Šīgada jūnijā biedrība "Ascendum" rīkoja "Ieklausīšanās foruma" otro daļu, kurā Rīgas apkaimju biedrību un kultūras organizāciju pārstāvji dalījās pieredzē par kopienām draudzīgu pasākumu un kultūras notikumu veidošanu. Publicējam foruma ietvaros notikušo sarunu par iedzīvotāju padomēm, Rīgas apkaimēs dzīvojošo iespējām iesaistīties lēmumu pieņemšanā, kā arī par to, kā kultūra var palīdzēt veidot un saliedēt apkaimju kopienas.
Sarunā piedalījās "Satori" redaktore, kultūras procesu pētniece, festivāla "Homo Novus" producente Santa Remere, biedrības "Cita Rīga" un Mazjumpravas apkaimes biedrības pārstāve Inese Grandāne, Bolderājas grupas aktīviste Sandra Jakušonoka un Ģertrūdes ielas teātra producente, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja Maija Pavlova. Sarunu vadīja kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.
Henrieta Verhoustinska: Vispirms es gribētu kontekstam atgādināt dažas, iespējams, garlaicīgas, bet tomēr būtiskas lietas. Proti, jauno pašvaldību likumu, kas stājās spēkā šīgada janvārī un kā būtisku instrumentu sabiedrības iesaistei vietvaru darbā paredz iedzīvotāju padomes. Te mēs pievēršamies diviem pašvaldību likuma pantiem: 53. pants paredz konsultatīvās nozaru padomes un komisijas, kurās var strādāt arī deputāti. Darbs tajās var tikt apmaksāts, un tās ir saistītas ar atsevišķu pašvaldības funkciju pildīšanu, piemēram, uzņēmējdarbību, jaunatnes, senioru lietām u.tml. Bet mūs vairāk interesē 58. pants par iedzīvotāju teritoriālajām konsultatīvajām padomēm, kas nodrošinātu vietējo kopienu iedzīvotāju interešu pārstāvību un pašvaldības teritoriālo attīstību, veicinot iedzīvotāju savstarpējo sadarbību un saskaņotu rīcību kopējam labumam. Uz šo 58. pantu tika liktas lielas cerības, taču nu jau ir pagājis laiks, un diemžēl nākas konstatēt, ka sastopamies gan ar vietējo kopienu aktivitātes trūkumu, gan ar jautājumu – ko pašvaldības saskata šajās iedzīvotāju padomēs: savu palīgu, iespēju uzzināt, ko domā pašvaldības iedzīvotāji, vai drīzāk šķērsli un traucēkli? Jau piesakot likumu "Latvijas Vēstnesī", pieņēmēji piebilst: "Cilvēki bieži vien nevēlas rīkoties, netic, ka ar savu viedokli spēj kaut ko mainīt. Tāpēc ir svarīgi savākt padomes kodolu, kurā vēlams būt dažādu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem, kuri pārzina savu jomu." Mans pirmais jautājums ir apkaimju aktīvistiem: Sandrai Jakušonokai no "Bolderājas grupas" un Inesei Grandānei no Mazjumpravas un "Citas Rīgas". Vai šim pašvaldību likumam ir kādas reālas sekas? Vai redzat iedzīvotāju aktivitātes, kas izveidojušās, pateicoties šim 58. pantam?
Sandra Jakušonoka: Zinu, ka ir noticis Rīgas domes forums, kuru skatījos attālināti un kurā tika diskutēts par iedzīvotāju padomēm. Tas, ko es sadzirdēju – iespējams, jau esošās apkaimju biedrības pārņems šo padomju funkciju, jo to pieļauj likums. Man šajā jaunajā situācijā rodas jautājums – vai tas ir racionāli? Vai apkaimju biedrības var nosegt tās trīs funkcijas un būt profesionālas jomās, kas ir norādītas: saimnieciskajā darbībā, labiekārtojumā un kultūrā? Šī iemesla dēļ vakar paklausījos arī "NVO nama" sanāksmi un vīlos vēl vairāk, jo uz jautājumiem ir pārāk maz atbilžu.
Henrieta: Jūsu vadītā biedrība nebūtu gatava uzņemties šādas funkcijas?
Sandra: Mēs mīlam kultūru. Un, protams, varam daudz ko ieteikt, un tas ir svarīgi, lai kultūra nenotiek bez apkaimju ziņas. Bet vai mums netiek deleģēti uzdevumi, ko neesam spējīgi veikt? Mazāk šaubos par mūsu apkaimes biedrības iespējām, bet zinu, ka daudzviet apkaimju biedrības izvēlas neaizsargāt savu kultūras mantojumu. Bet, ja mēs kultūras mantojumu definējam kā kultūras daļu, bet neaizsargājam to, tas varētu būt bīstami. Es labāk dotu iespēju šo jautājumu izvērtēt profesionālim.
Henrieta: Inese, kāda ir jūsu pieredze ar iedzīvotāju padomēm? Vai arī šīs funkcijas ir deleģētas jums? Mēs pirms diskusijas runājām, ka jums tiek deleģēts ļoti daudz.
Inese Grandāne: Tas, kas mūs visvairāk interesē, ir kultūra, vēsture un kultūrvēsturiskais mantojums. Rīgas Mazjumprava laika gaitā atdalījusies no "Citas Rīgas", lai nebūtu lieku jautājumu. Bet brīdī, kad tika likvidētas izpilddirekcijas, mēs kļuvām teju par vienīgajiem atbildīgajiem, kam interesē, kas notiek ar Mazjumpravas muižu un kultūrvēsturisko mantojumu, kur ieguldīti pašvaldības miljoni. Mēs īsti nesaprotam, kā tas notika, bet tagad mēs kā nevalstiska organizācija esam savākuši un iesnieguši visus dokumentus, lai vieta saņemtu kultūras pieminekļa statusu. Bet toties, ja ir jautājumi par politiku, saimnieciskām darbībām vai teritorijas labiekārtošanu, tur lūdz Rumbulas attīstības biedrību, kas neko nedara kultūras lauciņā.
Henrieta: Var teikt, ka esat sadalījuši funkcijas?
Inese: Nu, aptuveni.
Henrieta: Bet vai nav izveidojušās iedzīvotāju padomes, kas nodarbotos ar šīm trim funkcijām: saimniecisko darbību, teritorijas labiekārtošanu un kultūru?
Inese: Nē.
Henrieta: Manu uzmanību vakar pievērsa valsts kontroliera Rolanda Irkļa ziņojums "Rīta panorāmā", kurā teikts, ka Latvijas pašvaldības daudzos iedzīvotājiem būtiskos jautājumos pašu iedzīvotāju līdzdalību neparedz. Šīs iedzīvotāju padomes netiek veidotas un tiek uztvertas kā iespējams traucēklis. Viņš arī teica, ka iedzīvotāju līdzdalība tiek izmantota ļoti ierobežotā apmērā. Izņēmums ir attīstības un teritorijas plānošanas dokumentu izstrāde, kad notiek publiskā apspriešana. Iedzīvotāju līdzdalības trūkums rezultējas iedzīvotāju vajadzībām neatbilstošos, nesaprotamos vai sasteigtos pašvaldības lēmumos. Piemēram, mērķgrupas netiek iesaistītas svarīgu infrastruktūras jautājumu lemšanā. Šīs sekas smagi izjūt, piemēram, cilvēki ar funkcionālu traucējumu radītu invaliditāti. Santa, kā būtu jādarbojas šīm iedzīvotāju padomēm? Kā tām būtu jārodas – spontāni, pašām no sevis, vai tomēr tai būtu jābūt pašvaldības iniciatīvai?
Santa Remere: Ja runājam par iedzīvotāju pārstāvniecību, cik daudz mēs zinām par to, kādi cilvēki dzīvo mūsu apkaimē? Cik procentuāli ir vecu cilvēku? Cik daudz ir bērnu, ģimeņu, cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem un tā tālāk? Arī apkaimju biedrībās parasti darbojas tie aktīvākie, veselākie un tie, kuriem ir laiks un enerģija, savukārt daudzi iedzīvotāji nav pat īsti redzami. Šeit es saskatu kultūras darbinieku, organizāciju, notikumu rīkotāju pienākumu strādāt ar apkaimēm, kopienām, padarīt redzamus iedzīvotājus, kas tur dzīvo, lai arī tie, kas pēc tam darbojušies padomēs vai apkaimēs, zinātu, ko viņi īsti pārstāv. Vieni ir aktīvie iedzīvotāji, kas iestāsies par velosipēdistu tiesībām vai gribēs atvērt jauku kebabnīcu, – viņi pārstāv spējīgākas grupas intereses. Taču no tiem, kuri tāpat nav redzami, nebūs arī pārstāvju. Tas, kas būtu jādara un ko arī dara festivāls "Homo Novus" un citi rīkotāji, kas strādā ar kopienām, ir mēģināt apzināt to cilvēku redzamību, kas dzīvo apkaimēs, noskaidrot šo cilvēku intereses. Šī foruma nosaukums ir "Ieklausīšanās forums" tieši tāpēc, ka mēs gribētu dzirdēt vairāk balsu, lai saprastu, kas vispār dzīvo Rīgā un ko cilvēki grib, jo viņiem ne vienmēr ir iespēja piecelties un sevi pārstāvēt. Tas ir laika jautājums, tāpēc būtu nepieciešami ilgāki kultūras un sabiedriskās iesaistes projekti, lai varētu kartēt, redzēt, iepazīties un saprast, kādi cilvēki jāpārstāv apkaimes biedrībām vai iedzīvotāju padomēm.
Henrieta: Kā sabiedriskā iesaiste varētu notikt praktiski? Vai tas notiktu, burtiski apstaigājot iedzīvotājus mājvietās un veicot aptaujas? Kā šī pārstāvniecības ideja varētu nonākt līdz viņiem?
Santa: Apstaigāšana izklausās radikāli. Vispirms būtu jāapzinās, kas ir tā grupa, ar ko strādāt. Tikko ar skolēniem un ģimenēm strādājām pie forša projekta, kur bērni zīmēja vietas, kas viņu apkaimē ir interesantas. No šīs gandrīz 200 bērnu iesniegtās statistikas redzam, ka skolēni ļoti reti iziet ārpus savas ielas un apkaimes. Tāpēc tie, kas ir piesieti šai ielai, piemēram, ģimenes ar maziem bērniem, ir ļoti ieinteresēti ielas attīstībā. Kad kopīgi veikts šāds projekts un kaut kas kopīgi radīts, cilvēki ir mazliet iepazinušies un iespējama arī kaut kāda informēšana, saruna, teiksim, paralēli festivālam, apkaimes svētkiem. Tāpat ir feisbuka grupas, kurās mēs parasti tikai meklējam pazudušus kaķus, kaut arī tur ieskatās diezgan daudz iedzīvotāju. Tā ir vieta, kur savā tempā iepazīties ar šo jauno informāciju, apdomāt, vai esmu gatavs piedalīties. Cilvēkiem vienmēr nepieciešams laiks pārmaiņām. Ja laika nav, rodas sajūta, ka tev kaut kas tiek uzspiests, un seko pretreakcija. Organizatoriem un šī likuma ieviesējiem būtu jādarbojas pakāpeniski, jo pārmaiņas prasa laiku.
Henrieta: Maija, vai tu kā laikmetīgās kultūras pārstāve, producente, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas vadītāja piekrīti, ka kultūra ir tas vienojošais elements, kas var koncentrēt dažādu apkaimju iedzīvotājus, ļaut viņiem iepazīt citam citu, sarunāties?
Maija Pavlova: Kultūra, protams, var visu, un kultūra dara visu. Bet, novirzoties no tava jautājuma – es neesmu tik ļoti iedziļinājusies pārvaldības jautājumos un likuma izmaiņās, bet likuma punkts, ko tu nolasīji, liek domāt – ir nolemts, ka daļu no pašvaldības funkcijām varētu veikt iedzīvotāji. Tālāk seko it kā labā ideja par to, kā iedzīvotāji varēs iesaistīties, izsakot savas idejas. Ir iedots uzdevums, bet mums tā ieviešanai nav ne instrumentu, ne veida, kā apzināt iedzīvotājus.
Henrieta: Likums it kā paredz, ka ikviena pašvaldība izstrādās savu nolikumu attiecībā uz iedzīvotāju padomēm.
Maija: Labi, un tad ir NVO, kas atkal visu dara par velti, jo viņiem ir laba sirds. Tas ir aspekts, kas mani mulsina. Kādā veidā šie priekšlikumi tiks apkopoti no visiem iedzīvotājiem, nevis tikai no tiem, kuri visskaļāk runā, visvairāk var, visvairāk dara un reizēm uzņemas arī paust viedokli citu vārdā? Protams, kultūra šajā jautājumā ienāk. Vienmēr ir jautājums: kas ir tā laikmetīgā kultūra, kas allaž ir nesaprotama? Esam apsprieduši šo jautājumu arī biedrībā. Laikmetīgā mākslas centra vadītāja Solvita Krese ļoti precīzi formulēja – tas nav estētikas veids vai mākslas žanrs, bet gan domāšanas veids, tā ir demokrātiska kultūra. Tā ir kultūra, kur mums katram ir vieta, kur, skatoties mākslas darbu, mums ir iespēja piedalīties ar savu devumu – mums var patikt, mums var nepatikt, mēs varam vērtēt, mums ir iespēja izteikt savu viedokli. Aktivitāte no līdzdalībnieka ir tikpat svarīga, cik pasniedzēja, rādītāja, mākslinieka pienesums. Protams, ka būt nepārtrauktā iesaistē no cilvēka prasa ļoti daudz, bet tas ir viens no veidiem, kā varam ikdienā praktizēt demokrātiju un trenēt iesaistes praksi.
Henrieta: Vai tev ir piemērs, kā laikmetīgā kultūra iesaista cilvēku?
Maija: Tas nav saistīts ar apkaimes kopienu, bet es uzreiz domāju par "Lietišķo pierādījumu muzeju", ko savulaik festivālā "Homo Novus" veidoja Laura Stašāne un Jana Jacuka. Viņas dzīvoklī izveidoja izstādi ar sadzīviskiem priekšmetiem, kas saistīti ar sieviešu stāstiem par piedzīvoto vardarbību. Šī mākslinieču sadarbība ar cietušajām sievietēm, manuprāt, ir viens no labajiem piemēriem, kā to darīt. Mākslinieces veidoja saikni, vairoja uzticēšanos, deva sievietēm iespēju izstāstīt savus stāstus un, saglabājot viņu anonimitāti, padarīja tos publiski pieejamus.
Protams, tas viss prasa laiku, jo šīs formas ir balstītas procesā un nav vienas dienas jautājums. Mēs nebraucam uzsliet telti, nospēlēt izrādi un atvadīties. Svarīgs elements ir uzticēšanās, un tas prasa laiku – mums ir jāaiziet līdz cilvēkiem, jāsatiek viņi un jāpaklausās. Mēs, protams, varam aiziet ar savu ideju un teikt: "Nu, davai! Kopiena, dodiet mums!", bet arī atgriezeniskā saite ir būtiska – ir svarīgi ieklausīties, kas ir vajadzīgs, ko tie cilvēki ir gatavi pienest, kas viņus interesē, tālāk veidojot sinerģiju.
Henrieta: Man ir mazliet provokatīvs jautājums klātesošajiem – vai jūs saredzat kādu problēmu tajā, kā tika veikta komunikācija ar apkaimes iedzīvotājiem, skolas pārstāvjiem, skolēniem un viņu vecākiem par nu jau folklorizējušos Brektes murāli?
Santa: Tas ir iepazīšanās perioda trūkums, par ko mēs runājām arī iepriekšējā forumā. Man šķiet, ka tā nav laba prakse, un tā diemžēl ir problēma laikmetīgās mākslas lauciņā. Ceru, ka šobrīd to arvien biežāk mēģina mainīt. Ja tu sāc kādu jaunu aktivitāti vai piedāvā jaunu ideju, tev ir jāiepazīstas ar kopienu, jāuztausta, jāuzklausa arī viņu bažas, kritika, jāiepazīstina ar sevi. Ir nepieciešams pierašanas laiks, jo bez tā mēs atkal uzspiežam vardarbīgu rāmi – "mēs jums atnesīsim savu statuju, priecājieties par laikmetīgo mākslu, jo tā ir laikmetīga". Lai gan tas, kādā veidā tā ir laikmetīga, sevī iemieso ļoti nelaikmetīgas, autoritatīvas idejas, jo tu kādam kaut ko uzspied.
Kā mēs tikko runājām ar Čiekurkalna apkaimes biedrības pārstāvi, mēs nevaram izstrādāt laikmetīgās mākslas darbu uz apkaimes svētkiem pāris nedēļu laikā pēc naudas saņemšanas, jo laikmetīgās mākslas darbs, it īpaši, ja tas ir skatuves mākslas darbs, parasti tiek radīts īpaši vietai un saskaņā ar kopienu, tās interesēm. Pat ja rezultāts nav nekāds šedevrs, tas ir tapis kopīgā sinerģijā.
Henrieta: Tās ir divas radikāli atšķirīgas pieejas mākslai. Mēs, protams, runājam par to, kas iesaista skatītājus, bet pie manis uz raidījumu bija atnākusi Dārta Daneviča, kas spēlēja galveno lomu ungāru režisores Ildiko Gāšpāras izrādē "Lilioms". Viņa teica, ka tā ir režisore, kurai vispār neinteresē skatītājs. Viņai ir ideja, ko viņa vēlas realizēt. Tā ir šī otra – radikālā pieeja.
Santa: Tā, protams, arī var būt, un ir interesanti, ka pastāv dažādas idejas, un pēc tam par to var diskutēt – kādam patīk, kādam ne. Forši ir arī vienam pašam koncentrēties uz grāmatu vai gleznot gleznas eņģeļiem un izstādīt tās uz jumtiem, bet tas tomēr ir ekstrēmi. Ja mākslas piedāvājums visbiežāk paliek elitārs un šaurai grupai pieejams, nav jābrīnās, ka situācijā, kad parādās kāds sabiedrībai svarīgs jautājums, tad cilvēkam liekas, ka viņš netiek iesaistīts, jo būšana piederīgam netiek veicināta sabiedrībā un kultūras vidē.
Henrieta: Inese, kāda ir jūsu pieredze ar piederības veicināšanu?
Inese: Mēs pagājušajā gadā Rīgas vasaras programmas laikā rīkojām 18 pasākumus vietā, kur kopš 2019. gada, šķiet, nebija noticis neviens pasākums, – Mazjumpravas [muižā]. Uz pirmajiem pasākumiem par spīti visai reklāmai atnāca samērā maz cilvēku – ap 100, bet pēdējos pasākumos bija vairāk nekā 500 cilvēku. Visas aktivitātes bija saistītas ar vietas vēsturi, no mākslas lekcijām līdz bērnu aktivitātēm. Šogad Rīgas vasaras laikā Mazjumpravā [bija] apkaimes svētki. Vietējie iedzīvotāji nesaprot, kāpēc šogad viņiem pasākumi nenotika visas vasaras garumā. Mums cita projekta laikā bija notikumi divas svētdienas, bet cilvēki gaida, ka tie būs atkal katru piektdienu, sestdienu un svētdienu. Mums šobrīd nav tāda finansējuma, bet iedzīvotāji paši neiesaistīsies rīkošanā, nāks uz gatavu produktu. Mums pietiek finansējuma, lai, lielu daļu darot pašiem, noorganizētu pasākumus svētdienās. To, kas būs nākamgad, neviens nezina.
Daudz laika, finanšu, enerģijas resursu ieguldīts, stāstot par ebreju kultūras mantojumu. Kad sākām kaut ko darīt un kad tur aktīva bija tikai Austrumu izpilddirekcija, sociālie tīkli bija pārpildīti ar komentāriem, ka tur notiek dzīres uz kauliem, jo šajā teritorija bijusi arī koncentrācijas nometne un masu kaps. Pagājušajā gadā iesaistījām ebreju kopienu, kas nāca ar lekcijām, jo arī viņi ir ieinteresēti teritorijas kopīgajā attīstībā. Bet bez pašvaldības atbalsta nevalstiska organizācija var pacelt tik, cik var.
Dīvainākais fakts par mūsu vietu laikam ir tas, ka visos bērnu pasākumos bijis iekļauts golfs. Dažkārt par to ir komentārs – ja jums visas aktivitātes ir saistītas ar vietas vēsturi, kāpēc tur ir golfs? Tāpēc, ka pie Mazjumpravas muižas ir atradies visvecākais un modernākais golfa laukums Latvijā. Tādējādi, piedāvājot bērniem spēlēt golfu, mēs viņiem nepārtraukti atgādinām par vēsturi. Bērni un ģimenes ar bērniem, kas apmeklēja pasākumus pagājušajā gadā, jau paši stāsta: šeit ir bijis golfa laukums, bet tur, uz mazdārziņu pusi, mēs nevaram skaļi bļaut, jo tur, iespējams, ir masu apbedījums.
Santa: Te mazliet var just, ka izklaide ar mākslas projektu pieradina [apmeklētājus], ka te varēs kaut ko patērēt. Un, ja tu nezini, no kurienes nāk tie resursi, tad liekas, ka tas mūsu apkaimei pienākas, un to arī sagaida. Tāpēc laikmetīgā māksla ir instruments, kas iesaista mazāk patērnieciskā veidā – [nevis pieradina gaidīt] jaunu cirku un dāvanas, bet dod iespēju pašam kaut ko lēnām darīt un piedalīties. Secīgi, kopā radot, arī rodas vēlēšanās apmeklēt vietu, bet tas ir lēnāks process.
Inese: Tā vieta ir ļoti specifiska – tur ir, iespējams, vecākā muiža no 13. gadsimta, vecākās ūdens dzirnavas, ebreju kultūras mantojums. Mēs cenšamies piesaistīt caur izglītojošām aktivitātēm – saistīt visus notikumus ar vietas vēsturi.
Henrieta: Sandra, Daugavgrīvas cietoksnis nav mazāk sens un ievērojams kultūras mantojuma objekts. Vai jums ir kāds līdzīgs piemērs, kā Daugavgrīvas apkaimes iedzīvotāji iesaistās kultūras procesos, notikumos?
Sandra: Mums ir daudzi un dažādi piemēri, kā Daugavgrīvas iedzīvotāji iesaistās kultūras pasākumos. Ir tādi, kurus esam iniciējuši, kuros esam piedalījušies, un arī tādi, kas radušies spontāni un radījuši milzīgu prieku. Piemēram, krievvalodīgā kopiena, kas dzīvo Daugavgrīvā, pēkšņi izdomāja, ka jāsvin Meteņi. Toreiz par absolūti minimālām naudām tika sagādāts milzīgs galds, cilvēki bija sanesuši pankūkas. Tu saproti, ka var būt arī tā, un tas ir ļoti forši. Bet tas noplok pēc gada, jo mainās pašvaldība. Tad saproti, ka piešķirtais finansējums ir bijis priekšvēlēšanu finansējums. Un tad īsti nezini, vai tev vajag tos Meteņus un finansējumu.
Es personīgi neeju kebabnīcās, jo priekšvēlēšanu laikā tajās sāka pensionāriem bez maksas dalīt maizi. No cilvēciskā viedokļa tas bija brīnišķīgs pasākums, jo cilvēkiem tik tiešām maize ir vajadzīga. Bet man tas bija lakmusa papīrītis, jo, ja kebabnīcas to dara tāpēc, ka viens no viņiem ir jāievēl, tā ir pirkšana. Tie ir apkaimē risināmi, sarežģīti jautājumi.
Ja runājam par mūsu pašu pieredzi, šodien bija mūsu kolektīvā diskusija par šiem jautājumiem, un sapratām, ka neesam tie cilvēki, kas varētu veidot apkaimes svētkus un par to priecāties, būt iesaistīti. Mums kultūra un māksla vienmēr ir kalpojusi kādam mērķim. Varbūt tas nav godīgi attiecībā pret kultūru un mākslu. Piemēram, vietā, kur ir "Komētas" forts, bija plānots naftas terminālis. Tā ir fortifikācijas būve, kurai mēs 2002. gadā izcīnījām kultūras pieminekļa statusu. Tas nobremzēja naftas termināļu būvniecību un ostas paplašināšanos. Šajā procesā bija vairākas izstādes, kurās māksla darbojās kā arguments. Piemēram, Māra Lāce bija tik drosmīga un atļāva mums izstāžu zālē "Arsenāls" izveidot izstādi "Fakts", kurā bija fakti par šo objektu. Kopā tika savākti 13 000 parakstu pret naftas termināli. Uz izstādi bija sanākuši ļoti daudz cilvēku, kas bija vākuši šos parakstus. Tas apkaimju mērogam ir ļoti ievērojams skaits. Mūsu gadījumā ir viens katalizatora jautājums – vai māksla dekorē, vai māksla ir koncepcijas un idejas vērta?
Henrieta: Santa un Maija, Ģertrūdes ielas teātris arī atrodas ļoti kolorītā vietā, tepat netālu. Šai Ģertrūdes ielas republikai, kas ir aiz Avotu ielas uz Valmieras ielas pusi, arī ir sava specifiska publika. Kā jūs jūtat šo lokāciju? Vai izjūtat apkārtējo cilvēku interesi? Vai viņi saka – "tas ir mūsu teātris"?
Maija: Nē, noteikti nē. Mēs esam tā elitārā mākslas citadele, jo savu nišu kopējā teātra laukā ieņemam, vairāk domājot par to, kur dot iespēju māksliniekiem darīt lietas, kas viņiem šķiet aktuālas. Ne vienmēr prioritāte ir strādāt ar kopienu vai apkaimi. Mēs tur iemitinājāmies citu iemeslu dēļ, tik daudz nedomājot par pilsētu. Bet, protams, 13 gadu laikā rodas vēlme tās saknes mazliet izlaist. Arvien vairāk gribas ieaicināt arī apkaimes iedzīvotājus, lai veidotos piederība vietai, tam, kas notiek mūsu apkaimē. Es domāju, kādas ir kultūras iespējas saliedēt sabiedrību, īpaši šajā sarežģītajā situācijā. Ir daudz lietu, ko mēs varam darīt kā vieta, kas primāri nav bijusi plānota kā apkaimes kopā sanākšanas vieta.
Henrieta: Vai jums šajā jomā ir bijusi sadarbība ar pašvaldību?
Maija: Konkrētā veidā ne. Pagājušajā gadā apkaimes biedrība aktivizējās un uzaicināja mūs piedalīties apkaimes svētkos. Varējām parādīt Matīsa Kažas filmu un starp skatītājiem redzējām arī daudzas jaunas sejas. Mums ir plāns, bet esam arī ierobežoti resursos, lai varētu vairāk iesaistīt apkaimes iedzīvotājus.
Man ļoti patika Sandras pieminētā Meteņu svinēšana. Man liekas, ka kopīga ēdiena kultūra vai taustāmu, baudāmu lietu veidošana arī ir kopienas pasākums. Ir ļoti svarīgi apzināt vietas, jo mums trūkst informācijas un vēsturiskās pieredzes. Bet tikpat svarīgi man šķiet dot šo jauno elpu. Arī mūsu teātris atrodas vietā, kas kādreiz bija izpilddirekcijas komitejas remontiecirknis. Bet tagad visi tās īrnieki ir radošo organizāciju pārstāvji. Tur ir filmu studija, skaņu studija, deju studija u.c. – var redzēt, kā kultūra maina vidi un paver jaunas iespējas. Par to arī ir vērts padomāt un atcerēties.
Henrieta: Interesējoties par pašvaldības un iedzīvotāju sadarbības formām, es uzdūros Līgas Stafeckas ("Providus") teiktajam, ka šīm iedzīvotāju padomēm ir jābūt vēlētām. Ir jābūt vēlēšanām, kurās vietējie iedzīvotāji izvirza cilvēku, kam vairāk uzticas, kurš var viņus labāk pārstāvēt un zina, kas notiek uz vietas. Vai jūs, Inese, būtu gatava kļūt par tādu cilvēku?
Inese: Nezinu gan. Mani vairāk interesē kultūra un tamlīdzīgas lietas.
Henrieta: Mēs šobrīd runājam par kultūru, bet iedzīvotāju padomēm ir plašāka funkcija. Kā panākt šo demokrātisko procesu, ka iedzīvotāju padomes tiešām pārstāv visus iedzīvotājus, arī tos, kas ir pasīvāki? Un te runa nav tikai par Rīgu – Rēzeknē, Dekšāres pagastā, piemēram, izcili darbojas iedzīvotāju padome.
Marta Kotello no Grīziņkalna apkaimes biedrības: Es varu komentēt? Es biju NVO forumā Rīgas domē, kur diskusijā pacēlās jautājums – ja mums Rīgā ir diezgan spēcīga apkaimju biedrību kustība, vai ir vajadzīgas iedzīvotāju padomes? Valdīja diezgan liela vienprātība, ka nav nepieciešams dublēt apkaimju biedrības un mākslīgi radīt jaunu organizāciju, jo aktīvo iedzīvotāju kapacitāte nav tik liela. Varbūt tas ļoti labi strādā reģionu pilsētās, kur ir lokāli jautājumi un kur jāievēl lokāli cilvēki.
Sandra Feldmane, Čiekurkalna attīstības biedrība, Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētāja: Mūsu iepriekšējā forumā, runājot ar kolēģiem, sapratu, ka šim cilvēkam, kas apkaimē pārzina savu jomu, vajadzētu būt ar savu iniciatīvu: "Jā, es to zinu un gribu strādāt šajā virzienā!" Jo brīdī, kad pašvaldība definē, piemēram, Čiekurkalna attīstības biedrību, mums pašiem savā vidū jāatrod cilvēki, kuri ir spējīgi pārstāvēt visas šīs jomas. Ja mēs kā spēcīga biedrība, iespējams, to varētu, es esmu pārliecināta, ka nosegt to lauku tikai no biedrību cilvēkiem nebūtu iespējams.
Henrieta: Tas nebūtu iespējams ne tikai no biedrību cilvēkiem, bet vispār, jo dati liecina, ka tikai 30% Latvijas pašvaldību kaut cik vērā ņemami darbojas iedzīvotāju pārstāvniecība. Tie ir dati no sižeta par pašvaldībām un iedzīvotāju padomēm. Es pati apkaimju aktivitātēs iesaistos caur "Facebook" grupām: "Labi dzīvot Āgenskalnā" un Šampētera grupa. Pārsvarā tās nodarbojas ar dažādu pakalpojumu piedāvāšanu un pazudušu dzīvnieku, mantu meklēšanu u.tml. Vai šīs "Facebook" grupas, kas ir diezgan apmeklētas un jaudīgas, var iesaistīt? Vai tur ir kāds potenciāls?
Sandra: Var un nevar. Pirmkārt, ir jāsaprot, kas šo grupu ir veidojis un kas to moderē. Zinu, ka Bolderājas apkaimē ir vairākas grupas, bet to saturs un apskatītie jautājumi ir dažādi. Kad pēc vēlēšanām notika baltkrievu piekaušanas gadījumi, mēs bijām piekrituši, ka baltkrievi pie mums rīko plakātu darbnīcu, jo tajā laikā no Baltkrievijas bēga daudz cilvēku, vairāki no tiem nāca pie mums cietoksnī uz talkām. Pēc šīs plakātu darbnīcas moderators visus komentārus vai nu dzēsa, vai ignorēja.
Ir bijuši gadījumi, kad saprotam – ir problēmas ar ostu un ir jautājumi, kas jārisina diezgan agresīvi, cīnoties pret pašvaldību. Tikmēr ostai lojāli moderatori informāciju no grupas ņem ārā un tā neaiziet. Taču "Facebook" savā ziņā ir palīdzējis apturēt mājas nojaukšanu, jo mēs ļoti ātri varējām noreaģēt.
Mēs nevaram 100% paļauties [uz grupām]. Bet tas ir viens no veidiem, kā informāciju var ātri izplatīt. Zinu, ka ir apkaimju lapas, kuras pirms vēlēšanām tiek pirktas un pārdotas, tāpēc ir svarīgi apzināties, kurā lapā tu sēdi un kas notiks pirms kārtējām vēlēšanām.
Santa: Neangažēta lapa varētu būt kaut cik demokrātisks forums, kur katram ir iespēja vismaz atķeksēties vai pielikt savu "like" vai "ne-like". Bet, lai arī šīs grupas ir pieejamas diezgan daudziem, tomēr joprojām ne visiem. Ir cilvēki, arī paaudzes – jaunākas, vecākas –, kas nelieto šīs platformas. Es aizdomājos par "Atsaucīgo māmiņu foruma" paraugu. Tam ir milzīga auditorija, kurā tu tomēr spēj nonākt pie kaut kāda consensus, jo ir kopīgais mērķis – lai bērniem būtu labāk. Tur ir visdažādāko ideoloģiju cilvēki, bet, ja puisītim būs 38.5 temperatūra, katrs pateiks, kas jādara, kādas zāles ir jālieto. Ir vienojošais mērķis, un tāds varētu būt arī apkaimēm. Lai kādi nebūtu uzskati: ja mēs gribam apdzēst ugunsgrēku vai salabot ielu, tad spējam vienoties, neskatoties ne uz ko.
Henrieta: Esmu savā Šampētera grupā ievērojusi, ka komunikācija notiek abās valodās. Turklāt krievvalodīgie komentē pie latviešu postiem un otrādi. Tur savā veidā notikusi integrācija. Kāda ir jūsu pieredze ar cittautiešu, krievvalodīgo, iesaisti dažādās aktivitātēs?
Sandra: Mūsu iedzīvotājiem bija lieliska iespēja piedalīties Kristas Burānes izrādē "Cietoksnis", kas man liekas labākais piemērs apkaimes un mākslas kopdarbībai. Tur tika intervēti 50–60 cilvēki un piedalījās ap 24. Cilvēki ar autobusu brauca no centra uz cietoksni un piedzīvoja kaut ko ļoti neparastu. Šis ir tas gadījums, kad ar iedzīvotāju zināšanām un izglītojošu darbību vien ir par maz. Ir forši, ja ir tā virsvērtība, ko definējam kā mākslu.
Es pilnīgi noteikti iebilstu pret to, ka mums katru nedēļu būtu kaut kas jāpiedāvā iedzīvotājiem. Es gribētu foršus apkaimes svētkus vienreiz gadā, bet pārējā laikā darīt kā 20.–30. gados Bolderājā. Tajā laikā bija dažādas biedrības, piemēram, ugunsdzēsēju biedrība, patērētāju biedrība, dāmu komiteja, kultūras biedrība, un katrai no tām dažādas jubilejas. Tās visas funkcionē vienā teritorijā, ikdienā diezgan aktīvi darbojas un ik pa brīdim sanāk kopā lielajos svētkos. Man šķiet nevajadzīgi pārspīlēt ar apkulturalizēšanu. Mums vajag labu, bet maz.
Henrieta: Inese, kāda ir jūsu pieredze ar krievvalodīgajiem?
Inese: Pēdējos divos pasākumos vairāk nekā puse apmeklētāju bija krievvalodīgie. Muižu atjaunoja 2017. gadā, bet interesanti, ka liela daļa vietējo iedzīvotāju nemaz nav bijuši tajā iekšā. Viņi bieži jautā: "Kad jums atkal būs durvis vaļā, lai mēs varam atnākt ar kaimiņiem?"
Sandra domā, ka nevajag pārāk daudz pasākumu, bet cietoksnis ir liels, tajā tu vari pavadīt noteiktu skaitu stundu. Dzirnavās, manuprāt, nav pat 30 kvadrātmetru lielas telpas. Mums jādod cilvēkiem iemesls ierasties. Pašlaik, piemēram, ir lekcijas. Pagājušajā gadā mums bija lekcijas latviešu valodā, uz kurām nāca vairāk krievvalodīgo nekā latviešu. Ienākot dzirnavās, viņiem tiek izstāstīta vietas vēsture, dzirnavu vēsture, viņi tiek iesaistīti aktivitātēs, pavada kādu stundu un dodas tālāk. Ja viņiem būs vaļā tikai dzirnavas, liela daļa nenāks vispār.
Henrieta: Vēl viena grupa, kas tiek samērā maz iesaistīta dažādās apkaimju aktivitātēs, ir cilvēki ar kustību, redzes, dzirdes un garīga rakstura traucējumiem. Manis minētajā Valsts kontroles ziņojumā par iedzīvotāju iesaisti pašvaldības lēmumos uzsvērts, ka iedzīvotāji jāiesaista infrastruktūras jautājumu [lemšanā], lai šī infrastruktūra atbilstu viņu vajadzībām. Valsts kontrole konstatējusi, ka viņu revidētajās pašvaldībās par 70 000 000 eiro izveidota dažāda veida infrastruktūra, kas lielai daļai iedzīvotāju vispār nav pieejama. Piemēram, Gulbenes novada Tirzas pagastā grupu dzīvokļos uzbūvēta izbrauktuve ar 17% slīpumu, kaut gan pieļaujamais slīpums ir 5%. Es pati šobrīd veidoju filmu par kādu dzejnieku, kurš ir piekalts gultai un var iziet ārā tikai reizi mēnesī, divos, kad visi iesaistītie cilvēki sadarbojas un spēj viņam palīdzēt. Un vietu, kurās viņš var nonākt, ir ļoti maz. Kādā veidā lēmumus vajadzētu pieņemt, lai integrētu šīs grupas?
Santa: Es varētu sākt ar Dziesmu svētkiem un to pieejamību. Estrāde ir atjaunota bez piekļuves cilvēkiem ar dažādām ķermeņa spējām un iespējām. To labot būtu viens žests.
Pirmkārt, kultūrai ir jākļūst pieejamākai, lai sabiedrība apzinātos, cik dažādi cilvēki ar dažādām spējām tajā dzīvo. Kolektīvam ir jāiet kopā, rēķinoties ar lēnākā cilvēka ritmu. Tie, kas ir spējīgi, savā pārcentīgumā šauj pāri savām spējām, lai tikai būtu vēl ātrāki un efektīvāki. Tā veidojas milzīga aiza ne tikai starp cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, bet arī starp cilvēkiem ar maziem bērniem, kas ir ļoti liela daļa sabiedrības un arī netiek līdzi šim tempam.
Runājot par apkaimēm – tikko esmu svaigi strādājusi ar bērnu iesniegtu statistiku. Viņi iet no skolas uz mājām, aizbrauc kaut kur uz pulciņu, reizi mēnesī viņus aizved uz koncertu, bet lielāko dienas un savas dzīves daļu viņi pavada tajā rajonā, tajā ielā, kur ir piedzimuši. Un viņu ģimene arī, jo bērni jāpieskata. Cilvēki pavada ļoti daudz laika tajā Cēsu, Mēness vai vienalga kurā centra ielā. Un, ja tur nav kultūras, interesantas sabiedrības, notikumu, jauku sarunu, tev nav arī, no kā baroties ar šiem piemēriem. Ja tu nesatiec cilvēku ratiņkrēslā vai savu kaimiņu, kurš netiek ārā, tu, pieaugot un kļūstot par jauno kultūras vai sabiedrības darbinieku, nespēj ņemt vērā to, kā sabiedrība ir veidota un kādā ritmā ir jāiet. Ir jābūt redzamībai. Un tas nozīmē vilkt laukā kaimiņus, uz apkaimes svētkiem aicināt tos, kas diendienā neiet uz ballītēm un pasākumiem. Ja tev ir vēl mazliet enerģijas, tad varbūt neiztērē to vēl vienā ballītē sev, bet padomā par otru. Piemēram, Briseles festivālā vienmēr ir šī biļete, kuru vari nopirkt otram. Tas ir kā žests, kas atgādina, ka kultūra neattiecas tikai uz mani. Izklaide, prieks, sabiedrība nav tikai mana individuālā labklājība.
Henrieta: Vai Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija domā par šādu cilvēku iesaisti un līdzdalību?
Maija: Asociācijai šobrīd nav neviena konkrēta projekta. Bet ļoti daudzi mūsu biedri rīko izglītojošus pasākumus par šiem jautājumiem. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, Latvijas Jaunā teātra institūts, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir kā flagmaņi, kas pievērš uzmanību šiem jautājumiem. Turklāt viņi arī izglīto mūsu biedrus un citus kultūras darbiniekus.
Mēs varam veidot savu viedokli un, protams, daudz arī ietekmējam, [pieejamība] ir ietverta kultūrpolitikas vadlīnijās, bet, kamēr tā netiek pielietota praksē un pieprasīta ar valsts finansētām kultūras pakalpojumu sniedzēju organizācijām, mēs varam elst un pūst. Piemērs ar Latvijas Mākslas akadēmijas piebūvi bija kā spļāviens sejā. Tā ir dubultā morāle – galvenais, lai papīri ir kārtībā, bet netiek izdarīts tas, kas patiesībā ir vajadzīgs. Naudas, protams, vienmēr ir par maz, un mēs nekad nevarēsim visu izdarīt ideāli. Bet ir tik daudz lietu, ko mēs varam izdarīt ar maziem līdzekļiem. Ir darbinieki vai cilvēku grupas, kas saprot, kas ir vajadzīgs, un to arī dara, bet tad gribētos, ka ir arī pilsētas rosinājums vai papildu stimulācija, piemēram, izglītojošs seminārs darbinieku kultūras namā.
Henrieta: Man ir vēl viens jautājums. Pirms šīs diskusijas es aprunājos ar savu 19 gadīgo meitu un vaicāju viņai, kam būtu jānotiek, lai viņa iesaistītos apkaimes aktivitātēs un tajā, kas notiek ap mūsu māju. Viņa man paziņoja, ka viņu interesē tikai teritorija, pa kuru staigā mūsu kaķis, un lai es lieku viņu mierā par pārējo. Tad es sapratu, ka jauniešiem līdz zināmam vecumam ir ļoti spēcīgs egocentrisms un koncentrēšanās uz sevi, bet varbūt tas tieši ir jāizmanto, lai piesaistītu jaunus cilvēkus. Jo iedzīvotāju padomē iedzīvotāju interešu pārstāvniecībā var tikt ievēlētas personas, kas sasniegušas 16 gadu vecumu.
Santa: Super! Un viņiem ir tik daudz enerģijas! Viņiem nenāk miegs vakaros! Mēs tikko esam pabeiguši vienu projektu ar 14–18 gadus veciem pusaudžiem – esmu pārliecināta par viņu enerģiju, kapacitāti un arī ideju daudzumu. Jauniešiem ļoti reti ir dota teikšana. Sešpadsmitgadīgajiem joprojām neuztic līdzekļus pasākumu rīkošanai, viņi var tikai pasapņot par to, ka viņi jau varētu kaut ko mainīt šajā pasaulē. Tāpēc viņiem šķiet, ka viņiem nav nekādas lemšanas iespējas, jo viņi nav īsti tiesiski. Viņiem sevi ir jāpierāda ar vēl 2–3 grādiem, un tad tikai viņi varēs lemt. Šis ir labs brīdis kaut ko pārslēgt. Jauniem cilvēkiem jau diezgan agri var piedāvāt iespējas arī pašiem rīkot un iemācīties, ko nozīmē uzņemties atbildību – kaut vai izgāzties šajā pasākumā, bet saprast, kur ir viņu iespējas un par ko viņiem ir jādomā.
Henrieta: Man ienāca prātā labs piemērs – jauniešu teātra studija "Kāpnes", kas šobrīd ir iemitinājusies «Provodņikā» un rīko tur ļoti jaukas izrādes, uz kurām nāk īpaši jaunieši. Vai Inesei un Sandrai ir kādi pozitīvi piemēri, kas mūs šajā ziņā varētu iedvesmot, – jaunu cilvēku iesaistes piemēri?
Inese: "Citai Rīgai" ir jaunieši, kurus paši esam izaudzinājuši. Tie ir jaunieši, kas pie mums uz pirmajām aktivitātēm sāka nākt septiņu gadu vecumā, tagad viņiem ir 18–19 gadu, un mēs viņus ņemam līdzi arī uz Mazjumpravas aktivitātēm. Mums ir nākamā paaudze, kas ir trīs gadus jaunāki par viņiem un kam tagad ir 14–16 gadu. Tāpat aktivitātēs piedalās arī 10 cilvēku kodols 5–7 gadu vecumā. Skatos, ka tie, kas pagājušajā gadā tika pieteikti uz aktivitātēm, šogad tiek pieteikti atkal. Tas nozīmē, ka liela daļa no viņiem aug ar mums reizē. Tāpēc, kad mums vajag jauniešus, mums ir viegli iesaistīt savējos. Un tiem, kas apgalvo, ka vēsture nevienu jaunieti neinteresē un ka viņus nevar piesaistīt, tad atbildu – ja jauniešiem vēsturi pasniedz veidā, kas viņiem patīk, iesaista viņus aktivitātēs, to plānošanā, tad viņi grib uzzināt arvien vairāk un vairāk. Mazākajiem liekam uzsvaru uz to, ka vēsture jau nav tikai grāmata vai fakts, bet mēs varam notikumus pārbaudīt praksē.
Sandra: Man ir sapnis par to, ka Daugavgrīvas cietoksnī kādreiz būs tik plašs gidu tīkls, ka Zita un viņas drusciņ sliktāk dzirdošie bērni varēs citiem drusciņ sliktāk dzirdošiem bērniem vadīt ekskursijas. Ka būs cilvēki, kuri cits citam, apzinot savas vajadzības, varēs draudzīgi pastāstīt par vēsturi. Tas jau notiek – jātiek galā ar sevi, lai mēs viņus nebremzētu. Jo mazu puiku, kuri kolektīvi nāk izzināt cietoksni ar lāpstu un lukturi, ir pietiekami daudz. Viņi cits citu spēj iedvesmot, un tas ir interesanti.
Sandra Feldmane no Čiekurkalna attīstības biedrības: Mūsu aktīvo biedrību lokā jau aug jaunā paaudze. Viņi visu zina un visu dzird. Kad šis sešgadīgais bērns aiziet uz dārziņu un viņam jautā, ko dara mammai vai tētis, bērns sāk stāstīt, bet pārējie neko nesaprot, jo viņā ir tik daudz iekšā. Viņiem ir piesaiste šai vietai, viņi visur ir bijuši iekšā, un saknes tur saglabājas. Mums ir cerība, ka šie biedrību bērni augot pārņems stafeti.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
0