Svaigs gaiss rudenī

Recenzija par radošās apvienības "Nomadi" izrādi bērniem "Ziemas māja".

Dramaturģija un režija – Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, lomās – Mārtiņš Eihe un Ģirts Rāviņš.

Pirmizrāde 2013. gada 20. oktobrī

Svaiga gaisa un izpratnes trūkums bērnu kultūras telpā ar atsevišķiem gaisa burbuļiem, no kuriem daži draud pārsprāgt bez īpaša blīkšķa, ir tas, kas aizņem manas domas šajā rudenī. Laikam jau nelāga sagadīšanās, uzdurties tieši tām bērnu izrādēm, kas bezkaislīgi demonstrē neiedziļināšanos bērna pasaulē un problēmās, veidojot vispārinātu, sakonstruētu priekšstatu par bērnu, mefistofeliski šķobot bērna vajadzības un uztveri. Ja šo mākslīgi radīto priekšstatu par bērnu realizētu dzīvē, tas būtu baiss. Izklaidējošā maniere, pārspīlēts priecīgums, kā arī smacējošais iztēles, sižeta loģikas un stāsta trūkums. Šāds ir fons rudenīgajam noskaņojumam, kādā pa tumšajam Rīgas ielām dodamies uz "Dirty Deal Teatro", lai skatītos radošās apvienības "Nomadi" jaunāko izrādi bērniem "Ziemas māja", kas kopā ar Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Sarkangalvīte un vilks" ir divas skābekļa vienības bērnu izrāžu piedāvājumā šajā rudenī.

Pirms izrādes apmeklētāji draudzīgi saspiežas mājīgajā "Dirty Deal Teatro" teātra bufetē. Bērni skraida, iepērkas bufetē (neskatoties uz tempu, kādā jāapkalpo kafijas kārotāji, bufetniece ieklausās bērnu pasūtījumos, ļauj pašiem sarēķināt atlikumu un uztic paņemt to no naudas trauciņa pašiem, nervozi neuztraucoties, vai kāds nepaņems par daudz). Skatītāji – mammas, tēti, bērni – pirms izrādes ir saplūduši skaļā ņudzeklī. Kad tiek izziņots izrādes sākums, bērni izvēlas no bufetes krēsliem sev spilvenus sēdēšanai un dodas uz zāli.

Lai gan atmosfēra ir nepiespiesta, bērni bez grūtībām pieņem noteikumus un apsēžas zāles pašā priekšā, vienā rindā salikdami pašu atnestos spilvenus. Tie, kas nav gatavi šādai kopībai, apsēžas mammai vai tētim klēpī vai paši savā krēslā. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka manā un manu domubiedru vidū ir sakrājušies gluži vai neticami stāsti par to, ka bērni var traucēt bērnu izrādēs teātrī un ir tādi kā otrās šķiras skatītāji. Nepamatoti ierobežojumi, kā, piemēram, uzvesties labi, sēdēt rātni, nerunāt, neskraidīt, parasti rada nervozu haosu, jo bērni tiek nevis iesaistīti, bet gan vadīti no "augšas". "Dirty Deal Teatro" bērns nav destruktīvs traucēklis, ir gaidīts un var justies brīvs. Iesaistoši noteikumi pirms izrādes (spilvena izvēle, vietas izvēlēšanās u.tml.) ir daļa no skatīšanās prieka un rada abpusēji cieņpilnas attiecības.

"Ziemas mājas" skatuve ir vienā līmenī ar bērnu rindu, un visi notikumi risinās tuvu bērnam, ļaujot jau no paša izrādes sākuma iejusties noskaņā un spēles noteikumos. Skatuves centrā ir vecs skapis, otrā plānā aiz tā – nenoslēpti, kaudzē salikti rekvizīti jeb aktieri, dažādas nejauša rakstura rotaļlietas, spilveni, segas, grozs ar kamoliem u.c. ikdienišķi priekšmeti, kas izrādes laikā kļūs par spilgtiem tēliem. "Ziemas māja" ir objektu teātris. Jebkas var kļūt par nozīmīgu tēlu spēlē, gluži tāpat kā bērniem spēlējoties. Galvenais, kas vada objektu pārvērtību un nosaka to raksturu, ir stāsts.

"Ziemas mājas" stāsts ir skaists un jūtīgs. Tas ir dokumentāls stāsts par Mārtiņu Eihi bērnībā (viens no daudzajiem tēliem izrādē ir pats Mārtiņš bērnībā) un sākas vēl pirms Mārtiņa piedzimšanas. Stāstam ir tik daudz šķautņu un noskaņu, cik katrā bērna un vēlāk pieaugušā dzīvē – tas tiek stāstīts no Mārtiņa – bērna un Mārtiņa – pieaugušā skatpunkta, atklājot to, kā mazi un lieli notikumi bērnībā kļūst nozīmīgi augot un pieaugot.

Mārtiņa svarīgākais līdzgaitnieks pasaules izzināšanā ir Vectēvs – liels veclaiku dūnu "ķisens", apjozts ar jostu, kurš harmoniski sadzīvo ar Ģirta Rāviņa ķermeniski spēlētu atveidoto tēlu. Vectēvam un Vecaimātei piedzimst lāču meitene Māra – Mārtiņa mamma, pie kuras sāk nākt "visādi lāči". Lāču aina smīdina bērnus, bet pārtop maigā mīlestības alegorijā – lāču Mārai vairāk par visu patīk pūst ziepju burbuļus, un pēdējais lācis lāču rindā, pēc skata tāds pats kā Māra, uz skatuves parādās, pūšot burbuļus, un iekaro Māras sirdi. Vectēvs brīdina – no tādas burbuļošanās var piepūsties vēders. Tā, kā saka Vectēvs, arī notiek: Mārai piepūšas vēders un piedzimst mazais lācis – Mārtiņš.

Mārtiņa pasaulē ienākšanas ekspozīcija ir saturiski ļoti ietilpīga, detaļām bagāta, bet tajā pašā laikā ļoti viegla. Svarīgās, bet ikdienā ar sentimentu apaugušās tēmas izrādē nekļūst smagnējas un didaktiskas – izrāde spēj līdzvērtīgi un nesamāksloti runāt ar bērnu. Tembrāli niansēta intonācija, tempa maiņa palīdz klausīties stāstu – pārlēkt no priecīgā uz skumjo un atpakaļ.

Spēles maniere un mazo skatītāju fiziskais tuvums ļauj aktieriem nepastarpināti novērtēt bērnu uzmanību un uzturēt emocionālu kontaktu, kas ir tik ļoti svarīgi, ja mērķis ir pastāstīt, nevis izklaidēt. Tāpēc Vectēva un Mārtiņa pasaules un dabas izzināšanā ir vieta spēlēm, kurās ļauts iesaistīties arī skatītājiem. Bērniem jāizvairās no ledusčūskām, kas ar krītu uzvilktas uz skatuves grīdas. Bērnu iesaistīšanās izrādē un nokļūšana uz skatuves nerada nekontrolējamas nekārtības. Pēc tam, kad visi izlēkājušies pa aizsalušo ezeru, Mārtiņš saka: "Un tad mēs ar Vectēvu gājām mājās. Jums arī jāiet mājās." Bērni "ņiguņegu" apsēžas katrs savā vietā un ir gatavi klausīties tālāk. Trīsgadīgajam Jūlijam izrāde pa īstam sākas brīdī, kad Mārtiņš kopā ar Vectēvu mācās mest mērķī kamolu sniega pikas, kas pēc tam satinušās un sapinušās paliek skatītājiem rokās, – Jūlijs piņķerē un velk dzīparus. Pretēji tam, ka rokdarbi būtu varējuši novērst Jūlija uzmanību, Jūlijs izrādei sāk sekot līdzi ar lielāku interesi, jo tagad viņš un skatuve ir viens vesels.

Mārtiņš kopā ar Vectēvu iepazīst pasaules lietu kārtību, kuras daļas ir piedzimšana, nāve, brīnumi, atbildības uzņemšanās, vienatne. Mārtiņa un Vectēva būšana kopā ir brīnišķīgs un jūtīgs bērna pasaules atainojums, kas nebaidās skaidri runā par būtiskām tēmām un nemet mānīgus līkločus. Vienlaikus tas ir arī izzūdošās veclaiku dūnu spilvenu vecvecāku pasaules tēlojums, kuri māk sarunāties īsti, vērot un izskaidrot dabu un parādīt, ka mēs esam tās daļa, ka iekšēja jušana un skaistums atklājas un sakārtojas, iekļaujoties dabas būtībā.

Kristas Burānes dramaturģija un režija svarīgāko pasaka nevis ar vārdiem, bet ar atsevišķām "mikro" ainām un detaļām. Izrādes beigās pienāk brīdis, kad es vairs nevaru atšķirt – tas ir izdomāts vai īsts. Pieaugušais Mārtiņš aizdedz Vectēva iedoto brīnumsvecīti, un viņam līdzās nostājas Mārtiņa mazā meita, pēc tam vēl kāda meitene un pēc tam vēl kāda. Tā viņi klusēdami tumsā stāv pie aizdegtas brīnumsvecītes, kamēr tā izdziest. Tas nemaz nav tik vienkārši – radīt izrādi, kuras nobeigums var būt ir tik drosmīgi vienkāršs, tiešs un vienlaikus piepildīts, koncentrēts un nemaz ne banāls. Kristai Burānei, Mārtiņam Eihem un Ģirtam Rāviņam tas ir izdevies. "Ziemas māja" ir izrāde, kādai jābūt izrādei bērniem. Tā ir godīga, nesamākslota un pats svarīgākais – tā ir saruna ar bērnu.

Apzināti nesaucu vārdā bērnu izrādes, kas radījušas raksta sākumā minētās pārdomas. Tādas izrādes kā "Ziemas māja" ir kā aizsargājami augi, un tas būtu tāpat, kā blakus iesēt latvāni. Tāpēc aizsargājiet bērnu teātra vides daudzveidību un aizejiet uz "Ziemas māju"!

Izrāde Rīgā – 16. novembrī plkst. 12.00 "Dirty Deal Teatro". (Iespējamas papildizrādes – informācijai sekojiet www.ikdiena.nomadi.lv )