Sestdien, 15. oktobrī, notika 8. pasaules diktāts latviešu valodā. [1] Šoreiz tekstu bija uzrakstījis Osvalds Zebris un to nodiktēja Gerds Lapoška. [2] Tobrīd atrados sapulcē un nevarēju piedalīties, tomēr, pirms ķēros pie šīs slejas rakstīšanas, nolēmu pamēģināt. Rezultāts, manuprāt, nebija slikts. Par īstu kļūdu es sauktu tikai vienu – uzrakstīju "lūsti" ar "z" un patiesībā arī tagad nespēju atcerēties likumu. Vienu reizi pēc daudzpunktes biju ielicis komatu, kas nebija vajadzīgs, un trīs pārējās interpunkcijas kļūdas bija diezgan niansētas – saistītas ar domuzīmju un kolu lietojumu, kas man nešķiet tik skaidru noteikumu regulēts. Tomēr tipiski – bija arī divas neuzmanības kļūdas. Rakstīju datorā un uzrakstīju "nelolēks", arī atstāju lieku saikli. Tāpat tipiski – rakstīšanas procesa gaitā vairākkārt ātrumā uzrakstīju citus vārdus, nevis tos, kurus Lapoška lasīja, piemēram, "sieviete" "dāmas" vietā, tā ka diezgan bieži nācās uzrakstīto pārrakstīt.
Pasaules diktāta latviešu valodā iniciatore Olga Sukonnikova stāsta, ka viens no stimuliem pasākuma veidošanai bijusi pašas pieredze, atgriežoties Latvijā pēc ilgākas dzīvošanas svešatnē, un atskārsme, ka latviešu valodas prasmes ir mazliet iesūnojušas. Vai diktāts attīsta rakstītprasmi? Daļēji. Te jāņem vērā gan diktāta kā pārbaudes formas, gan latviešu valodas specifika. Piemēram, Amerikā 20. gs. sākumā kļuva populāri "Spelling Bee" konkursi, kuru dalībniekiem jāspēj nosaukt pa burtiem vārdu. Angļu valodā bieži vien bez iegaumēšanas nevar pateikt, piemēram, vai skaņa "š" jāraksta kā "sh", "ch", "ce", "sch", "ss", "ti" vai vienkārši "s". Latviešu valodā šādam konkursam nebūtu īpaši jēgas, lai gan dažu vārdu transkribēšana varbūt arī sagādā problēmas (saki "biblotēka", raksti "bibliotēka"). Arī franču diktātu konkursi ir vairāk mērķēti uz ortogrāfiju, bet iemesli ir citi nekā angļiem – tur jāņem vērā, ka dažādas gramatisko formu atšķirības izrunā neatspoguļojas vai atspoguļojas diezgan niansēti, turklāt jāzina dažādu ortogrāfisko zīmju lietojums. Savukārt latviešu valodas pareizrakstībā lielākas problēmas sagādā interpunkcija. Atbilstoši arī pasaules diktāts lielākoties apspēlē dažādus viltīgus interpunkcijas gadījumus, lai gan, kā man nācās pašam pārliecināties, arī līdzskaņu mijas viltības u. c.
Vai zināt interpunkciju ir svarīgi? Vai zināt gramatiku vispār ir svarīgi? Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Pirmkārt, protams, gramatika ir mainīga un gramatikas likumi nav nekādas mūžīgās patiesības. Tāpat valodai ir sociālais aspekts – valoda nesagrūs, ja latvieši teiks "runa iet" vai "ka" vietā lietos "kad", vienlaikus cilvēki, kuri nespēj atcerēties, ka "runa neiet", droši vien pastāsta kaut ko par savu piederību pie vienas vai otras sociālās grupas un novietojumu izglītotības skalā. Bet vai tie, kuri katrā teikumā pāris reižu lieto vārdu "b***", runā nepareizākā latviešu valodā nekā tie, kuri zina vārdus "apzinātība", "diskurss" vai "caurviju kompetence", – par to var diskutēt.
Vienlaikus valodu regulē ekonomiskuma un skaidrības likumi. Piemēram, tas, ka vārds "zīlīte" apzīmē putnu, orgānu un ozola augli, liek domāt, ka šīs dažādās nozīmes, lai gan teorētiski rada neskaidrību, praksē diez vai sagādā problēmas, tāpēc ir saglabājušās. Mūsu gatavība atvēlēt spēku valodas zināšanai ir ierobežota, vienlaikus mēs gribam saprasties bez pārpratumiem. Tāpēc arī interpunkcija vairāk vai mazāk ir veidojusies, lai palīdzētu mums (rakstiski) saprasties, un, ja mēs interpunkciju nezinām, pastāv pārpratuma iespēja. Par to var pārliecināties, lasot, piemēram, filozofijas studentu darbus. Filozofiem interpunkcija ir jāzina. Vispirms filozofijā ir jāizsakās precīzi, turklāt interpunkcija latviešu valodā lielā mērā balstās uz precīzu teikuma struktūras sapratni, kas palīdz sakārtot un precīzi izklāstīt domas.
Tomēr es nedomāju, ka interpunkcijas nezināšana ir galvenā latviešu valodas problēma. Es teiktu, ka galvenā ir runātā un rakstītā teksta bezjēdzība. Pirmkārt, tas attiecas uz tulkojumiem. Manuprāt, problēma ir nevis tā, ka latviešu valodā ienāk jauni vārdi, drīzāk – cilvēki, kas citu valodu leksiku un formas ienes, nesaprot ne to, ko nozīmē tulkot, ne to, ko nozīmē runāt latviski. Teiksim, "TV 360" rādītajā ģimenes komēdijā "Visi mīl Reimondu" kāds no varoņiem Reimondam saka: "Your wife sucks!" Šī televīzijas kanāla angļu valodas guru to ir iztulkojis kā "Tava sieva sūkā!". Tie, kuri var pateikt, ka "tās nav manas obligācijas", domājot pienākumus, nezina, kas ir obligācijas. Otrkārt, arī pašmāju rakstītāji varbūt zina, kur likt komatus, bet nedomā, kā formulēt teikto, un rezultātā nedomā, ko saka: "Policija sākusi resorisko pārbaudi par deputāta Kiršteina rīcību, apvainojot LTV žurnālisti." [3] Un diemžēl diktāts, kuru uzrakstījis rakstnieks, šīs vainas nedziedē.
Kolektīva diktātu rakstīšanas tradīcija, šķiet, nāk no Francijas. Pie diktātu leģendām pieder Prospēra Merimē teksts, ko viņš 1857. gadā izklaides nolūkos nodiktējis imperatoram Napoleonam III un citiem galma viesiem. Pēc nostāsta, imperators esot pieļāvis 75 kļūdas, viņa sieva Eižēnija – 62, Aleksandrs Dimā jaunākais – 24, bet Austrijas vēstnieks Meternihs, slavenā valstsvīra Meterniha dēls, – tikai 3. [4] Savukārt žurnālists Bernārs Pivo, leģendārā kultūras raidījuma "Apostrofi" vadītājs, 1985. gadā izveidoja diktātu rakstīšanas sacensības "Dicos d’or", kas pastāvēja līdz 2005. gadam, bet arī tagad frankofonajās valstīs notiek diktātu rakstīšanas čempionāts, kurā piedalās tūkstoši. Līdzīgi čempionāti notiek arī citur, tai skaitā Igaunijā un Lietuvā.
Kāpēc cilvēki vēlas brīvajā laikā rakstīt diktātu? Domāju, pamatā ir interese par valodu. Daļa motīvu ir politiski. Franču valodas apgūšana ir nozīmīga gan kā līdzeklis, lai uzturētu saites ar citām frankofonajām zemēm, gan lai integrētu pašu Francijas sabiedrību. Flāmu "Lielajā diktātā" piedalās pārstāvji no Nīderlandes un Beļģijas. [5] Ukrainā dalībnieki diktātu raksta ukrainiski, kas daudziem droši vien ir valoda, kura ir jāmācās. [6] Tomēr es teiktu, ka ar to vien šo interesi izskaidrot nevar.
Tomēr ņemsim par piemēru pasaules diktātu latviešu valodā. Pirmkārt, daudz kas ir izdarīts ļoti labi. Ir ieguldīts milzīgs darbs, lai to sarīkotu, dotu iespēju cilvēkiem pieteikties, ir sarunāti labotāji un paveikts vēl daudz kas cits, par ko no malas nemaz nenojaušam. Tiek uzaicināti pazīstami rakstnieki, kas īpaši sagatavo tekstus, kuros cenšas ielikt kādu "odziņu", lai teksts nebūtu garlaicīgs. Iecienīti aktieri labi nostādītās balsīs tekstu nolasa. Teksts nav pārāk garš (mirklī, kad es sev teicu, ka nu jau pietiek, Lapoška paziņoja, ka viss ir nolasīts). Otrkārt, protams, nozīme ir pasākuma kolektīvajam raksturam. Patiesībā vienīgā reize, kad es šo diktātu pa īstam rakstīju, bija svētdienas rītā pēc balles, kad visa kompānija ķērās pie darba un beigās apsprieda rezultātu – nezinu, vai to būtu vērts atkārtot, bet bija jauki. Treškārt, un es īpaši uzsvērtu šo aspektu, mēs dzīvojam laikā, kad viss strauji mainās un pārmaiņām turēt līdzi dažkārt ir grūti, bet pasaules diktāts, manuprāt, ir atradis ļoti labu samēru starp stabilo un mainīgo. Proti, tie no mums, kuri skolu beiguši pirms zināma laika, uz mirkli var piemirst, kas pa vidu ir noticis, un ļauties stabilām vērtībām – valodai un, protams, gramatikai. Nav tā, ka nekas nav mainījies, skat, uzradušies hūdiji un metaverss, bet komati vēl aizvien ir tur, kur tiem jābūt.
Visbeidzot ļoti negribētos, ka šī iniciatīva nespētu izdzīvot. Kārtējo reizi varējām noskatīties, ar ko Latvija atšķiras no tām valstīm, kurām mēs gribētu līdzināties. [7] Pirmkārt, ja nu vajadzīgs kāds atbalsts, tas jāmeklē pie valsts. Otrkārt, valsts nevis palīdzēja, bet atrada skaidrojumu, kāpēc nevar palīdzēt. Ierēdņi pusgadu meklēja risinājumu, piedāvāja rīkot iepirkuma procedūru, bet rīkotāji atteicās, tādējādi ierēdņi vairs nebija vainīgi pie tā, ka nevar sniegt atbalstu, un viss bija vienkārši perfekti! Un, protams, ka jārīko iepirkums, jo ir jānovērš korupcija, un patiešām nav taču garantēts, ka pasaules diktāta rīkotāji nav korumpēti. Tā ka žēl, protams, ka nevarēja palīdzēt, jo valoda taču ir svarīga, bet korupcijas apkarošana arī ir svarīga. Un, lai gan rezultātā valodas kultūra cietīs, vismaz korupcijas Latvijā nav.
[1] https://raksti.org/
[2] https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/15.10.2022-viii-pasaules-diktats-latviesu-valoda-tiesraide-no-latvijas-nacionalas-bibliotekas.id274664
[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/policija-sakusi-resorisko-parbaudi-par-deputata-kirsteina-ricibu-apvainojot-ltv-zurnalisti.a475944/
[4] https://fr.wikipedia.org/wiki/Dict%C3%A9e_de_M%C3%A9rim%C3%A9e#:~:text=La%20dict%C3%A9e%20de%20M%C3%A9rim%C3%A9e%20fut,afin%20de%20distraire%20la%20cour.
[5] https://blogs.bl.uk/european/2015/12/the-big-dictation.html
[6] https://www.rferl.org/a/ukraine-national-dictation-contest-language-russian/26679931.html
[7] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/melu-detektors-parbauda-vai-valsts-atbalsta-pasaules-diktatu-latviesu-valoda.a475730/
3