blēņas. Gluži pretēji – pasaulē ir gana daudz angliski runājošu šarlatānu, un, ja nevis kvalifikācija, bet angļu valoda pati par sevi tiks uzskatīta par priekšrocību, mēs līdzās vietējiem dabūsim uz kakla arī baru ārzemju šarlatānu – tādu pasaulē nav mazums. Savukārt, kas attiecas uz ārzemniekiem kā pastāvīgiem profesoriem, tad prasība apgūt latviešu valodu nav nekas neiedomājams – teiksim, gada vai divu laikā pēc ievēlēšanas (par algām šeit pieklājīgi paklusēsim). Šo rindu autors pats savulaik tika studējis Reikjavikā pie filozofijas profesora, kurš, būdams Ņujorkas ebrejs, bija pieņēmis darbu Islandē un apguvis valodu, kurā runā tikai divsimt tūkstoši cilvēku. Cits jautājums, ja jūs, jau sludinot konkursus, a priori prasāt valsts valodas zināšanas – tādā gadījumā tā ir vienkārši brutāla iekšējā tirgus sargāšana, kas bieži nonāk pretrunā ar jebkādiem kvalitātes apsvērumiem.

Otrkārt, ja runājam par Inas Druvietes pieminēto zinātnes "popularizācijas" funkciju, tai tomēr būtu jānosprauž saprātīgas robežas. Zinātne mūsdienās ir ārkārtīgi specializēta, un katrai no specializācijām ir savs anglisks terminoloģisks aparāts, kas līdz šim vēl nav atveidots latviešu valodā. Ja katram, kurš šajā nozarē raksta, teiksim, maģistra vai doktora darbu, ir uz savu roku jānodarbojas ar jēdzienisku daiļradi, tad līdzās hipotētiskajai latviešu valodas robežu paplašināšanai rodas virkne negatīvu konsekvenču. Vispirms, šie latviskojumi bieži ir vienkārši KLIEDZOŠI nekvalitatīvi un dara drīzāk kaunu, nevis godu latviešu valodai (ticiet man, es esmu lasījis tās disertācijas un zinu, ko runāju). Var šo to prasīt no lingvista vai filozofa, bet ir krietni grūtāk prasīt labu terminoloģisku jaunradi no mikrobiologiem vai demogrāfiem. Otrkārt, šai jaunizgudrotajai terminoloģijai, kas tiek izmantota dažās disertācijās, netiek nodrošināta nekāda nepārtrauktība – ar to teorētiski vajadzētu nodarboties Zinātņu akadēmijai, kura to nedara. Līdz ar to šie diezgan nožēlojamie velosipēdi tiek izgudroti ikreiz no jauna. Visbeidzot – nepieciešamība veidot jaunu terminoloģiju prasa no studenta papildu pūliņus un var kalpot par iemeslu, lai pamestu studijas Latvijas augstskolās. Mans secinājums būtu sekojošs: prasība rakstīt valsts valodā ir pilnībā iedomājama bakalaura līmenī, bet augstākos līmeņos, kuros students jau nopietni pretendē uz patstāvīgu zinātnisku darbu, tā tomēr būtu atmetama – neatsakoties no prasības pēc latviskā kopsavilkuma.

Treškārt, būtu jārēķinās vēl ar kādu objektīvu faktu. Pašreizējais regulējums ne tik daudz aizstāv latviešu valodu, cik dod priekšrocības privātām augstskolām – tai skaitā tām, kuras vispār nemāca latviski. Labi vai slikti, taču izglītībai angļu valodā studentu vidū ir augstāks prestižs, un programmām angļu valodā, kā to apliecina pieredze, ir mazāk problēmu ar studentu rekrutāciju pat apvienojumā ar zemāku kvalitāti un augstāku studiju maksu. Kāds varētu teikt – ar to ir jācīnās. Taču realitāte ir tā, ka angļu valodas programmu "seksīguma" dēļ Latvijas valsts augstskolas zaudē spējīgus un ambiciozus studentus, kuri bieži aiziet uz zemākas kvalitātes, bet angliski mācošām programmām gan pašu mājās, gan ārzemēs. Par īpašajām "ārzemniekiem domātajām" programmām valsts augstskolās labāk nerunāsim – ārpus Stradiņiem ar to seno konkurētspējīgās izglītības tradīciju te nu tiešām nav, ar ko lepoties. Nu negāzīsies te masveidīga studentu ārzemju plūsma humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Jo vairāk tādēļ, ka izglītības eksports, tāpat kā jebkurš eksports, prasa nopietnas investīcijas, kuru valsts augstskolām vienkārši nav – tādēļ jauktas angliskas grupas būtu risinājums. Šodien jebkuram uzņēmīgam cilvēkam ir krietni vieglāk atvērt pašam savu diplomu tirgotāju kantorīti, nevis mocīties ar birokrātijas daudzgalvaino pūķi – gan pašu valsts augstskolu ietvaros, gan valsts pārvaldē.

Īsi sakot, prasības pēc valsts valodas vienmēr un visur būtu pamatotas, ja Latvijas valsts patiešām būtu spējīga finansēt kvalitatīvu izglītību šajā valodā. Pašreizējā situācija laikam gan komentārus neprasa. Līdzko mūsu valdošās elites "nacionālismam" un mīlestībai pret "latvisko kultūru" ir kaut drusku jāiziet ārpus ierastās krievu nīšanas robežām, viss viņu nacionālais entuziasms nez kādēļ noplok. Tādēļ Ķīļa "Jaunzēlandes modeļa" vietā mēs realitātē tuvojamies "Grieķijas modelim", kur, kā zināms, valsts augstskolas ir vēl krietni sliktākas par privātajām.

Kad Atis Kronvalds 1872. gadā rakstīja savu polemisko eseju "Nationale Bestrebungen" ("Tautiskie centieni"), viņu uz šādu soli pamudināja kāds laikrakstā "Zeitung für Stadt und Land" publicēts jautājums. Kāds kopumā latviešiem simpatizējošs vācbaltu publicists vaicāja "Baltijas Vēstneša" izdevējiem, kuri vēlējās attīstīt savu autonomu, latvisku kultūru, kas neatpaliktu no citām Eiropas kultūrām: "Vai vienu miljonu liela tauta vispār var savu civilizāciju samaksāt?" Kronvalds, protams, sniedza apstiprinošu atbildi – enerģiski, patētiski un nepārprotami. Kāds būtu viņa secinājums 2013. gadā – par to labāk nedomāsim, citādi pavisam zaudēsim naktsmieru.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!